Uldis Anže izrādē Skolotājs!. Publicitātes foto.
Ar ko piesaistīt skatītājus attālināti un vasaras atslābumā? Apvienības Kvadrifrons klausāmizrāde Rolanda dziesma un Nacionālā teātra Skolotājs! izvēlas… vardarbību
Šī izvēle nav vienīgais, kas saista abus iestudējumus. Gan Kvadrifrona kolektīvais darbs, gan režisora Intara Rešetina uzvedums Nacionālā teātra virtuālajā spēles telpā Baltais kubs ir turpinājums meklējumiem, kā savienot tehnoloģiju iespējas ar aktiermākslas robežu pārbīdīšanu, kā paplašināt Covid-19 ierobežoto skatītāju loku. Turklāt abu pilnīgi atšķirīgo piedāvājumu radītājiem droši vien padomā bijusi noteikta mērķauditorija.
Iztēles spēle
Rolanda dziesma patiesībā ir ārpus teātra kritikas zonas — analīzes vietā saskatu tikai iespēju uzjautrināties, ja humora sajūta sakrīt ar uzveduma veidotājiem. Viņu izvēlētais viduslaiku leģendas mūsdienīgošanas princips man ir visnotaļ pazīstams — turpat pirms pusgadsimta žetonu vakaram mūsu klase sagatavoja literāro montāžu par skolas ikdienu, izmantojot pamatam Majakovska poēmu Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Dramatiskā kulminācija pēc vārdiem «Pēkšņi ziņa simt pudu smaga» bija nevis «Nomiris Ļeņins», bet «Algebrā kontroldarbs». Sirmie mati, ko par šo pašdarbību dabūja klases audzinātāja, mūs neinteresēja itin nemaz.
