Igaunijā pilsoņu kustība bija daudz spēcīgāka nekā Latvijā. Tās pirmais kongress notika 1990. gada marta sākumā, nedēļu pirms Augstākās Padomes vēlēšanām
Kāpēc igauņiem salīdzinoši mazsvarīga ir 1990. gada 30. martā pieņemtā deklarācija «Par Igaunijas valstisko statusu»? Ir turpina rakstu sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Ceļā uz neatkarības atjaunošanu Igaunija īpatnējā kārtā bija vienlaikus gan radikālāka, gan pragmatiskāka nekā Latvija. Turklāt pretstatā pārējām Baltijas valstīm, kurās 1990. gada pavasara deklarāciju dienas — 11. marts Lietuvā un 4. maijs Latvijā — vēl šodien rezonē tautas atmiņā kā emocionāli piesātināti un vēsturiski nozīmīgi datumi, gandrīz neviens Igaunijā vairs neatceras 30. martu, kad pirmā brīvi ievēlētā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju «Par Igaunijas valstisko statusu».
Lai gan latvieši bija pirmie, kas sāka pārbaudīt Gorbačova pasludinātās atklātības robežas ar Daiņa Īvāna un Artūra Snipa 1986. gadā sākto kampaņu pret Daugavpils HES celtniecību un Helsinki-86 akciju pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, no 1988. gada vadošo lomu Baltijā nepārprotami bija pārņēmuši igauņi. Taču pašā Igaunijā pārmaiņu kustība sadalījās divās, nereti asi konkurējošās straumēs.
Pirmo varētu saukt par pragmatiski ekonomisko, kuras vadībā izvirzījās jaunāki, reformām gatavāki padomju Igaunijas valsts pārvaldes darbinieki, kuru redzamākais pārstāvis bija Edgars Savisārs. Jau 1987. gada novembrī Savisārs, kurš tolaik bija departamenta vadītājs Igaunijas Valsts plānā — iestādē, kurai padomju sistēmā bija uzdots organizēt visu tautsaimniecības dzīvi —, bija starp Igaunijas ekonomiskās patstāvības plāna IME (igauniski — «brīnums») autoriem. Plānā tika izvirzīta tam laikam ļoti ambicioza vīzija — padarīt Igauniju par pilnīgi patstāvīgu tautsaimniecību, kura veido attiecības ar pārējo pasauli pēc brīvā tirgus principiem.
1988. gada aprīlī Igaunijā notika Radošo savienību plēnums, kurā izskanēja asa padomju sistēmas kritika, un Savisārs televīzijā paziņoja par Igaunijas Tautas frontes izveidošanu. Latvijā analogi notikumi bija jāgaida līdz vasarai. 1988. gada 16. novembrī Igaunijas Augstākā Padome, kuru vēl aizvien veidoja pirms Gorbačova reformām izraudzītie nomenklatūras pārstāvji, pieņēma suverenitātes deklarāciju. Igaunija paziņoja, ka tā var izvēlēties, kurus Maskavā pieņemtos likumus un lēmumus ieviest un kurus ignorēt.
Šis solis saniknoja Kremli, piesaistīja lielu pasaules uzmanību un pavēra slūžas nākamajos gados vērojamajai PSRS republiku «suverenitātes parādei», kura radīja priekšnoteikumus Padomju savienības sabrukumam.
Latvijā starp Tautas fronti un Komunistiskās partijas «gaišajiem spēkiem» visai ātri izveidojās sāncensība, savukārt Igaunijā atšķirības nebija tik izteiktas. Pēc frontes izveidošanas Savisārs kļuva par Igaunijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku un Valsts plāna vadītāju. Neiespējami iedomāties, ka 1989. gadā kāds LTF vadītājs būtu vienlaikus ieņēmis amatu LPSR valdībā.
Paralēli Tautas frontei Igaunijā par spēcīgu faktoru kļuva pilsoņu kustība, kuras mērķis bija atjaunot 1918. gadā dibināto Igaunijas Republiku. Tā centās šo mērķi panākt, izveidojot padomju sistēmai alternatīvu struktūru — Igaunijas Kongresu, kuru ievēlēja vēl aizvien de iure pastāvošās valsts pilsoņi un viņu pēcnācēji.
1989. gada februārī sākās pilsoņu reģistrācija, un 1990. gada februārī notika vēlēšanas, kurās piedalījās ap 560 tūkstošiem cilvēku. (Igaunijas iedzīvotāju skaits 1989. gadā bija 1,57 miljoni, no kuriem nedaudz mazāk par miljonu bija etniskie igauņi). Latvijā tika izveidota analoga kustība, tomēr tai nebija Igaunijas Kongresam līdzvērtīgas ietekmes.
Igaunijas Kongress sanāca 1990. gada 11. un 12. martā, nedēļu pirms Augstākās Padomes vēlēšanām. Lai gan tā pārstāvji neatzina AP vēlēšanas par leģitīmām un aicināja tajās nepiedalīties, Kongress arī nepasludināja, ka pārņem reālo varu Igau-nijā. Tas kļuva par idejisko sargu, kas raudzījās, lai Tautas frontes pragmatiķi neielaižas kompromisos ar Maskavu valstiskuma jautājumā.
Kongresa atturīgā attieksme par Augstāko Padomi nozīmēja, ka tās sastāvs bija politiski salīdzinoši mērens. 18. marta vēlēšanās Tautas fronte ieguva 43 mandātus, kas pat nebija vairākums no 105 deputātu vietām. Ar 27 vietām spēcīgi pārstāvēts bija Igaunijas Komunistiskās partijas izveidotais saraksts Vaba Eesti — Brīvā Igaunija, kurš arī bija pieskaitāms pie «gaišajiem spēkiem».
Rezultātā jaunā Igaunijas Augstākā Padome savā otrajā darba dienā, 30. martā, pieņēma īsu deklarācija, kura apliecināja Igaunijas Republikas de iure pastāvēšanas nepārtrauktību un PSRS okupācijas prettiesiskumu, taču pretstatā Lietuvas 11. marta deklarācijai izsludināja pārejas periodu uz neatkarību, kurš beigtos ar Igaunijas konstitucionālo varas iestāžu izveidošanu. Kad tas notiks un kā to sasniegt, deklarācijā netika pateikts.
Par šo deklarāciju nobalsoja 73, bet balsojumā nepiedalījās 27 deputāti, kuri pārstāvēja Padomju Savienībai uzticīgos spēkus — Igaunijas Interkustību un Apvienoto darba kolektīvu padomi, kura izveidojās militāro rūpnīcu paspārnē.
Tautas fronte un Igaunijas Kongress turpināja iet savus atšķirīgos ceļus līdz pat 1991. gada augusta pučam, kad tie beidzot sanāca kopā, lai atbalstītu Augstākās Padomes pasludināto Igaunijas pilnīgo neatkarību. Lai gan attiecības starp abu novirzienu līderiem varēja būt pat ļoti asas, šķiet, igauņu tautas vairākumam abu virzienu taktisko izvēļu atšķirības nešķita tik nozīmīgas. Cilvēki lielā skaitā balsoja gan Pilsoņu kongresa, gan Augstākās Padomes vēlēšanās un piedalījās Tautas frontes rīkotajās akcijās, tajā skaitā Baltijas ceļā. Tautai svarīgākais bija lielais mērķis — neatkarība —, un tas tika sasniegts.
Foto — Harald Leppikson un Toomas Volmer, Igaunijas Nacionālais arhīvs
