«Meklēt ideju krīzē ir kaifs»

Gunārs Ķirsons. Foto — Reinis Hofmanis
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Pēc vairāk nekā 30 gadiem biznesā Gunārs Ķirsons augustā atkāpās no Lido padomes vadīšanas un gatavs pārdot 49% uzņēmuma akciju Krievijas miljardiera Jurija Šeflera koncernam. Tomēr pats Ķirsons (69) negrasās doties pensijā. Ko viņš darīs, no kādām kļūdām ir mācījies pagātnē un kādas ambīcijas izvirza nākotnē?

Gunārs Ķirsons vēlas, lai saruna notiek Lido Krasta ielā — pats aizvien tur pusdieno katru dienu. Pavāri Ķirsonam gatavo salātus, kuru recepte savulaik izstrādāta pusaudžu sportistu ēdienkartei, viņu treniņus uzņēmējs apmaksājis un vēlējies atrast veidu, kā puikas pievilināt veselīgajai dārzeņu ēšanai. Tagad zaļos, smalki maltos salātus ar rupjmaizes ripiņām jau gadiem ēd arī pats. Jauneklīgs, enerģijas pārpilns, gandrīz 70 gadus vecais Ķirsons savā ikdienā balansē starp biznesa vadīšanu (taktiski viņš to dēvē par padomu sniegšanu kolēģiem, kuri pārņēmuši vadības grožus) un atpūtu makšķerējot — tas esot vislabākais veids, kā radīt jaunas idejas. «To nevar, ja no rīta līdz vakaram sēž birojā vai skrien kā vilciņš.»

Vienu no Latvijas slavenākajiem ēdināšanas uzņēmumiem Ķirsons atvēra jau Atmodas laikā — 1987. gadā. Tolaik gan vēl nekāds bizness mūsdienu izpratnē padomju Latvijā nebija iespējams. Tomēr galva Ķirsonam, vienam no kādreiz leģendārajiem Rīgas bārmeņiem, tajā virzienā strādāja. 

Lido kļuva par spēcīgu zīmolu. Uzņēmumam pieder 15 bistro, restorāni un kafejnīcas visā Latvijā. Lido strādā arī Igaunijā un Baltkrievijā. 2019. gadā tā apgrozījums pārsniedza 41 miljonu eiro. 

Pēc Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma  šovasar gatavību iegādāties 49% uzņēmuma akciju izteica starptautiskais dzērienu uzņēmums Amber Beverage Group Holding, kas pieder Jurijam Šefleram. Sarunas ar iespējamajiem investoriem Ķirsons aizvien turpina. 

Viņš vēlas biznesa partnerus, ar kuriem sakristu nākotnes vīzija. Tā uzņēmējam ir grandioza. Viņš piekrīt par to sīkāk pastāstīt Ir Nauda intervijā. 

Ko jums nozīmē darbs biznesā? Mēs varētu runāt arī par rutīnu, jo strādājat jau vairāk nekā 30 gadus, ja skaitām no Lido dibināšanas dienas.
Es radu pievienoto vērtību un mēģinu iešanu uz darbu uztvert tā, lai ir vēlme to darīt, lai ir kaifs. Es baudu. Tas ir svarīgi, jo darbā pavadām daudz vairāk laika nekā mājās. Ja visu laiku ir stress vai nepatika, tas nav labi. 

Ēdināšanas bizness ir vissarežģītākais — esmu dzīvē gājis cauri daudzām  lietām un varu tā teikt. Es izvēlējos šo biznesu, jo uzskatīju, ka ar to var ne tikai pelnīt naudu, bet darīt cilvēkiem labu. Tā nav reklāma, bet tiešām: mēs gatavojam tā, kā gatavotu savam bērnam un savai mātei. Ir bauda cīnīties par to, lai produktos nebūtu ķīmijas. Piemēram, kad mēs iepērkam kartupeļus, braucam uz saimniecībām skatīties, kā tos apstrādā. Ir jākontrolē.

Ziņas šoruden vēsta, ka esat aizgājis no aktīvā biznesa. Piemēram, amerikāņu miljardieris Vorens Bafets (90) ir iekšā biznesā aizvien, un jūs arī noteikti varētu. Vai tam ir privāti iemesli, gribas beidzot atpūsties, vai lomu nospēlēja pandēmijas radītā krīze?
Augšā sēžot — esot Lido padomes priekšsēdētājam —, reizēm ir ļoti grūti līst ikdienas darbā. Tu esi augšā un vienkārši vadi. Esmu ļoti priecīgs, ka man beidzot izdevies sakārtot fantastisku padomi — tie ir cilvēki, kas pie manis izgājuši ceļu gadu desmitiem, viņi nav pēkšņi uzradušies. Padomes priekšsēdētājs [Māris Blumbergs] ir kolēģis, ar kuru esmu ilgstoši strādājis, kurš man palīdzēja pirmajā krīzē. Izrunājāmies, teicu: Māri, nāc manā vietā! Man pašam jāiet ražošanā! Ir Covid-19, ir problēmas, man jābūt burzmā iekšā. 

Tagad ir svarīgi, kā panākt, lai cilvēki pie mums vairāk nāk, uzticas mums. Visi kopā to izskatām. Tāda ir mana atbilde uz jūsu jautājumu: es tagad esmu Lido ražošanā, esmu Attīstības nodaļas vadītājs. Būdams procesā, visu redzu labāk. Kolēģi Lido vadībā, protams, ar mani konsultējas, lai pieņemtu kādus globālus lēmumus.

Kā izpaužas darbība jaunajā amatā, ko esat izvēlējies?
Ir Covid-19, par kuru mums visiem Latvijā jādomā. Mūsu uzņēmumā ir izdomāti soļi, kā rīkoties, bet tos šobrīd nestāstīšu. Tagad meklējam fantastisku stratēģisko investoru, kuram dosim piedāvājumu, kā vajadzētu rīkoties, ņemot vērā situāciju. Mēs visos savos objektos dezinficējam rokas, kājas, mērām temperatūru. Ir ļoti grūti panākt, lai 100% klienti to dara. Mēs cenšamies visiem paskaidrot, ka tas ir viņu pašu labā. 

Katrs darbinieks, kurš stāv ar termometru un mēra temperatūru ienācējiem, mēnesī izmaksā 2000 eiro ar nodokļiem. Šādam cilvēkam mūsu ēstuvēs jāstāv, lai cilvēkiem būtu droši te nākt. Izdevumi ir lieli, un cenas jānolaiž — tagad sapulcēs runājam, ka gribētu nedaudz nolaist cenas, kādus 5%, jo cilvēkiem ienākumi Covid-19 laikā nav lielāki, varbūt mazāki.

Ēdināšanas biznesu pandēmija skārusi smagi. Cik smagi, un kā kārpāties ārā?
Kad Covid-19 sākās, no lielajiem uzņēmumiem pirmie aiztaisījām visu ciet. Baidījos, ka saslims darbinieki, saslims klienti — to negribēju. Katru mēnesi pusmiljons eiro bija zaudējumos. Vai bija stress? Es gribu teikt — tieši otrādi. Kad tev ir slikti, jābauda situācija kā jauna iespēja un jāmēģina no negatīvā dabūt pozitīvo. Biznesā krīzi var izmantot, lai radītu kaut ko jaunu, izskatītu jaunas iespējas.

Kas ir nauda? Arī padomju laikā dzīvoju ļoti labi. Visu laiku domāju, kā uzturēt meitu, sievu, lai viņām visu laiku būtu dzīves līmenis, pie kā pieradušas. Ģimene ir cilvēka lielākā vērtība, tas ir briesmīgākais, ko Covid-19 laikā var zaudēt. Ne jau nauda. Nauda pret to ir nekas. Mēs pliki piedzimām un pliki aiziesim — tie nav tukši vārdi, tā tiešām ir, tikai cilvēki to saprot lielu dzīves pagriezienu brīžos.

Covid-19 problēmas Lido tieši apvienoja, neļāva diskutēt par citu kļūdām, bet gan — kā labāk sakārtot uzņēmumu. Tas bija galvenais. Mums taču arī nodega gaļas kombināts! Iedomājieties — ir pandēmija, un nodeg gaļas kombināts, kas ir ražošanas sirds. Sarīkojām sapulci, un tagad varu pateikt, kāpēc lepojos ar savu komandu: mēs nestresojām, bet rukājām septiņas dienas nedēļā, 24 stundas diennaktī. Visi kopā. Mēs atradām izeju: trīs dienu laikā pārgājām uz ražošanu citā vietā, vērsāmies pie citiem gaļas kombinātiem, meklējām sadarbību. 

Man meklēt izeju krīzē ir kaifs, jo tādi notikumi cilvēku ļoti izglīto, dod jaunas iespējas. Tātad viena atziņa tādās reizēs — nestresot, bet meklēt izeju. Otra — neskaitīt savus zaudējumus, bet domāt, kā samaksāsi algas. Esi iekritis uz pieciem miljoniem vai vairāk, bet darba algas samaksāt ir ļoti svarīgi. Ja es par to nedomātu, es biznesā neizdzīvotu. Trešā lieta, kad esi sakārtojis divas pirmās, — apsēdies, atvelc elpu un izdomā, ko vari darīt, lai citreiz nekas tāds nenotiek. 

Tas ir līdzīgi kā sportā: ja esi zaudējis un otrā dienā nesāc analizēt, kāpēc esi zaudējis un kā vajadzētu trenēties, lai nākamreiz uzvarētu, tad nav vērts nodarboties ar sportu. Ja tev biznesā kaut kas noticis un sāc meklēt vainīgo, nevis strādā pie risinājuma, tad nav vērts ar biznesu nodarboties. Vainu vispār vajag meklēt sevī, nevis citos.

Kā vērtējat valdības rīcību pandēmijas laikā?
Ļoti labi. Valdība nostrādāja uz visiem simt procentiem. Ja valdība nebūtu tā nostrādājusi, es šaubos, vai biznesi tā aizietu atpakaļ labākās sliedēs, varbūt pat visa valsts varētu nokrist — piecelties būtu grūti. Mēs neredzējām, ka ministrijas savā starpā plēšas, vai opozīcija un pozīcija. Valdība un Saeima strādāja kā komanda. Vismaz es to jutu. Daudz bija neapmierināto, bet ko paši ir izdarījuši? Aizeju, paskatos — vienkāršas lietas nav izdarījuši. 

Mēs, Lido, vērsāmies pie valdības, lūdzām padomu — visi ar mums runāja, bija diskusija un sadarbība. To jau parādīja arī Latvijas rezultāts.

Vai viens no svarīgākajiem jautājumiem krīzē nav darbaspēks? Viens ir atlaist, ja aizver uzņēmumu vai samazina darbību, bet pēc krīzes tas nozīmē nedabūt tos cilvēkus atpakaļ, jo viņi būs atraduši sev citas iespējas.
Pieņemsim, trauku mazgātāja pie mums saņem 900 eiro uz rokas. Protams, ja viņa nostrādā visas stundas. Ir arī, kas saņem 600 eiro, jo nostrādā par 30% mazāk darba laika. Esam pateikuši, ka nākamgad, pēc Covid-19, mums jāpaceļ darba alga gandrīz vai Vācijas līmenī. Kurš brauks uz Vāciju, ja tepat varēs labi nopelnīt? Tur viņš nekad nebūs savējais. Darbaspēka mums ir pilnīgi pietiekami. Pat rindā stāv. Mums ir svarīgi, lai negrib zaudēt šo darbu. Ja ieraudzīšu, ka darbinieks nesmaida, ka viņš nav atnācis uz darbu ar entuziasmu, es varēšu domāt par jaunu darbinieku. Mēs nākamgad gribam ieguldīt, lai darbinieki šeit jūtas labi: nomainīt darba apģērbu, lai katrā segmentā — pie dārzeņiem, zivīm, gaļas — ir atšķirīgi, lai viņi jūt, ka ir svarīgi. Gribam sakārtot darba vietas, kas šobrīd nav tās labākās, tas jāatzīst. Plus algas, kā jau minēju. 

