ASV noriets COVID ēnā? Vai vienkārši priekšvēlēšanu azartspēles?

Covid-19 pandēmija spēj radīt arī grandiozas izmaiņas globālajā politikā – ļaujot Pekinai apsteigt Vašingtonu cīņā par galvenās superlielvalsts lomu.

Martā un aprīlī abpus Atlantijas okeānam publicēts daudz skaļu, uzstājīgu rakstu par to, ka pašlaik ASV zaudējot savu dominējošo ietekmi un globālā līdera vietu aizpildot Ķīna.

Par netiešu, pat dziļi simbolisku apliecinājumu tam, ka Ķīna ir “izrāvusies līderos”, tiek piesaukta abu valstu reakcija, pārvarot vīrusa nodarīto postu. Komunistu valdība šķiet apliecinājusi tās efektivitāti, savā valstī ātri iegrožojot un apslāpējot pandēmiju. Donalda Trampa sākotnējie centieni problēmu ignorēt iespaidoja viņa vadītās administrācijas rīcībspēju, un koronavīruss ļoti smagi skar Amerikas Savienotās Valstis.

ASV dominēšanas fināls

Daži autori ASV dominēšanas beigas pamato ar dolāra lomas samazināšanos. Citi – ar to, ka ASV nokavēja un vāji reaģēja uz vīrusu (atšķirībā no Zika vīrusa epidēmijas, kad ASV spēlēja vadošo lomu). Vīruss testējot ASV līderību, un Vašingtona testu neizturot, tāpēc vīruss mainot globālo kārtību – tā šo loģiku skaidro gan uzņēmējs un bijušais ASV diplomāts Kurts M. Kempbels, gan Pasaules ekonomikas foruma analītiķis Džons Letzings.

Skan pārmetumi Vašingtonai, ka tā izrādot visai pasaulei klaju savtību, pārpērkot citām valstīm saražotus aizsarglīdzekļu sūtījumus un neveikli cenšoties “sagrābt” savās rokās iespējamu vakcīnu tehnoloģijas. Savukārt Pekina nosūta uz pandēmijas smagi skartām Eiropas valstīm humāno palīdzību – deficītās plaušu ventilēšanas ierīces, sejas maskas, savus mediķus.

Bijušie ASV valsts sekretāri Džeimss Beikers, Džordžs Šulcs izceļ citu iemeslu – ASV zaudējot tāpēc, ka tām neesot skaidras politikas klimata jeb “zaļajā” jomā. Šādas politikas neesamība esot drauds nacionālajai drošībai. ASV stabili atpaliekot no vēja turbīnu, solāro paneļu, bateriju ražošanas un eksporta lielvalstīm – Ķīnas, Vācijas, Japānas. ASV nevarot būt vadošais spēks pasaulē, ja tās neesot vadošā enerģētikas inovāciju valsts.

Tieši tāpat arī atomenerģētikā – ASV enerģētikas sekretārs nupat publicējis jaunu politiku šajā jomā ar mērķi atgūt savas valsts līdera pozīcijas pasaulē.

Vēl citi ASV norietu skaidro ar to, ka amerikāņi sākot zaudēt arī jauno tehnoloģiju cīņā. Šī nostāja sasaucas ar savdabīgo diskusiju par to, vai ir vajadzīgs sašķelt Google, Facebook, Amazon un citus IT nozares milžus. Šo firmu saskaldīšanas idejas piekritēji (kā prof. Ganešs Sitaramans) uzskata, ka tādā veidā rastos sīvāka konkurence un no tās iegūtu ASV drošība. Neesot pamata domāt, ka Amazon, Google, Microsoft palīdzot Amerikai pretstāvēt Ķīnas tehnoloģiskai un ģeopolitiskai izaugsmei.

Daļa taisnības varbūt te ir. Amerikāņu IT gigants Microsoft ir ĶTR valdības “galma oficiāls piegādātājs”. Google jau pirms gadiem plānojis sadarbību ar šo valsti mākslīgā intelekta jomā. Savukārt Amazon Ķīnā ir līderis mākoņpakalpojumu jomā. Cik un kuram šeit ir atkarība vai neatkarība, ir liels jautājums.

