Marija Stalbova 1900. gadā Rīgā. Foto — Hebenšpergers (Hebensperger). No rūpnieku Gelinku ģimenes Annai Brigaderei dāvinātā albuma Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā
Marijas Stalbovas-Eglītes intīmā dienasgrāmata. Sākumgadi
Marija Eglīte, dzimusi Stalbova (1879—1926), Latvijas kultūrvēsturē ir īpaša. Erudīta pedagoģe, viena no tolaik retajām ģimnāziju absolventēm starp latvietēm. Tulkotāja no franču valodas. Cesvaines apkārtnē pazīstamās Stalbovu dzimtas pēctece. Dzejnieka un rakstnieka Viktora Eglīša dzīvesbiedre, komponista Emīla Dārziņa, dzejnieka Edvarta Virzas, Valdemāra Damberga, Kārļa Jēkabsona mūza un pielūgtā. Rakstnieka Anšlava Eglīša un pedagoga, pianista Vidvuda Eglīša māte.
Jāpiekrīt literatūrvēsturniecei Verai Vāverei, Viktora Eglīša personības un radošās darbības pētniecei, ka, atskatoties uz latviešu modernisma tapšanas un veidošanās laiku, Mariju Eglīti var uzskatīt par vienu no tā simboliem. Modernisma ienākšana 19. gadsimta otrajā pusē nav atraujama arī no sieviešu emancipācijas idejas, un Marija ir tipisks tās piemērs — laba izglītība, intelekts un intensīva garīgā izaugsme, pianistes talants, nemitīga vēlme to attīstīt un kaut ko sasniegt, bet konkrētie apstākļi un stereotipi ierobežo. Viņa visnotaļ apzinās savu talantu, spējas un šarmu — «Virza saka, ka es esot ievērojamākā latviešu sieviete», bet jaudīgāk uz mūžu ieprogrammē Viktora spriedumu: «Es būtu varējuse būt viena no visgudrākām sava laika sievietēm, ja jaunībā būtu vairāk lasījuse un strādājuse. Tā viņš saka.» (No ieraksta dienasgrāmatā 19.03.1911.)
