Naivā nāve – klusēšana klusumā

Klusums, it kā cilvēkam tik ļoti nepieciešamais miers. Kad tu esi vesels, mīlēts, starp cilvēkiem, sociāli aktīvs, tas ir svētlaimes brīdis, kad beidzot vari domāt kaut ko, kas sagādā prieku, vai sakārtot domas, kas kādu laiku bija novārtā. Sapņot jau drīkst, klusi vakari, bērni paklausīgi gultās, kāda filma vai grāmata, kam bieži nav jābūt ar saturu, galvenais – klusumu uztvert sev kā pieņemamu miera ostu, kurā justies komfortā. Tik salkani tas skan, bet patiesi un no sirds.

Kāpēc es sasaistu nāvi ar klusumu? Pavisam elementāri, jo ikdienā mēs nemanām, ka ar savu klusumu jeb klusēšanu kādu izdzēšam.

Klusums ne vienmēr nozīmē harmoniju un mieru, tas diemžēl mēdz izpausties nežēlīgi. Bērns, kas netiek uzrunāts, vecs cilvēks, kas guļ uz gultas bezspēcīgs, kura vienīgais sarunu biedrs ir kāds ziņu reportieris, ir bēdu ielejas pats sākums. Un, protams, bieži partnerattiecībās sastopamā problēma, kad standarts ir nesarunāties un (vēl jo vairāk) neizrunāt problēmas.

Kad piedzimst bērns, ideālā gadījumā mēs rūpējamies par viņa visām fizioloģiskajām vajadzībām, garīgo veselību, darām visu, kas tik ļoti nepieciešams, pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr laikam mūsdienās vecāki ir tik aizņemti, ka aizmirst par pašu svarīgāko – runāšanu. Bet ja vēsturiski atskatās? Mammas, tēti, vecmāmiņas arī gāja uz darbu, bija noguruši ne tikai no fiziskas slodzes, bet arī emocionāli. Problēmas ir bijušas visos laikos, saspringtas situācijas, par kurām runā tikai pieaugušie, vienmēr ir bijusi aktualitāte.

Laikam ejot, jāmin, ka tomēr mēs dzīvojam vienkāršāku dzīvi, kāda tā bija pirms kaut vai piecdesmit gadiem! Bet laiks ir izdzēsis vienu konkrētu lietu – sarunu. Skaņu, ko mēs saucam par valodu, mēs neasociējam ar visas attīstības pamatu.

Daudzi vecāki domā, ka nav jēgas runāt ar bērnu: viņš jau tāpat neko nesaprot! Jā, nesapratīs, kamēr tu klusēsi, kamēr nedosi bērnam caur valodu emocijas, jūtas un zināšanas. Valoda ir brīnišķīgs instruments!

Strādājot skolā, zinu to, jo aktīvi izmantoju, un tas sevi pierādījis praksē. Valoda ir rīks, ar kura palīdzību var regulēt emociju klimatu un pievērst sev uzmanību. Tonis, balss tembrs, skaļums dod bērniem informāciju. Bet skumji ir redzēt bērnus, kas nemāk klausīties, jo viņi nav raduši, ka ar viņiem vispār kāds runā. Protams, arī no savas pieredzes zinu, ka mēdz būt brīži, kad vienkāršāk ir iedot kādu rīku, kas aizpilda telpu ar skaņu, krāsu, kustību, kamēr tu vari baudīt slinkumu, kuru daudzi sauc par mieru. Kāpēc slinkumu? Ir tik viegli pateikt, ka vēlies klusumu, jo darbā tāpat visu dienu esi bijis troksnī. Vai bērns saprot, kā tu jūties? Vai viņam ir tava pieredze? Nebūt ne! Tad jau labāk pastāstīt, kā tev gāja darbā, kādas sajūtas tevī mājo. Neļauj bērnam spriest, ka viņš ar savu klātbūtni tavā egoismā, kuru tu sauc par mieru, ir lieks.

Ne visiem vecākiem, protams, var piedēvēt šo sindromu, bet diemžēl lielai daļai gan. Tik brīvi to saku, jo pati esmu to piedzīvojusi. Un, kad to saprot un vērš par labu, ieguvējs jau nav tikai bērns, bet tu pats. Dažādos pētījumos ir uzsvērtas attīstības atšķirības bērniem, kas aug ģimenē, un bērniem bērnunamos. Skumji bija apjēgt, ka ir bērni, kuri cieš no mīlestības un emocionālā kontakta deficīta, bet vēl grūtāk bija saprast, ka ar viņiem nesarunājas. Lūk, tā ir traģēdija!

Tāpēc pavisam vienkāršs secinājums: bērnam nevajag dāvināt visu, kas ienāk prātā, lai no sevis nogrūstu darbošanos ar viņu, bet dot viņam iespēju iepazīt jūs un caur šo mijiedarbību apzināties viņam pašam sevi.

Protams, ikdienas temps mums liedz būt lēnprātīgiem un apstāties, jo nav laika. Jāpaspēj, jāatrisina, vēl un vēl… Bet tad mēs visi nonāksim to cienījamo, sirmo rindās, un labi, ja mums paveiksies, ka būs kāds, kas atcerēsies savā skrējienā par mums. Tas liek aizdomāties, vai paši apsēžamies uz gultas malas sirmajam un pajautājam kaut ko, kas nav saistīts ar veselību. Veltām laiku vai vienkārši esam kādam klāt? Reti! Jo mums vēl ir, kur skriet. Un atkal tā pati saruna! Tik maz cilvēkam vajag – aprunāties vai paklausīties. Bet mēs neatrodam laiku.

Daudzi no mums tuvākajā laikā būs spiesti strādāt no mājām, un tad, pēc pāris mēnešiem, mēs attapsimies, ka tik ļoti pietrūkst kāda, ar ko aprunāties, nu tā – pa īstam! Jā, mums tās būs kārtējās skaitāmās nedēļas, bet vecajiem cilvēkiem tā ir ikdiena! Kāpēc jāgaida Ziemassvētki, lai aizbrauktu pie vecmāmiņas vai onkuļa uz “tālajiem” laukiem? Pareizi, Ziemassvētku laikā mēs atceramies par mīļajiem un veltām laiku, maz, bet tomēr izdarām. Jā, vienkārši bez gala – saruna var kādam uzlabot veselību, prieku dzīvot! Vai ilgstošā klusumā degradēt un iznīcināt. Cilvēka domas, atmiņas viņu noēd, tad mēs sakām – vecuma regress, noteikti, ka daļai tā ir, bet liela daļa šo cilvēku noslīgst klusumā.

Karantīna pavasarī pierādīja, ka liela problēma ir sadzīvot ar līdzcilvēkiem tik ilgi un intensīvi. Interesanti, vai pamatā nav saruna? Māka savstarpēji komunicēt. Sarunāt, izrunāt. Nē, labāk ir paklusēt! Un tad mēs skatāmies šķiršanās statistiku, kura nebūt nav pārsteigums. Nevajag karantīnu, lai saprastu, ka ikdienā kaut kas iet šķērsām. Komunikācija ir pārvērtusies īsās, neko neizsakošās zīmēs. Vārdam ir spēks, pateikts vārds nav izdzēšams, kā to var izdarīt ar ziņu. Vai neliek aizdomāties, ka sarunas burvība vai arī reizēm posts, ir realitātes sastāvdaļa? Bērniem aizrādām par spēlītēm, bet vai paši, tādā veidā komunicējot, nespēlējam virtuālas attiecības? Saruna ir visa sākums vai arī beigas. Bet, ja saruna izpaliek, tad nav nekā.