Pat “slavenais” Huawei nav iekļauts ASV sankciju sarakstā, lai arī šādi draudi firmai tika izteikti un izmeklēšana notikusi. Acīmredzot jāsecina, ka nav īstu iemeslu iekļaut šo uzņēmumu sankciju sarakstā. (Tas, protams, netraucē aicināt vasaļu valstis pārtraukt attiecības ar Huawei un līdzīgām ĶTR firmām.)

Gluži otrādi: 2019. gadā Huawei biznesa apjoms ar ASV firmām sasniedza 18,7 miljardu dolāru. Tas salīdzinājumā ar 11 miljardiem 2018. gadā ir apskaužams rezultāts. Amerika tomēr ir biznesa valsts, un valsts tur kalpo biznesam.

ASV attieksme pret Ķīnas tehnoloģiju firmām ir brīžiem tiešām dīvaina – sankciju sarakstā iekļautā videonovērošanas un citu tehnoloģiju firma Dahua plāno piedalīties ar milzu stendu vadošā tehnoloģiju gadatirgū ASV. Šīs sankcionētās firmas ražojumi šoziem brīvi uzvar arī publiskos iepirkumos Baltijas valstīs.

“Dīvaino“ savas valsts valdības attieksmi pētījumā par sankciju un sodu piemērošanu ļaunprātīgas kiberdarbības jomā apraksta pētnieks Trevors Logans no ASV Demokrātijas aizstāvības fonda. Analizējot savas valdības vairāku gadu praksi, viņš norāda: atbildot uz ļaunprātīgu Krievijas, Ziemeļkorejas, Irānas kiberdarbību (t.sk. arī ekonomikas jomā) tiek izmantotas gan apsūdzības, gan sankcijas, savukārt Ķīnas šāda veida rosīšanās bieži paliek “nepamanīta”. Logana secinājums – ASV valdība varētu baidīties izraisīt vērienīgu ĶTR atbildes reakciju pret savām kompānijām.

Diskusijā par ASV dominēšanas beigām tuvāks patiesībai, šķiet, ir Ārpolitikas padomes prezidents Ričards Hāzs ar viedokli – vīrusa krīze ir mazākā mērā kāds īpašs “pagrieziena punkts”, tā ir jau iesāktā ceļa turpinājums: ASV līderības samazinājums, globālās sadarbības sairums.

Trampa solītais krīt makā

Donalds Tramps uzvarēja ar nacionālisma, izolacionisma, īsto amerikāņu pārākuma un viņu glābšanas lozungiem. Viņš solīja aizsargāt valsti pret tirdzniecības līgumiem ar citām valstīm, aizsargāt pret starptautisko organizāciju (ANO, NATO) “mahinācijām”, tādējādi graujot “neoliberālo globalizāciju” – atzīst Kanādas žurnālists analītiķis Džīts Hērs.

Ideoloģiski un emocionāli priekšnoteikumi vēlēties ASV “sakāvi” ir daudziem Eiropas vai citu pasaules daļu politikas veidotājiem un analizētājiem. Gandrīz ceturtdaļu gadsimta – B.Klintona, Dž.Buša juniora un B.Obamas prezidentūrās – ASV savā ārpolitikā pietiekami veiksmīgi izdevās turēt visus vasaļus stingrā disciplīnā, nodrošināt finanšu kapitālam peļņas pieaugumu, izsniegt ierindas amerikāņu patērētājam kārtējo aizdevumu ikdienas tēriņiem, šo dolāru plūdu ģenerēšanai izmantojot pastāvīgi sarūkošo refinansēšanas likmi, pa laikam sarīkojot kādu uzvarošu lokālu karu militārā kompleksa apgrozījuma palielināšanai. Ko vēl vairāk varēja vēlēties?

D.Tramps izpilda savus priekšvēlēšanu solījumus, tai skaitā arī samazinot ASV klātbūtni pasaules reģionos. Viņš grauj daudzus ierastos “pasaules kārtības” pamatus. Arī šī iemesla dēļ Ķīnas ietekmes pieaugums top vizuāli spilgtāks.

ASV Demokrātiskā partija, saprotams, prezidenta rīcībai pretojas. Daudzi analītiķi uzskata, ka demokrāti un to sabiedrotie biznesa un akadēmiskajā elitē vēlas nācijā izraisīt globālas sakāves radītu pazemojuma sajūtu, lai uz šī viļņa rudenī atgūtu Balto namu. Tāpēc tikai pēc kāda laika varēsim spriest, vai runa ir par priekšvēlēšanu cīņā uzburtu ASV norieta mirāžu vai ko reālāku.