Kāpēc viņiem jābrauc uz ārzemēm strādāt, ja tas viss ir un būs? Šādā veidā mēs panāksim, ka darbinieki ir priecīgi un pret klientiem izturas ar īpašu attieksmi. Ja pārnākšu mājās un sieva nometīs priekšā bļodu ar ēdienu, man nebūs labs garastāvoklis. Ja viņa pasniegs ar mīļu attieksmi, iedos vēl salveti, man gribēsies viņai puķes otrā dienā atnest. Gan ģimenē, gan biznesā tās ir saistītas lietas.

Lai beidz runāt, ka Latvijā nav laba darbaspēka. Sakārto savu vidi uzņēmumā, un būs viņi labi. Ja pats neesi sakārtojis, tad nekas nebūs. Tā sakārtošana attiecas arī uz sevi — es, piemēram, daudz esmu dabā, makšķerēju. Šovakar arī braukšu. 

Atpūšoties radu jaunas idejas. Es baudu dabu, bet baudu arī domas par darbu — man ir redzējums, kā uzlabot uzņēmumu. Makšķerējot ļoti daudz var izdomāt. Arī saviem vadītājiem es neprasu, lai visu laiku sēž uz vietas, bet gan — kādas idejas viņiem ir. Es visu laiku dzīvoju ar darbu, man patīk būt ar to.

Jūs esat slavens ar to, ka komandu veidojat no ilgā laika posmā personīgi pārbaudītiem vadītājiem. Vai šāda pieeja vainagojas ar panākumiem?
Ja tu cilvēku novērtē un ļauj viņam darboties, viņš vēlēsies to darīt. Vienreiz viņš var paklupt, tu viņu pacel, otro reizi, bet trešo reizi viņš vairs negribēs krist. Jo viņam būs neērti. Tev jājūt: ja palīdzi un tevi sāk izmantot, tad paldies un uz redzēšanos. Taču, ja tavu palīdzību otrs novērtē, jūs abi no tā iegūstat. 

Piemēram, mana valdes priekšsēdētāja: kopā strādājām, tad pašķīrāmies. Vajag pašķirties ar rozēm, nevis ērkšķiem. Mēs šķīrāmies ar rozēm. Tad katrs ieraudzījām savas kļūdas, izrunājāmies, ka gribētu atkal kopā strādāt un negribētu vairs šķirties. 

Kādas ir jūsu lielākās kļūdas biznesā?
Lielākā kļūda — ja tev nav paškritikas. Kad sēžamies padomē vai valdē pie sarunu galda un man saka, ka kāds kaut ko nav izdarījis, es atbildu: ko tu man stāsti! Nerunā par pārējiem, runā par sevi! Pats cenšos būt paškritisks. Ja tu redzi savas kļūdas, tu izglītojies. Ja neredzi, nekāda attīstība nav iespējama.

Kas jums ir ļāvis būt biznesā un uzvarēt jau kopš 90. gadiem?
Es vienmēr esmu strādājis, pie sevis domājot, lai māte un tēvs ar mani lepotos. Man ir 18 gadus vecs mazdēls Alberts, kurš mācās Vācijā, un es viņam prasu — vai tu ar mani lepojies? Jā, opi! Saku: dzīvo tā, lai arī es varētu ar tevi lepoties! 

Alberts ir sportā un mācās labā Vācijas skolā. Pagājušajā gadā viņam bija grūti, viņš man zvanīja un teica: zini, varbūt nemācīšos. Atbildēju — labi, draugs, tu visu vari, ja negribi skolā mācīties, ņem lāpstu, roc bedres, strādā! Varbūt tā būs labāk — tāda ir tava izvēle. No zila gaisa es nedošu ne kapeiku. Viss pašam jānopelna. Protams, laba izglītība, labi apstākļi ir cita lieta, tāpēc jau esam vecāki, lai to sniegtu saviem bērniem. Bet naudu bērniem vienkārši tāpat nedošu — tā jau nav audzināšana. Tad jau es arī darbiniekiem varētu vienkārši naudu iedot, bet neprasīt darbu.

Man pašam dzīvē bija tāds gadījums — jaunībā gribēju pirmo mašīnu nopirkt, gāju pie tēva, teicu, ka esmu sakrājis 2600 rubļu, bet 200 pietrūkst. Sarunāts, ka mašīna rīt būs, es gribu braukt. Viņš lasīja avīzi, guļot gultā, noklausījās mani un, pastūmis brilles uz pieres, sacīja: es būšu ļoti priecīgs, ka nopirksi mašīnu, kad tev būs 2800 rubļu, noteikti pērc! 

Es izgāju ārā, sāku raudāt. Pēc kāda laika prasīju tēvam: kāpēc tu tā darīji? Tu taču redzēji, ka esmu nopelnījis to naudu, sakrājis un tikai mazliet pietrūkst. Viņš teica: dēls, ja tu būtu paprasījis, lai aizdodu, es to būtu darījis. Bet iedot — kas tu tāds esi, lai es tev iedotu naudu! Es iedošu vecai tantei, kam vajag palīdzēt, bet ne tev. Par velti nekas nenāk.

Jūsu meita ir māksliniece, mazdēls vēl ļoti jauns cilvēks. Domājot par pēctecību biznesā, kāda tā varētu būt?
Gribu, lai Lido paliek kā manis uzrakstīta vēsture. Lai tā turpinās. Mans vecvectēvs saņēma Jura krustu un muižnieka titulu no cara par dienēšanu armijā. Mēs braucam uz dzimtas kapiem, tā ir mūsu vēsture. Arī man būs sava vēsture. 

Par naudu — bērniem visam jāpaliek, bet viņiem jāsaprot, ka nauda iztērēsies un nekas nepaliks, ja no tevis paša nekas neizveidosies. Lai vēsturi turpinātu, lai tev būtu sava vēsture, ir jāiegulda darbs. Vai viņi šo biznesu turpinās, vai veidos jaunu, ir cits jautājums. Lido gribu sakārtot, lai tas ar mani vai bez manis turpina veiksmīgi strādāt. Lielākā vērtība būs, ja varēšu to panākt. 

Ar maniem bērniem nebūs tā, ka viņi atnāks un visu vienkārši paņems. Es sarakstīšu tā, lai viņiem mēnesī būtu, protams, iztika, bet jāveic noteikti soļi, lai [mantoto] saņemtu. Tas ir, ja visu izdosies saglabāt. Te Covid-19 var nospēlēt lomu. Daudz par to nestresoju: paēdis esmu, makšķeres man ir, un ar sevi lepojos. Zinu savu vērtību. Tas cilvēkam ir galvenais. Ja par biznesu ļoti streso, tev nav brīvības. Kas tad tā par dzīvi!

Starp citu, kā ar neapgāžamajiem ēdināšanas milžiem, kuri strādā arī Latvijā, — McDonald’s, Hesburger un līdzīgiem konkurentiem?
Mēs esam lielāki par makdonaldu Latvijā. Uzreiz gribu pateikt: man nav konkurentu. Nevis ar lepnumu to saku, bet citu izpratni — man ir biznesa kolēģi. Skatos, kā viņi dara. Varam mācīties cits no cita. Esmu teicis kolēģiem, varbūt nav sadzirdējuši: iepirksim produktus kopā! Piemēram, visi kopā iepērkam cukuru, tā ir lētāk! 

Man nav biznesa greizsirdības, varbūt tāpēc mani mazāk ķengā. Protams, es mācos, kaut vai no tā paša makdonalda. No tā var iemācīties sistēmu. Nav jākontrolē cilvēki, bet jārada sistēma, kurā cilvēkam nav iespēju kļūdīties, izdarīt kaut kā citādi. Ja tu biznesā šādu sistēmu spēj radīt, tu esi efektīvs.

Mums viss notiek. Ražošana ir biznesa sirds. Asinsvadi — tie ir mūsu ēdināšanas objekti. Ražo vienā vietā, ved uz objektiem. Mūsu kotletēs ir gaļa, nevis ķīmija. Mājās jūs neuztaisīsit tik labu kotleti kā mēs Lido. Kad nodega gaļas kombināts, nākamajā dienā visos bistro vajadzēja soļanku. Taču mēs to izņēmām no ēdienkartes, jo tur jāliek desa. Tās desas, kuras ir citiem ražotājiem, aiznesām uz savu laboratoriju — tādas nevaram soļankā likt. Katrā produktā ir kādas 150 vielas, katra jāpārbauda, kāds tai sastāvs. Protams, mēs nevaram pārbaudīt, kādu zāli govs ēdusi, bet daudz ko varam.

