Krišs Dubrovskis acu priekšā izkaļ lauzni, kas vajadzīgs viņa saimniecībā. Materiāls — veca džipa torsions. «Smalks tērauds, atsperīgs. Paši labākie laužņi iznāk no torsioniem.» Ko sapņo vēl uztaisīt? «Sev nazi. Kādi 300 naži bijuši domāti pašam, bet tie regulāri aiziet. Vai nu naudas nav, un pārdodu, vai sanāk sirsnīga tikšanās ar draugiem, un uzdāvinu.» Foto — Ieva Salmane
Mamma bija grāmatvede, tētis — celtnieks, taču man jau no bērnības patika nažus taisīt, paziņo kalējs Krišs Trikātas Lejzemniekos. 11 gadu vecumā no veļas mašīnas motora pats izgatavojis smirģeli, Rīgas pagalma draugiem slīpējis nažus. Profesionāli to dara kopš 16 gadu vecuma, kad iestājās Rīgas Amatniecības vidusskolā. Tātad 25 gadus.
Skolas kalēju darbnīcā cienīgi stāvēja liels padomju laika smirģelis, meistars iemācīja, kā rūdīt nažus. «Man «aizvērās ciet»,» iesmejas Krišs. «Tā patika strādāt smēdē, ka pat bastoju stundas. 2. kursā staigāju pa skolu ar paša kaltu zobenu, angļu valodas skolotāja izdzina no klases. Biju salasījies vikingu un indiāņu grāmatas, Džeka Londona stāstus. Izdomāju — skola ir sūds! Pierunāju vēl divus džekus doties pasaulē. Pat nopirkām medību suņu kucēnus un slazdus. Pats uztaisīju loku ar 20 bultām.» «Palienētā» laivā ielaidušies Gaujā pie Gaujienas. Plāns — ceļot līdz Igaunijai, tālāk uz Karēliju. «Nedēļu nobraucām laivā ar visiem medību suņiem. Nevarējām slazdos nevienu bebru noķert, jo nemācējām. Sapratām: neesam vēl gatavi dzīvei mežā. Vecāki bija pārlaimīgi, kad uzradāmies, bet mums pašiem dzīvē iestājās drūmais caurums. Vairs nebija mērķa.»