Tas, ka lielvalsts pagrimuma piesaucēju patlaban netrūkst arī pašu mājās, nav brīnums – viņu politiskā piederība vai simpātijas ir pārāk skaidri saredzamas.

Vilšanās brutālajā Vašingtonā – un pie viena arī “merkantilajā un birokratizētajā” ES – daudzu Rietumu politologu un intelektuāļu prātos, īpaši kreisi ievirzītos, gluži trafareti rada vēlmi nākamības “vadzvaigzni” atrast tās konkurentē Pekinā.

Paldies Dievam, šāda nekritiska Ķīnas apjūsmošana pati sev rada spēcīgu un konstruktīvu pretestību. Objektīvi eksperti rauj nost šīs rozā brilles, apkarojot romantizētos priekšstatus par jaunās Padebešu impērijas efektivitāti. Konsekventi demokrātisko vērtību aizstāvji argumentēti izsmej mudinājumus eiropiešiem “savlaicīgi” pielāgoties ĶTR, pat censties atdarināt ķīniešu piekoptās ekonomiskās vai sociālās prakses.

Cik varam spriest par ASV un ĶTR “tirdzniecības kariem”, Pekinu, šķiet, pagaidām pilnībā apmierina “sudraba medaļa”. ĶTR ekonomika joprojām ir pārāk cieši piesaistīta ASV tirgum un biznesam un otrādi.

Ķīna – tāpat kā Ukraina – ir parocīgi intrumentalizējama priekšvēlēšanu cīņā. Dž. Baidens nupat savā priekšvēlēšanu reklāmas video, piesaucot Covid-19, uzbrūk D.Trampam, un, protams, viņš – modernajā stilistikā izsakoties – tāpēc demonizē Ķīnu. Taču demokrātu valdīšanas laikā ĶTR neizraisīja tik naidpilnu attieksmi kā tagad, republikāņu prezidentūrā. Vēlēšanas būs rudenī, iespējams, ka pēc tām šī attieksme atkal mainīsies.

Eiropa: vasaļa “stratēģiskā suverenitāte”

Havi Lopezs no Eiropas ārlietu padomes aprīlī raksta, ka Ķīna rīkojoties kā augošs hegemons un kapitalizējot, ieņemt to telpu, ko pamet ASV. Krīze, viņaprāt, atver durvis sadarbībai ar Ķīnu – tas būtu “stratēģiskās autonomijas” piemērs, kam tagad esot liels pieprasījums Eiropā. Globālā sistēma agrāk centrējusies ap ASV, tagad Ķīna vēloties ieņemt šo lomu.

Protams, ir arī tādi, kas neliekas mierā un “dzied veco dziesmu”. Džordžs Soross savā februārī publicētajā rakstā pārmet Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, ka viņš uztverot Ķīnu kā “potenciālu partneri”, pamatoti atceroties, ka Lielbritānijas valdība pēdējā desmitgadē ieguldīja milzu pūles attiecību veidošanā ar Ķīnu. Savukārt D.Trampam viņš pārmet to, ka prezidents esot tādas firmas kā Huawei un līdzīgas pārvērtis par tirgošanās objektu dialogā ar Ķīnas prezidentu. It kā tāda “viegla, draudzīga šantāža” – šeit attiecībā uz draudiem aizliegt Huawei produktus – mūsdienu sankciju pārpilnajā politikā būtu kas nosodāms vai nepiedzīvots.

Būtiskus ieteikumus Dž. Soross sagatavojis arī ES vadībai – viņš aicina to saukt Ķīnu pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem un vispār vairāk domāt par ES pamatvērtībām, nevis tirdzniecību.

Eiropas valstis tomēr nesteidz iedvesmoties un sekot šim Dž.Sorosa padomam. Tās patlaban neskrien aizliegt Huawei darbību, acīmredzot novērtējot Huawei inovatīvās tehnoloģijas (kuras apsteigušas skandināvu ražotājus) un apzinoties, ka kompānija pašlaik tiek izmantota sarežģītā ASV – Ķīnas tirdzniecības karā un sāncensībā. Vairākas ES dalībvalstis pieļauj ķīniešu dalību pat 5G tīkla izveidē – segmentos bez riska nacionālajai drošībai.

Septembrī Vācijā plānota ES un Ķīnas valstu vadītāju konference un var sagaidīt, ka tad būtu jābūt skaidrībai par to, cik brīva turpmāk būs Ķīnas un ES tirdzniecība un cik lielā mērā tās atļausies ierobežot pieeju saviem tirgiem.

Atbilstošu verbālu pirueti nupat veica Žozeps Borrels, ES augstais ārlietu pārstāvis. Viņš publiski izteica kritiku par ķīniešu, vecmodīgi izsakoties, danajiešu dāvanām masku un plaušu ventilatoru veidā. Briseles galvenā diplomāta negaidīti nediplomātiskais skarbums liecināja, ka viņš Ķīnas – tāpat kā Krievijas – rīcībā ir ieraudzījis propagandisku manipulāciju. Dažas dienas vēlāk gan Ž.Borrels mīkstināja savu toni norādot, ka ES apsveic globālo partneru atbalstu. Vēl vairāk – Ž.Borrels nostājās gluži vai ĶTR advokāta lomā, jo, lūk, tagad neesot īstais laiks, lai spēlētu apsūdzību spēles un tāpēc vajagot noraidīt Austrālijas prasību veikt starptautisku Ķīnas rīcības izmeklēšanu.

Tumšajos Padomju Savienības laikos tādos brīžos būtu radies iespaids par to, ka vecākie biedri izskaidrojuši – šajā gadījumā Ž.Borrelam – pareizo partijas politiku, un viņš to arī saprata.

Būtībā tieši uz to aprīļa beigās norāda Politico un New Yourk Times rakstot, ka Ž.Borrela vadītais ES ārlietu dienests pats esot “cenzējis” un “atūdeņojis” savu ziņojumu par Ķīnas dezinformācijas kampaņām, saprotams – lai izvairītos no neprecīziem, nepamatotiem secinājumiem.

Ir “normāli”, ka notiek naratīvu cīņa. Kā bez tās? Tā vienmēr piesedz tirgus pārdali. No otras puses – vai tad pat vidusmēra mediju patērētājs visam nekritiski tic? Vai Eiropas valstu publiku var tik lēti “nopirkt” – ar dažām pakām centus vērtu masku? Retoriski jautājumi.

Pat Izraēla, proamerikāniska “pēc noklusējuma”, nesteidz ar Pekinu pārtraukt izdevīgas ekonomiskas attiecības. Ķīniešu ģenētikas pētniecības firma BGI Genomics veido Covid-19 laboratoriju ar izraēļu MyHeritage. Saglabājot kopējo sadarbību, Izraēla nupat ieviesa pragmatisku noteikumu: tās iedzīvotāju dati (īpaši ģenētiski dati) tiks apstrādāti šīs valsts veselības ministrijas pārraudzībā.

Diskusija par Ķīnas kā jaunā hegemona lomu nav jauna – vīruss ļāva tai atkal iznākt mediju uzmanības priekšplānā. Ir svarīgi nezaudēt realitātes izjūtu, nemesties galējībās. Nav pamata ticēt, ka tranzīta vilcieni no Ķīnas atvedīs laimi Latvijas ostām, taču tikai pragmatiski būtu attīstīt ekonomikas un tirdzniecības attiecības jomās, kas ir ārpus drošības apdraudējuma robežām.

Eiropas Savienībā daudz runu par “stratēģisko suverenitāti”, ar to – cik var apjaust – saprotot ES neatkarību no šodienas globālajām lielvalstīm – zināmā mērā arī no ASV. Visai ticami, ka ES attiecības ar Ķīnu, Krieviju, ASV pamazām mainīsies līdz neatpazīstamībai.

Jautājums ir ne tikai par Amerikas norietu (to patiesībā ietekmēt var tikai amerikāņu elites klani), bet arī par mums svarīgāku sāpi: kā varam šādos apstākļos “pareizi” iziet no krīzes? Esam saskārušies ar “forsmažoru”, ko veido globalizācijas un finanšu kapitāla krīze un kas patlaban – dažam, bet ne mums izdevīgi – pieņemas spēkā vīrusa krīzes radītā “dūmu aizsegā”. Kas būs mūsu partneri rīt? Kas palīdzēs atjaunot mūsu ekonomiku, kas to subsidēs – un ko par to vēlēsies pretī?