Bija agrs 1908. gada 12. jūnija rīts. Attapos Austroungārijā, pašā Vīnes sirdī, Hofburgas pils ziemeļu pusē, uz pieminekļa postamenta zem bronzā izlietā Jozefa II, kurš sēdēja sava iemīļotā zirga mugurā. Pacēlu galvu, bet tā atsitās pret imperatora sandalē tērpto kāju. Tramīgi lūkojos apkārt, bet neredzēju neviena cilvēka. Cerot, ka no daudzajiem pils logiem neviens mani nepamanīs, novilku garās apakšbikses (tās biju aizņēmusies no teātra kostīmu krājumiem), kuras tāpat bija izgājušas no modes un pārāk garas modernajam 20. gadsimta sākumam. Vienu bikšu staru apsēju ap zirga kreiso priekškāju un, lūdzot Dievu (kurš, es zināju, tāpat neeksistē), ka audums iztur, laidos lejup. Pret aso malu saskrāpēju vēderu, kleitu nosmērēju ar baložu mēsliem, tomēr tā bija mazākā bēda. Līdz pieminekļa pakājei bija vēl krietns gabals. Tomēr es negrasījos doties atpakaļ. Lēciens bija neveikls, bet veiksmīgs – vienīgi aizlauzu nagu, ko nokodu ar saviem baltajiem zobiņiem un galanti izspļāvu turpat zemē.