Tauta, Satversme un Satversmes tiesa

Satversmes tiesa arvien biežāk ar saviem nolēmumiem reti kuru Latvijas iedzīvotāju atstāj vienaldzīgu. Kāpēc, kas tam pamatā un vai tas atbilst demokrātiskas valsts principiem?

Satversmes tiesas nolēmumi atšķirībā no citām Latvijas tiesām ir vispārsaistoši, tie ir jāpilda atbilstoši tiesas norādēm, un parasti tie uzdod konkrētu uzdevumu likumdevējam vai izpildu varai. Tiesiskā valstī ir nepieciešams instruments, kas pārliecinās, vai politikas procesa rezultāts ir valsts pamatlikumam atbilstīgs. Latvijā to dara Satversmes tiesa, kurai kopumā ir veiksmīgi izdevies atgādināt, ka politika nav šauras grupas intereses vai visatļautība. Satversmes tiesa nākamgad svinēs 25 gadu pastāvēšanas jubileju. Par laimi, šajā laikā Satversmes tiesas neatkarībai pārāk bieži nav draudēts. Pirmais tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš ir atgādinājis par savulaik Ministru prezidenta Andra Šķēles vēlmi slēgt Satversmes tiesu. Pēdējās nedēļās atsevišķu Saeimas deputātu aicinājumi atsauc atmiņā nu jau šos senos notikumus. Skumji, bet tas tikai parāda, cik Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts attīstībai svarīga ir Satversmes tiesa, jo tā demonstrē, kā praksē darbojas valsts varas īstenotāju atsvara mehānisms.

Taču uzbrukumi Satversmes tiesai ir bīstami, arī no mūsu valsts drošības viedokļa.

Domāju, ka diemžēl ir spēki, kas nav Latvijai īpaši draudzīgi, kuri ar lielu gandarījumu noskatās, ka arī Latvijā pie varas īstenošanas funkcijas nonāk cilvēki, kas apšauba un izaicina elementāras tiesiskas valsts pamatos esošas lietas, proti, tiesas neatkarību atbilstoši savai kompetencei un vispārpieņemtām tiesību normas interpretācijas metodēm sniegt nolēmumu par to, kas ir un kas nav pamatlikumam atbilstošs.

Satversme nav tukša deklarācija, kā tas savulaik bija ar PSRS Konstitūciju. Satversme ir ikviena Latvijas iedzīvotāja piekrišana, ka kopā kā sabiedrība, kā Latvijas tauta savu šodienu un nākotni veidojam atbilstoši vērtībām un principiem, kas ir ietverti Satversmē. Satversme acīmredzami pārstāv tieši Rietumeiropas kultūrtelpai raksturīgu sabiedrības vienošanos par tādām vērtībām kā ikviena cilvēka cieņa un vienvērtība, viedokļu dažādība, izvēles brīvība, reliģijas brīvība u.c. Kad Augstākās Padomes deputāti 1990.gada 4.maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju, viņi balsoja par Latvijas atgriešanos Rietumeiropas vērtību telpā. Latvijas jaunāko laiku vēsture rāda, ka tas ir ilgs un sarežģīts process, īpaši, ja to atstāj zināmā pašplūsmā un ja, piemēram, informatīvā telpa turpina būt vairāk ar skatu uz austrumiem, nevis uz rietumiem.

Mēs ikviens īstenojam Satversmi katru dienu, jo brīvi paužam viedokli, pārvietojamies, vēršamies tiesās un tā joprojām. Iespējams, šobrīd katrs savu brīvību uztveram kā pašsaprotamu, kurai nekāda apdraudējuma nevar būt. Tomēr brīvība nav viegli izprotama, un tā nevar pastāvēt bez atbildības.

Satversmes ievads nav plakans. Tas ir daudzslāņains un daudzdimensionāls. Tajā savijas vēstures gaitā Latvijas tautas veiktās izvēles par labu savai valstij, tās demokrātiski tiesiskai iekārtai, brīvam un atbildīgam cilvēkam un ikviena valsts iedzīvotāja tiesībām. Tajā ietvertā atsauce uz kristīgām vērtībām nav pretrunā universālām vērtībām un nav pretrunā katra cilvēka cieņai, kuras arī norādītas ievadā. Ievadā atspoguļotās tautas veiktās izvēles kopš valsts dibināšanas vairāk nekā pirms simt gadiem ir daļa no kopējās Eiropas ideju attīstības vēstures, kas gadsimtu gaitā mainījušas cilvēku attiecības un vērtību saturu un izpratni. Arī vērtības nav plakanas. Tās parasti atrodas dialektiskā attīstībā, jo ikvienam cilvēkam savas dzīves gaitā, sevi attīstot un mijiedarbojoties ar citiem konkrētā laikā un telpā, veidojas citi uzsvari un jaunas izpratnes par sevi un pasauli apkārt. Rietumeiropā šī mijiedarbība notiek sabiedrības diskusijās, caurskatāmos politikas procesos, zinātnieku analīzēs. Ik pa brīdim šī procesa starp secinājumus apstiprina likumdevējs ar pieņemtu likumu. Citastarp, demokrātiskā valstī likumdevējs nevar izlikties neredzam izveidojušās tiesiskās attiecības un tās neapstiprināt likuma formā. Lai arī tiesības ir grūti definējams fenomens, taču vērtīgi izmantot savulaik Kembridžas universitātes profesora Fīlipa Alota teikto, ka tiesības nav, kā parasti tiek traktēts, normatīvo aktu sistēma. Tiesības ir tiesisko attiecību sistēma. Cilvēku tiesisko attiecību sistēma ir nebeidzama. Iespējams, lielākais Satversmes autoru sasniegums ir tajā, ka mūsu Satversme ir uzrakstīta tādējādi, ka tā aptver nenodefinējamo, jo nav iespējams precīzi nodefinēt un iekalt akmenī cilvēku tiesiskās attiecības. Satversme ietver atvērtus jēdzienus un ļauj tautai caur demokrātijas un savas valsts mehānismiem ik pa brīdim formalizēt nepieciešamo tiesisko attiecību.

Satversmes tiesas uzdevums ir raudzīties, lai esošās cilvēku tiesiskās attiecības netiktu liegtas un lai tās tiktu pareizi līdzsvarotas kopējās sabiedrības attīstības interesēs, proti, novērst patvaļu.

Milzīgo ažiotāžu izraisījušais Satversmes tiesas spriedums lietā 2019-33-01 paveic tieši šo pienākumu. Satversmes tiesai nav tiesību ignorēt esošas tiesiskas attiecības. Nešaubīgi primārais pienākums tiesisko attiecību formālā ietērpšanā likumā ir Saeimai, taču, ja tādu vai citu iemeslu dēļ Saeima ar šo uzdevumu netiek galā, tad atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts principam Satversmes īstenošanas uzraugam – Satversmes tiesai – tas ir jādara. Protams, arī Satversmes tiesai ir likumdevēja noteiktas kompetences robežas. Satversmes tiesa nav likumdevējs un tā nevar izdomāt vēl nenotikušus sociālos procesus. Taču situācijā, kad likumdevējs ir izvēlējies formalizēt tikai daļu zināmo tiesisko attiecību, proti, noteikt bērna kopšanas atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas viena veida divu pieaugušu cilvēku pārim, zinot ka ir arī cita veida cilvēku pāri, kas uzņemas rūpes par jaundzimušo, bet to atstāt ārpus formālā likuma rāmja, Satversmes tiesai ir kompetence uz to norādīt. Satversmes 110.panta pirmā teikuma viens vārds, kurā ietverts autonomi interpretējams ģimenes koncepts, kā arī ikviena Latvijā dzīvojoša cilvēka cieņa ir šīs lietas būtība.

Mēs esam atguvuši savu valsti, lai nodrošinātu pēc iespējas veiksmīgāku kopā sadzīvošanu mums katram, jo katrs cilvēks ir vērtība. Iespējams, Latvijas vēsturiskais fons un tā ietekme uz to, kādi esam, ir sekmējis, ka Satversmes tiesai un tiesu varai kopumā ir būtiska pilsoniska funkcija. Satversmes tiesai ir centrālā loma, uzraugot, lai valsts vara tiek īstenota atbilstoši Satversmei. Satversmes tiesa arī raugās, ka tiesas, tai skaitā Augstākā tiesa, piemēro Satversmei atbilstošus likumus konkrētos iedzīvotāju strīdos. Ik pa brīdim mūsu tiesu vara saņem arī skatījumu no malas, no abām Eiropas tiesām, kas ir visnotaļ noderīgi. Latvijas pamatlikumā ir atrasts Latvijas kā demokrātiskas pilsoniskas sabiedrības attīstībai atbilstošs konstitucionālo institūciju attiecību un atsvara mehānisms. Tas, ka vara nekoncentrējas vienas vai divu institūciju rokās, ir svarīgs garants demokrātijai. Varam atskatīties uz ASV pēdējo četru gadu politiskajiem procesiem un novērtēt to, cik būtiski, ka demokrātiskā tiesiskā valstī katra konstitucionālā institūcija veic savu atsvara lomu.

Satversmes tiesa lietā par valsts un pašvaldību amatpersonu darbinieku algu publicēšanu arī ir uzsvērusi konstitucionālo orgānu savstarpējās cieņas principu. Konstitucionālā iekārta var nodrošināt katram cilvēkam viņa tiesību ievērošanu un līdzsvaru ar cita cilvēka tiesībām tad, ja katrs orgāns respektē otra darbu. Uz šo brīdi Latvijā tieši šāda konstitucionālā kārtība un šāda Satversmes tiesas loma veido valsts konstitucionālo identitāti. Jā, tauta var atteikties no šīs konstitucionālās identitātes, pārveidojot valsti par tādu valsti, kurā pareizais ir tikai viens viedoklis. Atbilstoši Satversmes kodola virsprincipam to var darīt tikai prettiesiskiem līdzekļiem. Tiesiskiem līdzekļiem, arī ar referendumu, Satversmes kodolu, proti, valsts konstitucionālo identitāti mainīt nevar. Pamatojums – demokrātijai ir jāspēj sevi sargāt. Vēl 2018.gadā Satversmes tiesa uzsvēra demokrātijas pašaizsargāšanas principu lietā, kurā Tatjana Ždanoka prasīja atzīt viņai tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās. Šajā lietā Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētā likuma norma nebija zaudējusi savu nozīmi Latvijas konkrētajā attīstības stadijā, ņemot vērā, ka apdraudējumi Latvijas neatkarībai nebija zuduši. Valsts ir mehānisms, kuram var nākties mūs sargāt pašiem no sevis, jo vēsture bieži paliecinājusi, ka cilvēkam nav viegli veidot sev vērtības. Tādēļ pilsoniskai debatei un katra pilsoņa vēlēšanu tiesībām ir imperatīva nozīme visupirms jau sevis pilnveidošanas ceļā. Caur katra vēlētāja izvirzītajām prasībām partiju programmām un kandidātiem Saeimas un pašvaldību vēlēšanās veidojas tas, kāda būs mijiedarbība, pilsoniskā debate katrus nākamos četrus gadus varas funkciju īstenotāju un vēlētāju starpā. Vēlētāja viedoklim ir jāizskan arī saistībā ar kvalitātes prasībām valsts amatpersonām, tai skaitā tiesnešiem un juristiem kopumā, jo tiesiskas valsts modelis uzliek īpašas prasības valsts Juridiskajām fakultātēm. Ļoti zemā dalība vēlēšanās ir milzīga mūsu sabiedrības sociālo, tiesisko attiecību problēma.

Savukārt tiesas autoritāti un uzticēšanos spriedumiem veido tajos ietvertā motivācija. Vienmēr jau būs tā, ka kādam nepatiks rezultāts. Kad Satversmes tiesa nosprieda, ka valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku algu publiskošanas tiesību norma neatbilst Satversmei, šāds tiesas lēmums sarūgtināja un radīja neizpratni noteiktā sabiedrības daļā. Spriedums par atvaļinājumu pāriem pēc bērna piedzimšanas rada tādu pašu reakciju citā sabiedrības daļā. Kad Satversmes tiesa pieņēma sociālā nodrošinājuma jomā visus nolēmumus, atkal bija balsis, citastarp, ar finanšu un banku sektoru saistītas, kuras uzlika spiedogu tiesai, ka to esot pārņēmusi sociāldemokrātu ideoloģija. Arī tiesnešu vidū domas mēdz dalīties, tādēļ ir tiesnešu atsevišķās domas, kas ir nepieciešams elements dzīvai iekšējai debatei. Taču tas nekādā veidā nemazina tiesas kā nepieciešama konstitucionāla atsvara nozīmi Latvijas demokrātiskā attīstībā. Papildus tas, ka tiesa rosina aktīvu pilsonisku diskusiju, tikai stiprina demokrātiskos procesus Latvijā.

Sabiedrību virza domāšana un tās rezultātā radītās idejas. Konstitucionālo institūciju papildu loma ir sekmēt tādus domāšanas procesus, kas liek cilvēkam izkāpt no savas komforta, pat stereotipu zonas.

Bez debates par brīvai, demokrātiskai tiesiskai sabiedrībai svarīgiem jautājumiem un vērtībām mums neiztikt. Vienlaicīgi ir jāuzdod jautājums, cik spējīgi esam ieklausīties citādā viedoklī un argumentēti uz to reaģēt. Nenoliedzami cilvēks ir emocionāla būtne un Satversmes tiesas spriedums lietā 2019-33-01 ir raisījis visu emociju spektru. Taču cilvēka īpašā spēja ir racionalizēt savas emocijas. Uz jautājumu, vai Satversmes tiesas spriedums sekmē uzticēšanos tiesai un valstij kopumā, jāatbild racionāli. Tiesa savas kompetences ietvaros, abstrahējoties no sarežģīta emocionālā fona, konstatēja visiem jau sen zināmo, ka par bērniem rūpējas dažādas ģimenes. Tiesa atbalstīja to, ka ir kas rūpējas par Latvijas bērniem.

Tātad Latvijā ir tiesu varas institūcija, kas līdzsvaro politiskās varas funkciju īstenotājus viņu spējās un nespējās. Tā noteikti ir laba ziņa visiem tiem, kas domā, ka valsts ir tikai dažu cilvēku uzņēmums, un varbūt tādēļ neseko līdz valsts pārvaldes procesiem. Savukārt Satversmes tiesas būtiskā loma prasa to, lai vēlētājs informēti sekotu līdzi gan tam, kā izraugās Satversmes tiesas tiesnešus un kādas viņiem tiek izvirzītas zināšanu un dzīves pieredzes prasības, kā arī kādas ir un kā tiek stiprinātas tiesnešu amata garantijas. Gala beigās, sava valsts ir liela atbildība un neviens jau neteica, ka to pārvaldīt pašiem būs viegli.