Divdesmit astotā • IR.lv

Divdesmit astotā

1
Pēc sirds transplantācijas atgriežoties mājās, Rasma sākumā tikai pa logu vēroja, kā pumpurus sāk vērt pašas pārstādītā ābele. Pēc nepilna mēneša jau ravēja dobes dārzā. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe

Rasmai Nicmanei jaunu dzīvi deva transplantētā 37 gadus vecā vīrieša sirds, ko dāsni atvēlēja viņa tuvinieki. «Rasma, dabūsi jauna puiša sirdi, būsi traka un nevaldāma!» Atlabusī rancēniete priecājas mēnesi pēc izrakstīšanas no Stradiņa slimnīcas

Gatves — deviņas vienādas, labi uzturētas bijušā sovhoza daudzdzīvokļu mājas, vārdu ieguvušas piegulošās Rankas muižas koku gatves dēļ. «Man Rankā patīk, esmu te dzimusi. Kur tagad ir atjaunotā muižas kapela, kādreiz bija dzemdību nodaļa, tur es pirmoreiz iekliedzos,» sēžot uz soliņa pie vienas no divstāvenēm, stāsta Rasma Nicmane (64). Ziedošu apstādījumu ielokā runājamies maskās. Rankas siera uzkodām blakus nolikta dezinfekcijas šķidruma pudele. Palaikam apjautājos, vai Rasmai virs vējjakas nevajag uzmest kādu seģeni, jo sieviete nodreb. Auksti neesot. «Zāļu blaknes. Dakteri teica, ka drebulis beigsies pēc pusgada, kad beigsim lietot vienas no zālēm.»

Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!


Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu