Bija agrs 1908. gada 12. jūnija rīts. Attapos Austroungārijā, pašā Vīnes sirdī, Hofburgas pils ziemeļu pusē, uz pieminekļa postamenta zem bronzā izlietā Jozefa II, kurš sēdēja sava iemīļotā zirga mugurā. Pacēlu galvu, bet tā atsitās pret imperatora sandalē tērpto kāju. Tramīgi lūkojos apkārt, bet neredzēju neviena cilvēka. Cerot, ka no daudzajiem pils logiem neviens mani nepamanīs, novilku garās apakšbikses (tās biju aizņēmusies no teātra kostīmu krājumiem), kuras tāpat bija izgājušas no modes un pārāk garas modernajam 20. gadsimta sākumam. Vienu bikšu staru apsēju ap zirga kreiso priekškāju un, lūdzot Dievu (kurš, es zināju, tāpat neeksistē), ka audums iztur, laidos lejup. Pret aso malu saskrāpēju vēderu, kleitu nosmērēju ar baložu mēsliem, tomēr tā bija mazākā bēda. Līdz pieminekļa pakājei bija vēl krietns gabals. Tomēr es negrasījos doties atpakaļ. Lēciens bija neveikls, bet veiksmīgs – vienīgi aizlauzu nagu, ko nokodu ar saviem baltajiem zobiņiem un galanti izspļāvu turpat zemē.
Palūkojos augšup, uz mirkli likās, ka pamanu Jozefa II sejā vieglu smīniņu, bet droši vien man tas tikai izlikās.
Piecēlos un, cik mierīgi vien spēdama, devos prom. Tikusi pie Augustīniešu spārna, nogriezos pa labi un gāju tālāk gar baznīcu un klosteri uz Albertīnas laukumu. Tad vēlreiz pagriezos pa labi, un tad jau manam skatam pavērās Palmu māja un lielais pils dārzs. Tur varēju atpūsties un pie kādas no strūklakām iztīrīt sabojāto tērpu. Ausa gaisma, un putni vīteroja kā negudri.
Tā iesākās mana neaizmirstamā vasara; vasara, kuru vēlētos piedzīvot jebkura astoņpadsmitgadīga meitene.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.