Tradicionālās un liberālās vērtības

Sociālos medijos virmo apvainojumi, saistīti ar vārdu kopām “liberālās vērtības”, “tradicionālās vērtības”, “kreisie liberāļi”, “labējie rasisti” un tā tālāk. Es apzināti lietoju izteicienu “vārdu kopas”, nevis “jēdzieni”, jo, manuprāt, nav plaša vienošanās par to, tieši kādus jēdzienus apraksta minētās vārdu kopas.

Piemēram, kas ir “tradicionālās vērtības”? Vai tās nebūtu iecietība, palīdzība, laipnība? Gan latviešu tautasdziesmas, gan bībeles Jaunās derības evaņģēliji daudzina tieši šādas vērtības.

Kādas ir latviešu tautas tradicionālās dzimumdzīves vērtības? Atcerēsimies, ka zviedru laikos bija pavēle no baznīcas vadības latviešiem četras reizes gadā no kanceles brīdināt par sodu par asinsgrēku.

Pat pavirši apskatot internetā pieejamās 19. gadsimta latviešu draudžu baznīcas grāmatas, redzēsim, ka, apmēram desmitā daļa no bērniem dzimst ārpus laulības. Pētot uzmanīgāk, ievērosim, ka tad, kad vecāki paspēj salaulāties pēc bērnu dzimšanas, bet pirms kristībām, bērns tiek oficiāli piereģistrēts kā laulībā dzimis.

Vienkāršā matemātika liek nākt pie secinājuma, ka lielākai daļai latviešu ir kāds ārlaulībā dzimis sencis.

Kas ir tās daudziem ienīstās “liberālās vērtības”? Tā ir principā tā pati iecietība un atziņa, ka tas, ka mums ir domstarpības, nenozīmē, ka mums jābūt ienaidniekiem.

Pēc daudziem ļoti asiņainiem kariem Eiropa ir lēnām nākusi pie izpratnes, ka ir labāk atbalstīt domu dažādību nekā sist nost visus citādi domājošos.

Padomju Savienība nepieļāva domu dažādību. Vai mūsu okupācijas laika brīvības cīnītāji cīnījās par tiesībām visiem domāt un dzīvot citādāk nekā noteica režīms, vai tikai par tiesībām mainīt vienu režīma pret otru – šoreiz uzspiest visiem nevis komunistu, bet savas vērtības?

Pēc šādas definīcijas tradicionālo vērtību aizstāvju apsaukātie kreisie liberāļi nav nekādi liberāļi. Tā sauktais politkorektums ir faktiski pretliberāls, ja ar varu cenšas uzspiest savas normas. Okupācijas vēsturē mums labi pazīstamas biedru tiesas un tas, kas tagad notiek Amerikā un Austrālijā, bieži izskatās tieši tā. Autors vai režisors publiski nožēlo savus grēkus, ka ir pielaidis ideoloģiskas kļūdas.

Abās pusēs bieži pazudusi pamatu pamatvērtība – laipnība. Nav mums jālieto vārdi, kuriem ir nievājoši nozīme. Latviski “melnītis” nav nievājošs, bet angliski Blacky tomēr ir nievājošs. Valoda ir valoda un ne vienmēr loģiska.