Kāds ir balanss jūsu uzņēmuma apgrozījumā — ražošanā un ēdināšanā?
Ražotne mums ražo, un katrs ēdināšanas objekts saražoto pērk. Kontrolē kvalitāti — ja slikta, tad nepieņem. Mums ir dubultā kontrole. Produkcija tiek pārdota, un ēstuves starpību starp iepirkto un pārdoto nopelna. Vieglāk, nekā salikt naudu vienā «siena kaudzē» un tad kā adatu meklēt summas, ir sadalīt nodaļās — katrā var redzēt pozitīvās un negatīvās lietas. 

Dienā mēs barojam 30 tūkstošus cilvēku. Gribam panākt 300 tūkstošus dienā. No tā nebaidāmies. Iesim uz robotizāciju. Es to gribu! Mēs mēģināsim!

Ja esat robotizēta darba atbalstītājs, tad jums jābūt arī universālā pamatienākuma atbalstītājam — vai tā ir?
Tā ir normāla lieta, sociālie jautājumi, kas jākārto valdībai un uzņēmējiem. Ja paņemšu robotus, tie nekad nekļūdīsies. Man jāuztaisa, lai roboti ir interesanti — bērni uz tiem var skatīties. Lai robots runā, apmeklētājiem ir kaifs. Robots «labdien!» un «uz redzēšanos!» pateiks vienādi, man nebūs jāraizējas, vai darbiniekam nav slikta diena. Robots var visu ko pastāstīt, viņam var uzdot jautājumus. Ienākumi uzreiz būs lielāki. Šobrīd pelnām 12%, gribam dabūt 20%. Pie tā strādājam. Cik gadu paies, nezinu. Ja būs roboti, peļņa sasniegs 30%. Vismaz 10% no tiem būs jādod sociāli, jo cilvēki nestrādās, viņiem būs nepieciešama izdzīvošana. Mēs atņemsim darbavietas ar robotiem, bet jāmainās nodokļu sistēmai — ja nav darbavietu, jābūt lielākam sociālajam budžetam. Ja tev ir roboti, tu maksā vairāk nodokļos nekā tie, kuriem nav robotu.

Jūs esat Igaunijas tirgū, bet Lietuvā ne. Kāpēc tā?
Igaunijā mums ir trīs objekti, katrs tik liels kā Spice. Tur mums ir laba peļņa. Tur apkalpojam 8—10 tūkstošus cilvēku dienā. Virzīsimies uz lielāku skaitu. Lietuvā es neeju. Ar viņiem nav viegli, viņi ir citādi. Piemēram, ja ar igauni sarunā, viņš izdara vēl labāk, nekā vajag. Par lietuviešiem to pašu nevaru teikt.

Ja mums būs roboti, aiziesim visā Eiropā. Ja nebūs, neaiziesim. Tādi mērķi mums ir.

Vācijas tirgū ar Lido raksturīgo ēdienu gaumi jums tomēr neveicās. Kāpēc?
Droši varu stāstīt, jo no kļūdām mācās. Bija pārliecība, ka ieiesim tur kā Čapajevs un uzvarēsim. Izstādē Vācijā pie mums bija rinda, viss ļoti labi, nevienam — ne vāciešiem, ne frančiem — tādas rindas nebija. 

Ko nepareizi izdarījām? Iegājām nepareizajā pilsētā, Berlīnē. Berlīne nav Vācija, bet visas pasaules cilvēku vieta. Ja mēs būtu Minhenē gājuši vai Ķelnē, mums ļoti labi aizietu. Mēs Vācijā zaudējām septiņus miljonus. Lielu summu. 

Tagad ar naudu ir grūti. Mēs kā īpašnieki neko nevaram saņemt un nesaņemsim šogad, ar to jārēķinās. Jādomā, lai varētu izdzīvot un pienākumus, ko esam uzņēmušies pret sportistiem, varam izpildīt. Mēs cenšamies palīdzēt un palīdzam, bet par to nerunājam. Negribam kā citi: iedod kotleti un visiem to izstāsta. Ir sponsori, kas dod daudz, bet par to nevienam nestāsta. Tā ir īstā palīdzība. Covid-19 laikā to darīt ir grūtāk, bet cilvēki jau nav vainīgi, ka iestājusies krīze. Piemēram, bērni rēķinājušies, ka jābrauc uz treniņnometni un nauda būs. Cilvēki rēķinājušies, ka varēs Lido paēst. Tam naudai mums jābūt. Atbildība, ko esi uzņēmies, jāpilda.

Paldies Dievam, mums valsts uzticas, jo neesam neko nozaguši. Mums ir labas attiecības ar banku, ar valsts institūcijām. Savas darbības laikā nodokļos esam samaksājuši apmēram 250 miljonus eiro. Tāpēc pret mums izturas labi, lai arī nav patīkami, kad jāiet un jālūdz atlikt kādu nomaksu. Manai ģimenei arī jāsaprot, ka Covid-19 laikā vairs nevar dzīvot kā iepriekš. Biznesā ir grūts laiks, un par kļūdām jāmaksā. Visi kopā kā ģimene ciešam. 

Esat iesaistījies uzņēmuma attīstības darbā. Vai šobrīd iespējams runāt par konkrētiem attīstības soļiem jau tuvākajā laikā?
Pašreiz piesaistām jaunus partnerus, jo līdzšinējā partnera mums vairs nebūs. Par to gan tuvāk negribu runāt — partneris lūdza, lai nestāstu. Jā, meklējam jaunus partnerus. Bijušas vairākas sarunas, to skaitā ar Juriju Šefleru. Meklējam vēl. Esam parakstījuši konfidenciālus līgumus. Tāpēc šobrīd nevaru izpaust neko konkrētu. Kad pārrunas beigsies, tās ir noslēguma fāzē, tad kopā ar jaunajiem partneriem spriedīsim par attīstību. Tad varēšu teikt kaut ko vairāk. Divi galvenie nākotnes virzieni uzņēmumā ir sistematizācija un robotizācija. 

Kā tāds uzņēmums kā Lido izvēlas jaunus partnerus?
Mēģinot viens otru saprast. Es tieši pateikšu: ja gribi precēties, ir jāpārguļ, lai varētu viens otru saprast. Jo tu precies uz ilgtermiņu. Biznesā ir tieši tāpat. Tev «jāpārguļ» — jāizrunā visas lietas, lai būtu sapratne. Kā krievi saka, krastā visu norunājam, tad peldam! 

Tās ir grūtas pārrunas — katrs uzdod nopietnus jautājumus ar nopietnām atbildēm. Lai uzņēmums būtu ar lielu pievienoto vērtību un kuģis tiktu pagriezts jaunā, spēcīgā virzienā, tas nav viegli. Ja kāds iegulda savu naudu, viņš, protams, grib pievienoto vērtību. 

90. gados lietas biznesā sarunāja pirtīs, satinušies Versace dvieļos. Kāda tagad ir estētika — kur uzņēmēji tiekas?
Jā, agrāk bijām pirtīs, visu ko darījām, no tā izglītojāmies. Tādi bija laiki. Bija arī laiki, kad biju bārmenis un zagu. Kas man ko baidīties to pateikt! Galvenais — ieraudzīt savas kļūdas un darīt labāk. Tagad viss ir citādi, biznesa sarunas notiek citādi. 

Ja jūs šobrīd būtu divdesmitgadnieks, kādā biznesā iesaistītos?
Ietu nekustamajos īpašumos. Jautājums — kādos? Es noteikti radītu ar lielu pievienoto vērtību. Man patīk māksla, interjers, eksterjers. Noteikti es veidotu tā, ka cilvēki ar baudu pirktu manas nekustamā īpašuma biznesa lietas. Tā, lai ir wow! Un es baudītu to. 

Es gribu pie Salacas uztaisīt tūrisma vietu, kur cilvēki var atbraukt baudīt. Lai brauc arī ārzemnieki. Man jau iegādāta zeme, zīmēju plānus. Pēc diviem trim gadiem, kad Lido būs nostājies uz kājām ar jaunajiem partneriem, varēšu atļauties to realizēt.

Ķirsona dzīve un karjera

Tautiski romantiskais stils

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu