fbpx

Greizs vērtējums

Anda Kubuliņa
Print Friendly, PDF & Email

Par Arveda Švābes apceri Edvarta Virzas publicistika

Ikkatri, arī Virzas Raksti nav gatavi, kā gatava nekad nebūs Rīga. Tas man jāatzīst pat kā Edvarta Virzas (1883—1940) kopoto rakstu1 sastādītājai. Uzejot ko garām palaistu, neievērotu, pētnieka sirdsapziņa sūrst. Par tādu gruzi man kļuva Nacionālās bibliotēkas retumos ārpus redzesloka palikušais Dainas Zemzares fonds ar vēl padomju okupācijas laikā tur noslēpto Švābes rakstu par Virzu2. Tiesību zinātnieks, vēsturnieks, folklorists, arī dzejnieks un prozaiķis, Latviešu konversācijas vārdnīcas virsredaktors Arveds Švābe (1888—1959), līdzīgi kā nacionālā kulta izveidotājs, dzejnieks un Straumēnu autors Edvarts Virza, pieder pie latviešu kultūras korifeju pulka. Uzieto apceri, par kuras esamību uzzināju no Skaidrītes Lasmanes jau pēc Virzas pēdējā — septītā — sējuma iznākšanas, būtu nepieciešams komentēt.

Par Virzas publicistiku rakstīto Arveds Švābe balsta četrās dzejnieka grāmatās: Laika dokumenti (1920), Laikmeta dokumenti (1930), Zem karoga (1935) un Jaunā junda (1936). Raksts tapis kara laikā apgāda Zelta ābele vajadzībām. Ja publicistiku saprot līdzīgi 1909. gadā Jelgavā izdotās konversācijas vārdnīcas definīcijai (Švābe to saprot tā)3, kur uzsvērta saistība ar politiku, tiesību zinātnēm (neminētas gan atstātas atšķirības starp jēdzieniski loģisko un tēlaino publicistiku), tad Švābes raksts šķietas visnotaļ patiess. Tomēr vārdnīcā neminētos žanra paveidus šķir ne tikai izteiksme, bet arī saturs — tēlainie pārnesumi maina jēgu, uzslāņo jaunas sēmas, kas teksta nozīmi pārvērš un kuras vērtējot ņemamas vērā.

Jau pirmajā rindkopā atzīdams Virzu par izcilu publicistu, kam ticībā, pārliecības spēkā (žanram būtiskas iezīmes) un talantā latviešu kultūrā nav līdzinieku, varbūt vienīgi Garlībs Merķelis, Atis Kronvalds, Švābe vispirms nošķir publicistiku no žurnālistikas. Uzsver: «Tie ir šķirami jēdzieni. Par publicistiku pierasts saukt rakstus un runas, kas vairāk vai mazāk akūtus sadzīves un politikas jautājumus aplūko no kādas ideoloģijas viedokļa ar nolūku ietekmēt atklātības domas un rīcību. Ja turpretim šie jautājumi ir sīki, ar dienišķu nozīmi, vai arī viedoklis nav pamatots noteiktā pasaules uzskatā, tad runājam par žurnālistiku.» 4 Un nošķīrums ir aktuāls arī mūsdienās, kad daudzi darbojas «kādā periodiskā izdevumā nevis pārliecības, bet maizes dēļ»5. Savukārt akcents uz pasaules uzskatu iezīmē profesora jaunības ideālus, to saiti ar Jauno strāvu. 

Pēc grāmatu satura atstāsta Švābe ķeras pie analīzes. Kā pirmo min dzejnieka piederību ideālismam, simpātijas pret Platonu6, saskatot abu izpratnē kopējas līnijas, teiksim, pārliecībā, ka valsts Satversmē centrālā vieta pieder literatūrai, jo tā «atbilst vienai no cilvēka gara pamata tieksmēm — redzēt mainīgās īstenības vietā, kurā tas katru mirkli ieslēgts, īstenību, kas, būdama ideāla, nekad nemainās» (Edvarts Virza). Uzsvērtā saitē ar Platonu tiesībnieks saskata ne tikai dzejnieka patstāvīgo pārliecību, bet arī viņa draugu K. Strauberga, A. Spekkes, A. Tenteļa ietekmi. Kā pārliecinātam materiālistam Platona ideālisms Švābem, loģiski, īsti pie sirds negāja, tāpat kā nepatika Virzas konsekventā vēršanās pret materiālismu. Tālāk viņš daudz kavējas pie krāšņās dzejnieka valodas, tēlainības, kas arī viņam neliekas īsti tīkama. Te Švābes skats uz publicistiku pilnībā sakrīt ar minētās pasenās vārdnīcas definīciju: publicistikas kodolu veido jēdzieniski pausta politiskā doma, kas prasa vairāk zinātnē balstītus argumentus, mazāk — emocionālas metaforas. 

Tātad Švābem tuva jēdzieniskā, nevis tēlainā izteiksme atšķirībā no Virzas, kam tēlainā tīkamāka. Tas tā varētu būt, ja vien apcerē Švābe respektētu tēlainās izteiksmes īpatnības. Taču profesors turas pie sev tuvās jēdzieniskās pieejas un pilnībā ignorē pārnesto nozīmju nianses, tā kļūdams greizi netaisns. Apsmaida pat daudzkārt un daudzu citēto Virzas izcilo metaforu: «Ir tikai divi neizgaistoši un mūžīgi ceļi pasaulē, kuriem sekojot nevar nomaldīties — celiņi, kas krusto zemnieku māju pagalmu, un gāju ceļš, kas krusto naktīs bezgalīgo debesu velvi. Abi tie ir balti. Vienu tādu padarījušas no istabas uz kūtīm, klētīm un laidaru tekošās kājas, bet otru baltu nominušas, uz debesīm skriedamas, mirušo cilvēku dvēseles.» 

Analīzē pavīd pretrunas ar sākumā akceptēto Virzas publicista talanta spožumu, pat šķietams noliegums: «Ja viņš bij asprātīgs sarunu biedrs nelielā sabiedrībā, tad tomēr ne jau politisks runātājs, kas savu runu spēj improvizēt, pielāgojoties katras sanāksmes noskaņai un garīgam līmenim».7 Varbūt tomēr — kāpēc tad Ulmanis tādu neprašu vazātu sev līdzi braucienos pie lauku iedzīvotājiem? Švābes formulējumos pavīd pat sarkasms, kad viņš apšauba dzejnieka košās valodas vērti, tās dievišķo spēku: «[Virza] arī publicistikā ir pirmām kārtām dzejnieks un tikai pēc tam domātājs. Tas nozīmē, ka autors grib dabūt savā garīgā varā lasītāju un klausītāju nevis diskursīvas domāšanas ceļā ar loģiski neatvairāmiem prāta argumentiem, bet gan apmāt viņa gribu, jūtas un priekšstatus ar spožām un sarežģītām asociāciju virknēm un dzejisku tēlu svinīgām procesijām, kuru iracionālos gājienus kārto priesteris, vadīdams no vienas kulta vietas uz otru»8, vai «viņa runu stilu īsti novērtēt spēja tikai retoriskās mākslas gardēži».9

Tāds spriedums, iespējams, izaug no Švābes nepatikas — dzejnieka vareno iztēli iedarbīgu dara reliģiskām vīzijām līdzīgs spēks — un no profesora neredzēšanas, ka nacionālo kultu izveidot bija Virzas mērķis. Turklāt, kā rāda literatūras vēsture (K. Skalbes Mazās piezīmes, J. Akuratera Dienu atspīdumi, arī E. Virzas grāmatas u. c.), sabiedrības prātos noturīgāk iespiežas māksliniecisks, nevis jēdzienisks publicistikas vārds.

Tāpat nedrīkst aizmirst — jēdzieniskā pieeja sašaurina žanra funkcijas10, kurās ietilpst ietekmēt, audzināt, popularizēt. Pat politiķi lieto aplokano izteiksmi, lai aktuālo domu vieglāk aizvadītu līdz auditorijai — tēlainība ir emocionāla, tā pievieno jaunas nianses, sēmas, kuras viegli iespiežas cilvēku prātos. 

Pēc Švābes domām, Virza zinātniski argumentēt nemaz nespējot, priekš tā viņam trūkstot akadēmiskās izglītības, kas izslīpē argumentu sistēmu. Zemtekstā — Virzas publicistika tādi «dzejoļu uzmetumi» vien ir.

Šī nav vienīgā vieta rakstā, kur pamanu neglītu Švābes sitienu zem jostasvietas (Virzam tiešām akadēmiskas izglītības nebija), taču formulējums bez neētiskuma pasaka vēl ko vairāk: politiku uztvert, par to domāt, izteikties drīkst vienīgi tāds, kam kabatā augstskolas diploms (vēlams valsts tiesībās — joks). Arī apgalvojums, ka «parasti politiskā ziņā rakstnieku vairums ir «viegli cilvēciņi», kurus līdzīgi aktieriem, gleznotājiem un mūziķiem katrs režīms var kalpināt savām vajadzībām»11, nāk no tā paša apcirkņa. 

Šādi izteikumi vedina jautāt: kā tādā gadījumā ir ar paša Švābes piesaukto demokrātismu? Un vai tiešām politiķi priekšvēlēšanu kampaņas organizē (pirms kara, tagad) tikai akadēmiski titulētiem? Atgādinājumam: profesors apceri rakstīja «pāris gadus pēc Virzas nāves», nevis viņa dzīves laikā, kad grāmatas iznāca. Tas ir vēl viens nesmuks fakts, kurš spiež Švābes rakstīto lasīt piesardzīgi. 

No raksta gūstams maz: tikai precīzi novilktā šķirtne starp žurnālistiku un publicistiku, arī atgādinājums par to, ka dzejnieka apvaldīto parlamentārisma kritiku 20. gados noteica Zemnieku savienības politika, kura atklāti pret parlamentārismu neuzstājās (Virza bija ZS biedrs), precīzais Virzas uzskatu maiņas dokumentējums. Pie guvumiem ieskaitu pamatotās iebildes pret dzejnieka pāri realitātei pacelto ideālo zemnieku turēšanos pie pārliecības, ka vēstures gaitā zemnieks bijis galvenais latviešu kultūras veidotājs, nesējs. Švābem ir taisnība — Virzam zemnieks nav socioloģisks jēdziens (viņa apceres vispār stāv tālu no tās), taču prasītos piebilde: tolaik Latvija bija agrāra valsts, iedzīvotāju vairākums bija zemnieki vai ar zemes darbiem saistīti algādži, arī pats dzejnieks nāca no arājiem un viņu vēlmes labi izprata. Nav brīnums, ka savam politikas konceptam par pamatu viņš izvēlējās zemnieku atšķirībā no Švābes, kam cilvēku noskaņas uz zemēm palika pasvešas. 

Profesors pārmet Virzam konsekvento vēršanos pret vācu civilizāciju, kultūru. Ir, ko brīnīties, ja no arhīviem zini — arī pats Švābe vāciešus diez ko vis nemīlēja. Kopumā kārtējo reizi te ieraugu profesoru ignorējam Virzas mērķus, proti, dzejnieks vērsās pret vācu kultūras ietekmi tās ilguma dēļ — viņaprāt, gadsimtus turpinātā vienpusība bija noplicinājusi latviešu radošumu, un atjaunotne prasīja citus, svaigus avotus. Un, būdams mākslās ieinteresēts cilvēks, dzejnieks ieteica Latvijas sabiedrībai pievērsties tolaik maz zināmās Francijas, Itālijas, arī antīkās pasaules devumam, jo «latviskās un latīniskās kultūras apvienojumā ir mūsu nacionālās renesanses galvojums un ķīla» (E. Virza. Laika dokumenti. Rīga, 1920. 41. lpp.). Akcents uz atjaunotni pat šajā, no teksta izrautajā citātā skaidri saskatāms. Protams, vācu civilizācijas noraidījumā ne bez nozīmes bija arī vācu koloniālie spaidi, kurus latvieši bija gana daudz cietuši.

Grūti ticēt, ka Virzas nospraustos mērķus cilvēks ar tik izcili asu prātu, kāds piemita profesoram Švābem, neuztvēra, drīzāk jau tas jātulko kā konjunktūras nošķiebums — apceres rakstīšanas brīdī karš gāja pilnā sparā, Virzas analoģiju papildu konotācijas latviešiem bija īpaši aktuālas, turpretim vācu okupantiem — netīkamas.12 Uz pieņēmumu par zināmu sevis sargāšanu vedina domāt Švābes atzinums zemtekstā: ar sēdētājiem uz pērkona krusta Virza domājis pērkoņkrustiešus, kuri 30. gadu Latvijā orientējās uz Hitleru, kamēr dzejnieks šo virzienu noraidīja. Sīkā piebilde no profesora puses, protams, bija drosme, ja ņem vērā viņa paša apdraudēto situāciju vācu laikā. Taču nepārliecina Švābes nosauktais iemesls Virzas simpātijām pret Musolīni — tās izaugot no pārliecības, ka dučes idejas uzturēs dzīvus franču monarhijas rudimentus. Patiesie simpātiju iemesli bija citi un trīs: Musolīni izsvēpēja lielinieku aģitatoru uzlidojumu Itālijai pēc Pirmā pasaules kara; augstu vērtēja stipras personības nozīmi vēsturē; nenoliedza baznīcu atšķirībā no nacistiem, kuriem tā bija vienaldzīga. 

Ne restaurāciju, kā domā Švābe, aizstāv Virza, bet to, ka jebkura ideja, piesakot ko jaunu, spēj pastāvēt tikai tad, ja daļēji balstās iepriekšējā pieredzē: jaunais satur daļu aizgājušā. Vietām Švābe ignorē pat latviešu literatūras vēsturi, apgalvodams, ka «mācību par tautas ticējumiem kā vēstures primāro faktoru, sevišķi mirušo kultu», dzejnieks esot patapinājis no de Kulanža. Mirušo kultu aktualizēja jau pasen tepat Latvijā dzimušie tautiskās atmodas dzejnieki, arī Plūdoņa un Virzas balādes gan pirmajā, gan otrajā 20. gadsimta desmitgadē, tātad Virzam savā publicistikā nevajadzēja ideju aizņemties no francūža, kaut franči un konkrētais autors dzejniekam patika.

Tāpat pavisam nav labi aizmirst: Virza bija simbolists ar vienotu pieeju visam tekstu korpusam, formāli nešķīra dzejas un publicistikas idejas, viņš, pretēji Švābem, nerakstīja valsts vēstures traktātu. Švābes skats uz kolēģa publicistiku atsauc atmiņā izglītības ministra, jaunstrāvnieka K. Kasparsona vienpusību: tikai zinātne virza cilvēci uz priekšu, kamēr māksla ne. Dzejnieks to atspēkoja jau 1922. gadā rakstā Politiķi un dzejnieki.13 

Arī par Virzas reālisma noliegšanu Švābem būs tikai daļēja taisnība — Virza visus divdesmito beigu, trīsdesmitos gadus jūsmoja par apgarotu reālismu, kādu saskatīja R. Blaumaņa, A. Brigaderes, J. Ezeriņa darbos, bet nepieņēma burtisku realitātes kopiju, kādu postulēja jaunstrāvnieki, kreisie literāti. Turklāt tolaik mākslinieki Eiropas mākslas atjaunotnes meklējumos daudzviet pievērsās laukiem (V. Reimonds, H. Tamsāre, K. Hamsuns). Virza iekļāvās šajā Eiropas kultūras straumē, jēdzienam no savas puses pievienojot mītisko ar uzsvērtu nacionālo pašcieņu. Viņa izliktais zemnieka ideāltēla attēls jau tobrīd slīpēja lauku darbarūķu garu, pēc tam gadu desmitiem palīdzēja izturēt padomju pēckara posta dubļus. Švābes «pielūgtās» kailās definīcijas to neveiktu — dzejnieka izstrādātais nacionālisma kults deva savu artavu, turot cilvēkus pie latvietības gan padomju Latvijā, gan Sibīrijas sasalumā, pat trimdas klaidos. Turklāt Virza nekad neaizmirsa citu uzrakstītajā meklēt ideālu. Ir patiess profesora vērojums par Virzas noslieci uz ideālistisko filozofiju, pretēji viņa paša orientācijai uz materiālismu. Tātad par redzējuma nošķiebumu varētu pieņemt arī orientēšanos uz citādo filozofisko uzstādījumu.

Kritiski teiktais nav mēģinājums graut šobrīd Latvijā pamaz zināmā Arveda Švābes autoritāti. To nemaz nevar izdarīt, vismaz ne es, kam viņa Straumes un avoti savulaik atvēra acis uz vēsturi. Joprojām gaidu viņa akadēmisko kopoto rakstu izdošanu un Arvedu Švābi uzskatu par augstu virsotni mūsu izredzēto pulkā. Savā replikā vienīgi pret netaisnu vērtējumu aizstāvu kādu citu arīdzan lielu padomju ārprāta iznīcinātu autoritāti, kuru profesoram apšaubīt, manuprāt, nevajadzēja. Pieļauju, to darīt spieda vācu okupācijas dzirnavas. Tomēr turu prātā arī faktu, ka nepārprotamībā trenēts prāts tēlainības līkločus neapzināti atstumj. Taču katrs pārnesums, katra analoģija, metafora rietina aizmetni papildu jēgai, ko Virzas tekstos jauš katrs lasītājs.

1 E. Virza. Raksti. 1.—7. sējums. Sastādītāja, priekšvārda un komentāru autore Anda Kubuliņa. Rīga: Zinātne, 2005—2018. 

2 A. Švābe. Ed. Virzas publicistika. Nacionālā bibliotēka, Dainas Zemzares fonds, RXA 143, nr. 453.; ap 1942. gada nogali.

3 Latviešu konversācijas vārdnīca, šķirklis Publicistika: 1) valsts tiesību zinātne; 2) literatūras nozare, kas nodarbojas ar valsts vai sabiedriskiem jautājumiem. Publicists — valsts tiesību zinātnieks, persona, kas literāriski nodarbojas ar valsts (politiskiem) vai sabiedriskiem jautājumiem. Jelgava: Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, 61. burtnīca, 1909. 3320. lpp.

4 A. Švābe. Ed. Virzas publicistika. Nacionālā bibliotēka, Dainas Zemzares fonds, RXA 143, nr. 453. 1.lpp.

5 Turpat, 1. lpp.

6 Turpat, 4. lpp

7 Turpat, 6. lpp.

8 Turpat, 4. lpp.

9 Turpat, 7. lpp.

10 Latvijas enciklopēdija. IV sēj. Rīga: Valerija Belokoņa izdevniecība, 2007. Publicistikas šķirklis 846.—847. lpp.

11 A. Švābe. Ed. Virzas publicistika. Nacionālā bibliotēka, Dainas Zemzares fonds, RXA 143, nr. 453. 1. lpp.

12 Ne velti E. Stērstes sakārtotajās Pēdējās dzejās (1942) neļāva ievietot Burtnieka dziedājumus, bet viņas sastādīto prozas izlasi no Zaļās Zemgales tēlojumiem, apgādam Zelta ābele papildinot ar Saimnieka pārnākšana, vācu cenzūra neatļāva.

13 E. Virza. Raksti. 7. sējums. Rīga: Zinātne, 2018. 110.—113. lpp.

Anda Kubuliņa (1942) ir Dr. philol., literatūras kritiķe, publicējusi rakstus un grāmatas. Sarakstījusi monogrāfijas Kontūras (1981), Ērkšķu kronis katram savs (1987), Vizma Belševica (1997), Annas Dagdas Rakstu (I, 2001), Intas Ezergailes Rakstu (2011) un Edvarta Virzas Rakstu 1—7 (2005—2018) sastādītāja, portretskiču un komentāru autore.

 

Tālāk lasāms Andas Kubuliņas rakstā minētais Arveda Švābes raksts

Arveds Švābe. Ed. Virzas publicistika1

Mūsu dienas prese bieži neatšķir žurnālistu no publicista. Patiesībā tie radniecīgi, bet tomēr šķirami jēdzieni. Par publicistiku parasts saukt rakstus un runas, kas vairāk vai mazāk akūtus sadzīves un politikas jautājumus aplūko no kādas ideoloģijas viedokļa ar nolūku ietekmēt atklātības domas un rīcību. Ja turpretim šie jautājumi ir sīki, ar dienišķu nozīmi, vai arī viedoklis nav pamatots noteiktā pasaules uzskatā, tad runājam par žurnālistiku.

Starp latviešu rakstniekiem sastopam galvenokārt žurnālistus, nodarbinātus kādā periodiskā izdevumā nevis pārliecības, bet maizes dēļ. Bieži viņu rakstiem ir novirziens uz satīru un pamfletu. Īstu publicistu latviešu rakstnieku vidū ir bijis maz, jo, būdami savrupnieki, vērotāji un jūsmotāji, viņi vāji orientējas lielā politikā, kas prasa citas zināšanas un mākas nekā rakstnieka arods. Parasti politiskā ziņā rakstnieku vairums ir «paviegli cilvēciņi», kurus līdzīgi aktieriem, gleznotājiem un mūziķiem katrs režīms var kalpināt savām vajadzībām. Turpretim publicistam jābūt cīnītājam, kas akli un nešaubīgi tic savas pārliecības karogam un nesatricināmā apņēmībā gatavs kauties par to ar visu pasauli, netaupot ne draugus, ne ienaidniekus. Virza bij izcils publicists, kam ticības spēka un talanta ziņā nav daudz līdzinieku — varbūt varētu minēt Garlību Merķeli un Ati Kronvaldu.

Četrās grāmatās sakopotā Virzas publicistika aptver apm. divdesmit gadus (1917—1936). Lai gan krājumos nav uzņemti visi viņa sabiedriskie raksti, tomēr arī šai veidā gūstam drošu ieskatu autora ideju pasaulē, kas — vēsturiski un loģiski izaugusi no nedaudzām dogmām — ietver savā sistēmā atbildes uz tik dažādiem literatūras, politiskās un sabiedriskās dzīves parādībām, ka jauns avīžu un žurnālu rakstu kopojums būtiski neko vairs nevar grozīt.

Pirmā grāmata ar nosaukumu Laika dokumenti (D.), kas iznāca 1920. gadā, pats autors priekšvārdā paskaidro, ka visu rakstu saturs ir Latvijas valsts ideja, par kuru viņš cīnījies ar spalvu tikpat neatlaidīgi, cik pašaizliedzīgi latviešu karavīri to aizstāvēja ar saviem ieročiem. Krājumā ievietoti 10 prozas gabali un 2 poēmas, kas dokumentē laikmetu, sākot ar Pirmo pasaules karu un beidzot ar Bermonta cīņām. Garākais un nozīmīgākais raksts Izpostītā Latvija sacerēts Pēterburgā 1917. g. Latvijas Nacionālās padomes uzdevumā un tika tulkots franciski sabiedroto lielvalstu informēšanai. Tas vērsts pret Vāciju un sākas ar vēlākam Virzam tik raksturīgā svinīgi patētiskā stilā. «Nava stāsta skumjāka kā stāsts par Latviju, kura atstāta no draugiem un uzvarēta no ienaidniekiem, izpostīta un gandrīz bez dzīvības guļ pie pasaules lielceļa, kas iet no vakariem uz rītiem.» Noslēgumā autors jautā, kas ir šī laikmeta varonis, un atbild: «Tāda nava, tā ir visa tauta, kurai pašai jāliek patvaldnieciski sev galvā savas diktatūras un suverenitātes vainags.» (D., 28) Rakstā Par mūsu kultūru Virza negatīvi vērtē vācu civilizācijas ilgo ietekmi Baltijā un ieteic pievērsties Francijai, jo «latviskās un latīniskās kultūras apvienojumā ir mūsu nacionālās renesanses galvojums un ķīla» (D., 41).

Otra grāmata ar nosaukumu Laikmeta dokumenti (Ld.) izdota taisni pēc desmit gadiem (1930) un aptver 45 rakstus, starp tiem arī visu Laika dokumentu prozu. Lai gan autors priekšvārdā saka, ka, par spīti stila dažādībai, daudzos apcerējumus saista «nācijas vienības doma un doma par politiku, caur kuru vienība sasniedzama», tomēr publicistikai vārda tiešā nozīmē veltīta — skaitot jaunos rakstus — tikai mazākā daļa, kamēr lielākā aizņemta ar rakstiem par literatūru un latviešu rakstniekiem. Tā kā Jānis Rudzītis jau īpašā apcerē Magister literrarum (Latvju Mēnešraksts, 1942, nr. 9, 825—838. lpp.) apskata Virzu kā literatūras vēsturnieku un kritiķi, tad šim tematam paeju garām, jo tas tikai pa daļai ietelp ideoloģijas novadā. Laikmeta dokumenti iezīmē lūzumu Virzas politiskajos uzskatos: ja vēl 1920. g. viņš cīnījās par Latvijas valsts ideju bez jebkādiem nosacījumiem, tad tagad viņa mērķis ir autoritāra valsts ar vienas partijas, proti, zemnieku savienības diktatūru (Ld., 365, 368).

Lūzuma iemesli bij gan ārējas, gan iekšējas dabas. 1921. g. dzejnieks aizbrauca uz Parīzi kā demokrāts, bet atgriezās kā rojālists, pārliecināts, ka franču garīgās kultūras ziedu laiki pieder pagātnei un bij iespējami vienīgi monarhijā. Saprazdams, ka pēdējo nevar atjaunot pēckara politiskajos apstākļos, Virza lika visas cerības uz fašismu, kas pēc Musolīni Romas gājiena 1922. g. 28. oktobrī bij kļuvis par valststiesisku faktu. 1923. g. Virza iestājās zemnieku savienībā, uzņēmās partijas laikraksta Brīvā Zeme literārās nodaļas redaktora pienākumus un sāka uzmanīgi propagandēt jaunas valsts iekārtas nepieciešamību, galveno vērību piegriežot parlamentārisma kritikai. Pēc Veimāras konstitūcijas parauga teorētiski veidotā un politiskā pieredzē nepārbaudītā Latvijas Republikas Satversme atļāva tādu patvaļu partiju līderiem, ka tautas suverenitātes princips izvērtās par kailu ideju. Jāatgādina, ka 1931. g. Saeimas vēlēšanās 1 218 000 balsotāju bij spiesti savas balsis saskaldīt starp 44 partijām un grupām, kas piedalījās vēlēšanu cīņā. Bet, ievērojot to, ka šai laikā zemnieku savienība atklāti neuzstājās pret parlamentārismu, Virzam nācās diezgan atturīgi kritizēt demokrātijas kļūdas, prasot iekārtas maiņu legālā ceļā. Tāpēc viņa raksti un runas cenšas pirmām kārtām aktivizēt zemniekus, lai 1931. g. vēlēšanās zemnieku savienība iegūtu noteicēju vairākumu Saeimā. Diemžēl pūliņi bij velti, jo par šo partiju nodotais balsu skaits nemitīgi kritās no 17,8 proc. 1920. g. uz 12,2 proc. 1931. g. Šādā politiskā gaisotnē radušies Virzas publicistikas raksti, kas sakopoti grāmatā Laikmeta dokumenti.

Trešais krājums saucas Zem karoga (Zk.) un iznāk 1935. g. ar 53 rakstiem, no kuriem tikai 25 tieši skar ideoloģijas jautājumus, kamēr pārējie ir ceļojuma piezīmes (10) un esejas par latviešu gara darbiniekiem (18). Autors ievadā saka, ka šie apcerējumi radušies kā Brīvās Zemes nedēļas apskati, kas drusku dziļāk un plašāk traktē tos pašus «politiskās un garīgās virsvaldības» jautājumus, kas bij apskatīti jau Laikmeta dokumentos. Sakarā ar 1934. g. 15.maija valsts apvērsumu Virza apmierināts deklarē, ka viņa politiskie uzskati ir uzvarējuši un cīņas karogs ir pārvērties uzvaras karogā. Ceturtā ideoloģiskā grāmata iznāk jau nākošā gadā (1936) ar nosaukumu Jaunā junda (Jj.). Tajā autors centies pamatot jaunās autoritārās iekārtas teoriju un pārliecināt opozīcijas grupas, ka apvērsums bij nepieciešams mūžīgās Latvijas labā, ka šī iekārta pastāv no Dieva žēlastības.

Pēc šī īsā bibliogrāfiskā apskata mēģināsim tuvāk raksturot Virzas ideoloģisko rakstu saturu un formu. Vispirms jāpatur prātā, ka viņš arī publicistikā ir pirmām kārtām dzejnieks un tikai pēc tam domātājs. Tas nozīmē, ka autors grib dabūt savā garīgā varā lasītāju un klausītāju nevis diskursīvās domāšanas ceļā ar loģiski neatvairāmiem prāta argumentiem, bet gan apmāt viņa gribu, jūtas un priekšstatus ar spožām un sarežģītām asociāciju virknēm un dzejisku tēlu svinīgām procesijām, kuru irracionālos gājienus kārto priesteris, vadīdams no vienas kulta vietas uz otru. Citiem vārdiem, Virzas nolūks ir panākt ticamību savām atziņām ne jēdzieniskas domāšanas, bet jutekliskas skatīšanas (intuīcijas) ceļā, kāpēc viņš definīciju vietā parasti operē ar tēliem un gleznām, kas nereti izaug par krāšņām vīzijām. Ar to stāv sakarā viņa parastais paņēmiens loģiskus pierādījumus aizstāt ar analoģijām un salīdzinājumiem. Pat tais gadījumos, kad Virza lieto jēdzienus, tie patiesībā jāsaprot kā Platona idejas, t. i., ideāli, kam konkrētas lietas vienīgi cenšas tuvoties.

Lai daži piemēri paskaidro šīs tēzes. Virza atkārtoti uzsvēra, ka vienīgā latviešu kultūras veidotāja un glabātāja bijusi zemniecība, kāpēc arī tai — pretstatā garīgi neauglīgai pilsonībai un sīkās materiālās rūpēs pagrimušai pilsētu strādniecībai — pienākas nepārsūdzama vadonība valsts lietu kārtošanā. Kādā rakstā par latvieši presi Virza jautā: «Vai zemnieku savienība var uzņemties šo tautas atsvabinātājas lomu?» un atbild: «Jā gan, un tas būtu loģisks (sic!) gājiens no tā stāvokļa, kādu zemnieki ieņem mūsu valstī. Viņai, t. i., partijai jāiededzina augsti redzami ideālisma ugunskuri.» (Ld., 63—64) Tātad, rakstot minētās rindas, autors domā ideālu zemnieku partiju — tādu, kādai tai jābūt, nevis to, kas līdz šim piedalījās valdības koalīcijās un vēlēšanu cīņās. Acīmredzot Virzas literārais paraugs ir bijis Platons un viņa ideālā valsts.

Vēl skaidrāk Virza formulējis savu viedokli šai jautājumā kādā dialogā ar lauku saimnieku. Pēdējais pārmet autoram sekojošo. «Pēc taviem rakstiem spriežot, redzu, ka tu neesi politiķis, jo tu zemniekus pārāk idealizē. Vai tu domā, ka morāliska sašutuma dēļ zemnieki dusmojas uz tiem, kas dzīvo ērtu dzīvi un daudz pelna? Nebūt ne. Lai gan atklāti viņi tos nosoda, bet slepenībā apskauž un sauc par gudriem, un darītu tāpat, ja nāktu viņu vietās.» (Ld., 299) Uz to Virza atbild: «Tev taisnība, ka es zemniekus idealizēju, bet tas nenotiek muļķības un viņu psiholoģijas nesaprašanas dēļ… Kad es domāju par zemniekiem, man stāv prātā pavisam citas lietas: es redzu nevien to, kas viņi bijuši un ir tagad , bet arī to, kas viņi var būt. Mani saista neredzamais viņos, un tas nebūt nenozīmē, ka viņš ir neesošs. Es esmu stipri noticējis, ka zemnieki ir tāda straume, kura viena var griezt Latvijas politiskās dzirnavas… Cilvēki ir nevien tie, kas viņi ir, bet arī tie, ko par viņiem domā. Iekarodami zemniekiem acumirklīgus labumus, turēsim viņu acu priekšā arvien spoguli, kurā atstarojas viņu nākamā varenība. Tas ir vienīgais lielās politikas ceļš.» (Ld., 300) Tā paša raksta beigās mūsu autors vēlreiz pārfrāzē teikto: «Turēsim pastāvīgi acu priekšā savas tautas un šķiras nākamības bildi, un, pūlēdamies viņu tai tuvināt, es uzturu darbīgu savu sirdi un prātu.» Skaidrs, ka zemniecība Virzam nebij socioloģisks jēdziens, bet politisks ideāltēls, līdzīgs tam, kādu sev marksisti iedomājās proletariātu. Tas vienmēr jāievēro, apspriežot Virzas domas par zemniecības lomu «tautas garīgās un laicīgās maizes malšanā».

Kā jau teicu, Virza definīcijas aizstāj ar gleznām. Runājot par garīgo stāju, viņš grib definēt, kā piedzimst jauni vārdi, kas «katru dienu simtiem izlido mums pār lūpām, kā putni no lizdām» (Jj., 17). Bet jēdziena vietā autors dod tikai šādu gleznu: «Vārds ir smails tornis kaut kur cilvēka iekšienē esošai sajūtu un domu baznīcai.» (Jj., 18) Kritizējot latviešu sieviešu emancipāciju, Virza šo starptautisko parādību definē kā «sacelšanos pret trijiem Māras nolikumiem» (Jj., 49) — pret saprāta, tikuma un daiļuma kodeksu. Šādu fikciju ir bezgala daudz Virzas publicistikā. Bet tās aizrauj lasītāju, jo dzejnieks ar savu brīnišķīgo iztēli prot tām piešķirt reliģiskas vīzijas spēku. Lai parādītu, ka zemnieku savienības politiskā mācība izaugusi no mūsu tautas tradīcijām, Virza velk šādu analoģiju starp tēvu tēvu mestām laipām un Piena ceļu debesīs. «Ir tikai divi (sic!) neizgaistoši un mūžīgi ceļi pasaulē, kuriem sekojot, nevar nomaldīties — celiņi, kas krusto zemnieku māju pagalmu un gāju ceļš, kas krusto naktīs bezgalīgo debesu velvi. Abi tie ir balti. Vienu tādu padarījušas no istabas uz kūtīm, klētīm un laidaru tekošas kājas, bet otru baltu nominušas uz debesīm skriedamas mirušo cilvēku dvēseles.» (Zk., 22) Protams, autors apzinās, ka tā ir tikai viena no daudzajām «maģiskām formulām» (Jj., 111), ar kurām gūsta cilvēku dvēseles. Tāda pat formula ir pazīstamais teiciens par mūžīgo Latviju. Tām ir taisni neaptverama nozīme tautas politiskā audzināšanā, ko sapratuši visi autoritārā režīma veidotāji. Spriežot pēc Virzas atstāsta (Zk., 70), arī Kārlis Ulmanis kādā privātā sapulcē izteicis domas, ka katrai tautai, kas grib dzīvot, ir sava nākotnes vīzija, savs nākotnes redzējums, augsta mirāža pāri laikmeta tuksnešainajām smiltīm. Uzburt latviešu garīgā imperiālisma vīziju (Jj., 20) — man šķiet, šai formulā varētu iekļaut visu Virzas publicistikas būtību.2

Dzejnieks savos labākos apcerējumos centies to panākt tiem pašiem stila līdzekļiem kā Zemgales lauku sētas poēmā Straumēni. Salīdzinot daudzos Virzas ideoloģiskos rakstus, duras acīs, ka formālā ziņā vērtīgākie ir tie, kurus viņš iecerējis kā runas.  Laika biedri zina, ka Virza prata lieliski skandēt savu dzeju un prozu – pēdējo gan tikai pēc rakstīta teksta. Ja viņš bij asprātīgs sarunu biedrs nelielā sabiedrībā, tad tomēr ne jau politisks runātājs, kas savu runu spēj improvizēt, pielāgojoties katras sanāksmes noskaņai un garīgam līmenim. Virzas uzrunas drīzāk pielīdzināmas akadēmiskām runām, kas savā stilistiskā ietērpā un sintaktiskā uzbūvē ir pārāk sarežģītas, lai aizrautu plašu auditoriju. Tās īsti spēja novērtēt vienīgi retoriskās mākslas gardēži. Šķiet, ka šai mākslā Virza par savu paraugu un ideālu uzskatīja Klemanso, par kura runām viņš pareizi saka: «Tās skan kā kaujas signāls vai torņa zvans, kas vēsta briesmas naktī» (Ld., 338), bet viņa prozas stilu raksturo vārdiem «apžilbināt, pārsteigt un satriekt». Tāpat Klemanso portretā dažs labs vilciens atgādina Virzu: «Liela, primitīva dvēsele, zemnieks pēc runas un kustības, pilns vētrainas enerģijas un asa prāta, cilvēks, kas apvaino, bet apvainojumus nekad neaizmirst.» (Ld., 337)

Lai apžilbinātu un pārsteigtu savus pretiniekus, Virza nav vairījies no tautas dziesmu iemīļotās hiperboliskās izteiksmes, bet, lai viņus satriektu, nav skopojies ar apvainojumiem. No daudzajām hiperbolām minēsim kaut vienu: «Vislepnākais Rīgas namsaimnieka nams nav vienas vecas, šķības lauku istabas vērts.» (Zk., 19) Sašutis uz dažiem demokrātiskā centra vīriem, Virza 1931. g. Burtniekos uzstājās ar asu runu pret t. s. gara buržujiem un, starp citu, met inteliģencei acīs šādu demagoģisku apvainojumu: «Jums būs saprast, ka Latvijai ir vairāk no svara viens saimnieks, kas kārtīgi apstrādā savas mājas (..) nekā visa demokrātiskā inteliģence, kas Rīgā staigā pa kafejnīcām, nelasa nevienu grāmatu un runā par kultūru, no tās it nekā nesaprazdama.» (Zk., 38) Nebūdams objektīvs vērotājs un pētnieks, bet fanātisks karotājs, Virza ar Vecās Derības pravieša dedzību noraida jebkādu iecietību (Ld., 350) politiskās pārliecības lietās, tai vietā prasīdams no katra pilsoņa kā viņa goda pienākumu — partejiskumu (Ld., 366). Dievišķīgu objektivitāti viņš atstāj vienīgi vēsturniekam (Ld., 367), kamēr dzejniekam un  politiķim ir atļauts pilnīgi pārkārtot īstenību pēc sava iekšējā ideāla (Jj., 33). Apveltīts ar kaislīgu temperamentu, Virza uzskata objektīvismu par rakstura vājumu (Ld., 63) un pašapmānīšanos, cildinādams vienpusības jeb «kantainās patiesības» emocionālo spēku (Zk., 26), kas šaubu un skepses vietā tautām dod ticību un līdz ar to uzvaru.

Šī reliģiskā pacilātība, kas pārņem Virzu, «pieskaroties nācijas diženajiem darbiem» (Ld., 250), piešķir viņa valodai svinīgu un patētisku izteiksmi. Pats viņš to sauc par zelta stilu. «Lai gan es rakstu ar melnu tinti, patiesībā es mērcu spalvu sava dzimtenes rudens bērzu zelta mirdzumā, rakstīdams atmiņas par mūsu valsts tapšanas pirmiem laikiem.» (Ld., 249) Jau labi sen pirms autoritārās iekārtas Virza pareģoja, ka «jaunā Latvija būs svinīga un patētiska» (Ld., 248). Lai kāpinātu izteiksmes patosu, dzejnieks bieži tik nemaldīgi atsaucas uz Dievu, it kā viņš būtu augstais priesteris, kas ar sevišķu atklāsmi zina tā Kunga prātu. «Ar šo kārtību (t. i., autoritāro iekārtu) beidzās nevien demokrātijas, bet arī baznīcas torņu objektīvisms, kuriem tagad jāzvana gods valsts subjektīvismam, jo Dieva gars nemīl izteikties (Baltijas) provinciālismā, bet Viņa spārniem vajadzīgi valsts apvāršņi.» (Jj., 206) Protams, Virza lieto arī visus citus mākslas prozas paņēmienus, «lai taustāmi varētu ieraudzīt gara parādības» (Jj., 18). Bieži sastopam figurālo salīdzinājumu un gleznu paralēlismu. «Ja vecums ir dziestošu vakara uguņu apzeltītas mežu virsotnes, kurās neviena lapa vairs nedreb, tad jaunība ir trokšņu un putnu dziesmu pilna birze.» (Ld., 361) Bieži viņš lieto arī personifikācijas, simbolus (piem., «īgns sumbrs nikni bauro pie Eiropas robežām», Jj., 213), sofismus un paradoksus: «Mēs neesam galējību cilvēki, kaut gan zinām, ka pasaulē viss ir bezgalīgs.» (Jj., 217)

Runājot par Virzas ideoloģijas saturu, nedrīkst aizmirst, ka viņš nav baudījis akadēmisku izglītību. Tiesa, viņš visu mūžu daudz lasīja un ar savu fenomenālo atmiņu ilgi paturēja prātā lasīto, tomēr sistēmas trūkumu vērojam gandrīz visos publicistikas rakstos. Jo spilgti tas duras acīs, kur Virza spriedelē par kapitālisma krīzes cēloņiem (Zk., 12—13) un pareģo sīkražošanas atgriešanos (Zk., 18) ar patriarhālo lauku autarkiju kā sākotnes ideālu (Zk., 20). Bet arī citās nozarēs, kur zinātniskā pētniecība ir pierādījusi ļoti sarežģītu cēloņsakarību un vēstures loģikas nenovēršamību, Virza cenšas ar dažām maģiskām formulām rast vienu vai divas atbildes uz visiem jautājumiem, pārkārtojot, resp., sagrozot īstenību savas ideoloģijas vajadzīgām. Kā jau dzejniekam, viņam vairāk rūp spārnains vārds un patētiskais stils nekā patiesība.

Virzas ideoloģiskais pamats ideālisma filozofija. Negatīvs pierādījums teiktajam ir dzejnieka noliedzošā stāja pret visu virzienu materiālismu, ko viņš apzīmē kā «galīgi muļķīgu mācību» (Zk., 79). Bet arī pozitīvu liecību ir pietiekami daudz. Savu draugu K. Strauberga, A. Spekes un A. Tenteļa vadīts, Virza nodevās antīkās pasaules un renesanses studijām. Pēc tam viņš varēja rakstīt, ka «jauna būvniecība un jauna civilizācija dibinājās tikai uz dažiem antīkās dzīves principiem» (Jj., 210). Arī Virzas filozofijas antīkie paraugi ir acīm redzami — pirmām kārtām tas ir Platons. Uzrunā latviešu amatniekiem — tātad pavisam nepiemērotā auditorijā — dzejnieks apgalvo: «Visa uz priekšu iešana nav vairāk nekas cits, kā tās atmiņas pārvēršana darbos, kas mūsos jau pirms dzimšanas skatīta.» (Jj., 68) Te Virza gandrīz vārdiski atkārto Platona mācību, ka dvēsele jau pirms dzimšanas skatījusi idejas un šo ideju atzīšana vēlākā dzīvē ir tikai atcerēšanās.

Viena no tādām a priori domām jeb mūžīgām idejām esot vienvaldība (Jj., 8), kas izpaužoties stiprā centrālā varā, bet otra — reliģiskā ideja (Zk., 71). Ap šīm divām dogmām, ko autors uzskata par mūžīgām (Zk., 79—80) kā ap saulēm riņķo visa Virzas ideoloģiskā sistēma. Blakus jutekliski tveramai pasaulei pastāv cita — ideāla un nemainīga, kuras «brīnumus mums var parādīt tikai ar lielu inteliģenci savienota intuīcija» (Jj., 35). Arī šo tēzi par īstās atziņas atklāšanos tiešos prāta skatījumos Virza aizguvis no Platona. Līdzīgi viņam, Virza ideālās valsts satversmē centrālo vietu ierāda literatūrai, jo tā «atbilst vienai no cilvēka gara pamata tieksmēm redzēt tās mainīgās īstenības vietā, kurā tas katru mirkli ieslēgts, īstenību, kas, būdama ideāla, nekad vairs nemainās» (Jj., 110, 118). Bet literatūra to var sasniegt tikai tad, ja rakstnieks spēj mākslinieciski skatīties uz lietām, līdzīgi veciem romniekiem vai latvju dainu dzejniekiem, neaprobežodamies ar lietu reālu vai naturālu aprakstu (Jj., 33). Dzejnieka stils būs pareizs tad, ja «tajā manīs dziļumus runājam», ja viņš pratīs savienot mūžīgo ar laicīgo, «lai tajā arvienu būtu manāma mūžības bezdibeņainā noskumšana» (Jj., 117). Bet Virza ir nevien reālisma un naturālisma pretinieks (Jj., 192—193) — viņš ir arī pret pārliecīgu psiholoģismu, «kas cilvēku saēd kā rūsa, netuvinot to ne mirkli tuvāku patiesībai un skaistumam» (Jj., 114). Viņa ideāls dzejā ir episks dziedājums un slavas dziesma nācijai (Jj., 115).

Tūliņ aiz rakstnieka vērtību skalā ierindojams valsts vadītājs, kas kārto ne tik daudz ārējās, cik «neredzamās valsts lietas un atbild par garīgo lietu pareizu ritēšanu, jo katra pārmaiņa ideju pasaulē nozīmē arī kādu pārmaiņu ārējā». Šī neredzamā valsts, pēc Virzas domām, pastāv «tautās ietverto ideju, paražu un ticējumu veidā» (Jj., 120). Sekodams Platonam, viņš prasa, lai pilsoņu dzīve tiktu pakārtota valsts vienības un stabilitātes ideālam. Vienību varot dot nacionāla ideoloģija, kurai ir reliģisks pamats, proti, senču kults (Jj., 22—23), stabilitāti — vienvaldība tautas vadoņa personā, kas tagad apvieno «purpura drēbes un priestera tērpu» (Jj., 126—127). Mācību par tautas ticējumiem kā vēstures primāro faktoru, jo sevišķi mirušo kulta nozīmi antīko pilsētu satversmē, Virza patapinājis no sava mīļākā franču vēsturnieka Fistela de Kulanža darba La Cité antique, bet autoritātes nozīmi valsts politikā no Romas senās un jaunās vēstures — Augusta principāta un Musolīni fašisma (Zk., 126). «Bet par visām lietām mums nav jāaizmirst Jūlijs Cēzars, Romas glābējs (..), kura gājienu uz Romu pēc 2000 gadiem atkārtoja (sic!) Benito Musolīni.» (Jj., 131) Arī 15. maija apvērsuma autors K. Ulmanis, pēc Virzas domām, «izdarījis Romas gājienam līdzīgu pārgrozījumu» (Jj., 130). Tātad dzejnieka politiskās mācības pamatdoma ir atgriešanās, atdzimšana, restaurācija, kāpēc no valsts formu attīstības viedokļa viņš ir reakcionārs. Kādā vietā Virza saka, ka viņš ar lepnumu uzņemoties šo atpakaļrāpuļa vārdu, ko viņam piešķirot sociālisti, liberāļi un progresīvisti (Ld., 318), jo «katrs (sic!) patiess progress valsts dzīvē stāv atkarībā no īsto un mūžīgo principu restaurācijas» (Ld., 329).

Pie kā tad jāatgriežas, lai izrautu demokrātisko Latviju no tā «briesmīgā purva, kas izbrienams tikai politikāņiem», jautā Virza (Ld., 303). Kas jāliek «tukšo salmu kulšanas mašīnas» — parlamenta — vietā? (Jj., 89) Kā destruktīvus spēkus dzejnieks noraida visas partijas un šķiras, izņemot zemniekus. «Nevar ticēt sociālistiem, jo viņi pārtiek no buržuāzijas netikumu kopēšanas, ne aktīviem nacionālistiem (..), kas ir Baltijas vācietības ugunīm kristīti rīdzinieki, cilvēki bez rases un tēvijas (..), tie arvienu sēdēs uz pērkoņa krusta, un katru reizi viņu pērkons būs bez zibeņa.» (Ld., 308; Zk., 27) Viņš netic arī latviešu pilsonībai, jo no viņas valodas vēl nav izzudis vācu akcents, tā spēj tikai sekot vietējai vācietībai un nodrošināt Baltijas provinciālo garu (Jj., 205), būdama pretreliģiska, pretnacionāla un materiālistiski anarhistiska (Zk., 35). Tāpat Virzam nav pa ceļam ar latviešu inteliģenci, kas dzīvojot tikai savam lepnumam un godkārībai, gatava atdoties katra dieva kalpībā, visumā orientējoties uz Austrumiem un nespējot ziedoties valsts labā (Ld., 310—311).

Ar viduslaiku mūka fanātismu nobiktējis latviešu sabiedrību, «kas tic tikai naudai un ar viņu saistītām ērtībām», Virza domā, ka tā «turas uz ūdens tikai tāpēc, ka pārtiek no tām lielajām morālām rezervēm, kuras vēl uzglabājušās Latvijas lauku sētās» (Ld., 363). Ja tas ir tā, tad vienīgais glābiņš ir atgriešanās pie sentēvu tikumiem, ko dzejnieks formulē šādā paradoksā: «Mums jānomazgājas lauku dubļos, lai mēs taptu tīri.» (Ld., 307) Ja viņam ir taisnība, ka valsts stiprums atkarājas no pilsoņu tikumiskām un garīgām īpašībām (Ld., 308), tad tomēr tas vēl neko nedod jaunas valsts iekārtas radīšanai, jo katra satversme sastāv no vairāk vai mazāk skaidri izteiktiem konstruktīviem elementiem. Vai tādi ir atrodami lauku sētā? Pēc Virzas domām, jā. «Visā, ko latviešu zemnieki ir darījuši, viņi parādās kā radītāji, būvētāji un organizētāji… Dievs ir organizējis pasauli, bet neskaitāmi radītāji-saimnieki veidojuši latviešu dzīvi. Tātad zemniekiem nacionālais pasaules uzskats ir uzbūvējoša un organizējoša principa caurausts… Šis uzskats saskaņojis savu uzbūvi ar tiem principiem, pēc kādiem Dievs cēlis visu pasauli.» (Ld., 316—317)

Kā bieži Virzas publicistikā, no lielā līdz smieklīgam ir tikai viens solis. Nemaz nerunājot par dievišķīgās majestātes apvainošanu, salīdzinot viņa neizdibināmo prātu ar katra lauku saimnieka gudro un negudro rīcību, duras acīs autora naivitāte un vēstures nezināšana, izsludinot par «skaidrām latviskām tradīcijām» visas tās zemnieku tiesību normas, ko līdz 1918. g. sveši kungi likumu un rīkojumu veidā diktēja latviešu saimniekiem, pēc sava prāta un ieskatiem organizēdami lauku dzīvi. Bet, atmetot šīs nevēsturiskā un dievišķās analoģijas, paliek pāri vairs tikai feodālās valsts organizācijas princips; valsts ir personīgas patvaļas vadīta muiža, l’etat c’est moi. Tātad ir skaidrs, ka Virzas restaurācijas mēģinājumi nedeva un nevarēja dot nekādus konstruktīvus elementus Latvijas autoritārai iekārtai. Tie tika ņemti un bij jāņem nevis latviskā sētā, bet ārzemēs. Tikpat neveiksmīgi bij viņa mēģinājumi pamatot 15. maija režīmu kā «atgriešanos pie ģimenes un vecāku autoritātes» (Ld., 319), kas prezumē, ka valsts pilsoņi ir nepilngadīgi bērni. Bez šaubām, vadoņa autoritātes pamats ir pavisam cits. Tikai vēlākos rakstos Virzam pa daļai izdevies (Jj., 62, 126, 213) to uzminēt.

Pats būdams nekritisks gars, Virza noniecina faustisko šaubu un velnišķas skepses kurinātāju zinātni, kas «pēc katriem 15 gadiem apgāž to, ko iepriekš bij uzstādījusi kā patiesību» (Jj., 194, 119). Kā pretstatu šai «cilvēka nemierīgā gara izteicējai» viņš liek baznīcu, kas «tāpat kā pirms gadu simteņiem dod vienas un tās pašas atbildes uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem» (Jj., 120). Bet Virza ar šiem vārdiem nedomā luterāņu baznīcu, kas rāda mums Dievu ne ar latviešu, bet vācu acīm. «Tauta ar vācu ticības matemātiski pareizo nokopēšanu ir padarīta nejūtīga un neoriģināla, dziedādama baznīcās vēl arvienu vācu autoru sacerētās dziesmas pa daļai ar vācu tautas dziesmu meldiņiem» (Jj., 121). Tāpēc dzejnieks par vācu mācītājiem saka, ka tie pirmie sākuši nocirst latviešu vienības un varenuma ozolu un tikai pēc tam šo darbu turpināja marksisms (Jj., 23). Arī luterāņu teoloģiju Virza uzskata par «visstiprāko Baltijas gara citadeli» (Jj., 205).

Tai vietā viņš aicina celt godā latviešu folkloru, ko dzejnieks pareizi nosauc par mūsu senču zinātni. «Ne trīspadsmitais gadu simtenis bij vistraģiskākais latviešu vēsturē (..), bet īstā nelaime izcēlās 16. gs., kad no Vācijas nākusī strāva (reformācija) uzsāka nāvīgu cīņu ar latviešu senatni. Kas bij tautas zinātne, tika nosaukts par māņiem, un, kas bij patiesība, to izsludināja par maldiem.» (Jj., 59—60) Tikai autors pārāk seko svešiem paraugiem, apgalvodams, ka senču kults «iztaisa lielu daļu tautas reliģijas, kas tai uzspiež vienības svēto zīmogu un padara svētu zemi, ko tā apdzīvo» (Jj., 168). Vai citā vietā: «Ja latvieši palika latvieši, tad tikai tāpēc (!), ka viņu vecā stāja turpināja darboties senču kulta veidā un viņu īstā vienība un reliģiozitāte nāca ne no kancelēm, bet no kapiem.» (Jj., 23) Tāpat no katoļticības aizguvis Dievmātes kultu, ko vairākos rakstos cenšas notēlot kā īsti latvisku tradīciju (Ld., 319; Jj., 20, 40—50). Pretēji skaidrām tekstu liecībām viņš pat visas tautas dziesmas izsludina par Dieva dziesmām (Ld., 343).

Viss tas lieku reizi pierāda, ka Virzas domāšana ir dogmatiska, ko viņš arī neslēpj, pārliecināts, ka «cilvēka dabiskā tieksme ir ticēt nepārsūdzamām dogmām, kas ikvienam atvieglo viņa dzīvi» (Jj., 83). Latvju jaunatnes kongresā turētā runā 1933. gadā Virza patētiski sauc «mēs gribam dogmu»,t. i., ticību bez jebkādiem noteikumiem. Viņš bij pārliecināts, ka šīs jaunās nacionāli reliģiskās dogmas likvidēs visas krīzes un «novedīs pie garīgas kopdarbības starp tautām, kas nebūs saistīta bruņotām sadursmēm» (Zk., 7—13). Bet jau trīs gadus vēlāk Virza bij spiests revidēt šo romantisko uzskatu, teikdams, ka «katrs dievs grib paplašināt savas valstības robežas» (Jj., 214). Ar ģeniālu gaišredzību viņš 1936. gadā pareģoja otro pasaules karu. «Īgns sumbrs nikni mauro pie Eiropas robežām. Kari, kas nāks, būs ne tautu, bet Dievu kari, kurus tautas izcīnīs šo Dievu vārdā. Šo karu dalībniekiem nebūs svēta ne viņu pašu, ne citu tautu civilizācija, jo viņu pieres būs apslacītas ar pirmlaiku asins upuru asinīm.» (Jj., 213)

Turpretim nepiepildījās Virzas pareģojums, ka Latvijas mazais kuģītis, pateicoties ātrai manevrēšanas spējai, izies sveikā no šīs katastrofas, saglabājot savu neitralitāti (Jj., 214). Būdams Makjavelli dievinātājs (Jj., 19, 131), Virza ticēja, ka dievišķīgākā no visām mākslām — politika — jāpamato tikai ar «skaidra prāta aprēķiniem», neņemot vērā ne morāli, ne sirdsapziņu (Ld., 333; Jj., 7). Līdzīgi Makjavelli, viņš domāja, ka vēsture ir politisko zinātņu kalpone, kurai jāmāca, ka politisko notikumu atslēga ir intriga un aprēķins. Arī Latvijas vēsture mācot, ka ar gudru politiku un veiklu diplomātisku spēli bijis iespējams to pasargāt no ārzemju uzmācības. «Mazajām valstīm, kas atrodas pasaules krustceļos, jāizlieto visa iespējamā prāta izveicība, lai paglābtu savu suverenitāti. Te nevar būt ne mazākās rutīnas, jo politikas īstā būtība ir manevrs.» (Jj., 201—203) Bet karš pierādīja, ka izšķirīgos brīžos nekāda diplomātiskā veiklība nespēj grozīt mazo valstu likteņus, ja sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ tās atrodas uz lieliem kara ceļiem. Galu galā, izšķir nevis diplomātija, bet zemes saimnieciskās spējas un militārais svars, kurā — protams — ietelp arī tās gārīgās vērtības, ko sauc par varonību. Latviešu strēlnieku un karavīru vispār izcilās rakstura spējas Virza ir vairakkārt glorificējis (Ld., 191, 223; Jj., 148—149, 150) un pamatojis kā latviešu nācijas iedzimtās īpašības: pārākuma cilvēks, kas ar ironiju vēro savus pretiniekus, pašlepns un aukstasinīgs, kas nicina nāvi, visumā harmonisks raksturs (Jj., 161), ar mēra sajūtu (Jj., 215), bez tieksmes uz abstrakto (216), labi orientējas katros konkrētos apstākļos.

Kā katra publicistika, arī Virzas sabiedriskie raksti ir tikai laikmeta dokumenti. Ja viņš pats ticēja, ka sludina mūžīgas patiesības, tad nesaudzīgais Laiks jau šodien uzspiedis tām izdzīvota laikmeta zīmogu. Bet, par spīti visam tam, dzejnieka vienreizīgā personība arī publicistikā runā uz mums tikpat svinīgi un patētiski kā no viņa Straumēniem un poēmām.

1 Nacionālā bibliotēka — Dainas Zemzares fonds, RXA 143, Nr. 453.

2 Domāju, šeit Švābe pragmātiski izliekas nesaprotam autora nodomu celt savas mazās tautas gara spēku, stiprinot nacionālismā, bet redz tikai ideoloģiju. Mazas tautas, kā to zina padomju telpas ļaudis no Ļeņina darbiem, nacionālisms ir pašaizsardzība, bet lielas tautas nacionālisms — šovinisms. A. K.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort