Diena pēc rītdienas. Kas mūs sagaida pēc apokaliptiskajiem notikumiem 2020. gadā?

Nav jābūt Šerlokam Holmsam un pat ne Doktoram Vatsonam, lai teiktu, ka ekonomikā viss ir slikti un būs tikai sliktāk. Tieši tik negatīvām prognozēm ir vislielākās izredzes nokļūt masu mediju pirmajās lappusēs. Tādēļ, ja vēlaties kļūt par slavenu prognozēšanas guru, recepte ir elementāra. Paņemiet oficiālo Latvijas Bankas prognozi un pasliktiniet to par desmit vienībām. Ne tikai mūsu sabiedrībai piemīt šis vājums – lielāku uzmanību pievērst tieši negatīvām ziņām. Pēc gada reti kurš atcerēsies, ko tieši pasaules gala sludinātāji prognozēja pērn, bet, ja nu gadījumā kāds pajautās, kur palika apsolītais pasaules gals, vienmēr taču var atbildēt, ka uzlabojums ir īslaicīgs un nākamgad jau nu pavisam noteikti tāds pienāks.

Tā kā neprognozēju pasaules galu, šis raksts diez vai sasniegs miljona klikšķu slieksni. Mums ir cita mēraukla – prognozēm jābūt precīzākām nekā citiem Latvijas ekonomikas ekspertiem. Ko tad īsti prognozē Latvijas Banka un kādas ekonomiskās prognozes 2020. gada izskaņā iesniedzām Eiropas Centrālai bankai (ECB) eiro zonas makroekonomisko prognožu sagatavošanai?

Latvijas ekonomikas apjoma (jeb iekšzemes kopprodukta; IKP) kritums 2020. gadā tuvu 5% ir mazāks nekā tika lēsts Covid-19 pandēmijas sākumā. Piemēram, vēl martā tika prognozēts 6,5% kritums, savukārt jūnijā papildus bāzes scenārijam ar 7,5% samazinājumu tika izstrādāts “nelabvēlīgais scenārijs” ar IKP kritumu par 13,5%.

Citiem vārdiem sakot, faktiskā ekonomikas lejupslīde 2020. gadā izrādījās trīsreiz mazāka nekā iepriekšējā lielajā krīzē – 2009. gadā.

Tautsaimniecības nozaru griezumā situācija būtiski atšķiras – kamēr tūrisms un izklaides pakalpojumi piedzīvo grūtus laikus, lauksaimniecībā tika novākta rekordaugsta raža un Latvijas preču eksporta apjomi sasnieguši jaunas virsotnes. Pašreizējās prognozes liecina, ka 2021. gadā tautsaimniecība sāks atkopties, pirmskrīzes ekonomikas apjomu sasniedzot 2022. gadā.

Bezdarba līmenis šobrīd (ap 8%) ir par 2-3 procentpunktiem augstāks nekā pirms pandēmijas. Šāds bezdarba pieaugums būtu sešas reizes mazāks par 2009. gada krīzē piedzīvoto, un arī ievērojami lēnāks nekā prognozējām pavasarī. Dīkstāves pabalsti un algu subsīdijas, valsts atbalsta programmas uzņēmumiem (nodokļu brīvdienas, kredītu garantijas) ļāva tiem paturēt darbiniekus pat būtiska apgrozījuma krituma apstākļos. Ātra un izlēmīga naudas ieplūdināšana ekonomikā ir priekšnosacījums tam, lai bezdarbs arī turpmāk būtu rakstāms ar viencipara skaitli un 2021. gada otrajā pusē atsāktu mazināties.

Šī ir pirmā globālā krīze, kad esam eirozonas dalībvalsts, un nu esam pārliecinājušies, ka eiro aizvējā krīzi pārziemot ir vieglāk. Nav baumu par “lata devalvāciju” – neskrienam uz valūtas maiņas punktiem. Valdība neaicina savilkt jostas – tieši pretēji, pateicoties ECB monetārajai politikai, valdība var aizņemties naudu ekonomikas stimulēšanai par rekordzemām procentu likmēm. Tie no mums, kuriem ir kredīts, zinās, ka augstās procentu likmēs var sanākt atdot bankai gandrīz vai tādu pašu summu, kas ņemta kredītā. Pašreizējos apstākļos Latvijas valstij ir gatavi aizdot naudu par likmēm, kas ir tuvu 0%, tātad piecenojums par šīs naudas izmantošanu ir minimāls. Tādējādi, pēc krīzes atgriežoties pie saprātīgas budžeta politikas, nākamajām paaudzēm neatstāsim nepanesamu parādu nastu.

Pašreizējos apstākļos būtiskākais izaicinājums ir – naudu ieguldīt gudri. Nevis vienkārši “apgūt naudu”, valsts atbalstam jābūt gan tādam, lai iedzīvotāji un uzņēmumi pārziemotu krīzi ar mazākiem zaudējumiem, gan arī tādam, lai no pandēmijas Latvijas tautsaimniecība izietu vēl stiprāka un modernāka.

Patēriņa cenas pandēmijas laikā kopumā bijušas stabilas un vairākiem produktiem pat samazinājušās – piemēram, degvielai, dabasgāzei un siltumenerģijai. Tas būtiski atšķiras no tā, ko piedzīvojam 2009. gada krīzē, kad komunālie maksājumi strauji auga (naftas cenu augšupejas dēļ). Par spīti bažām, ka griķu vai tualetes papīra visiem nepietiks, veikalu plaukti tukšāki nekļuva.

Latvijas Banka prognožu preses relīzē uzsver, ka prognozes tika modelētas “lielas nenoteiktības apstākļos”. Tā ir taisnība, tomēr saslimstības un mirstības rādītāji Latvijā 2020. gadā kopumā bijuši krietni zemāki nekā citviet Eiropā, arī iedzīvotāju pārvietošanās ierobežojumi bijuši maigāki un mazāk traucēja tautsaimniecības asinsriti. Vēlreiz atkārtošu savu tēzi par to, ka dzīvojam vienā no miermīlīgākajiem laikiem (un vietām) cilvēces vēsturē. Diskusija no sērijas, vai pagarināt ziemas brīvdienas skolēniem, kādu var aizraut, bet citviet ir nopietnāk – ja salīdzinām ar kara izpostīto Kalnu Karabahu, pilsoņu sadursmēm ASV vai tepat blakus Baltkrievijā.

Straujas ārējā fona pārmaiņas var radīt ilūziju, ka no cilvēku rīcības nekas nav atkarīgs. Patiesībā arī šobrīd ir iespēju laiks – tieši no mūsu darbības vai bezdarbības ir atkarīgs tas, cik ātri un kādi iziesim no pandēmijas izraisītās krīzes. Un tas attiecas ne tikai uz mediķiem. Kvalitatīva izglītība ir un būs visdrošākā apdrošināšana pret bezdarbu – tiešsaistes mācības atviegloja pieeju pie studiju kursiem un mācību materiāliem pasaules labākajās universitātēs. Jebkura uzņēmuma veiksmes vai neveiksmes pamatā ir tās darbinieki – krīze ir īstais laiks stiprināt uzņēmumu komandas. Beidzot atradās nauda veselības aprūpes budžeta palielināšanai un aktualizējās veselīga dzīvesveida nepieciešamība – no tā ieguvēji ilgtermiņā būsim mēs visi, arī Latvijas sabiedrība kopumā.

Rezumējot – pasaules gala 2021. gadā nebūs un šobrīd (tāpat kā vienmēr) ir lielo iespēju laiks. Komentāros rakstiet, ko jūs sagaidāt no nākamā gada. Lai pārliecinātos par to, kas piepildījies un kas nav izdevies, tiekamies pēc gada!