Mammai nepatika kavēt. Kavēts bija, ja neieradās pusstundu pirms sākuma. Teātrī citu skatītāju vēl nebija. Biļešu kontrole, garderobe, tualete — mīkstais papīrs, smaržīgās ziepītes, rrrrrrrrrrrrrroku žāvētājs, spogulis pa visu sienu… Bufete? Lūūūdzu, lūdzulūdzulūdzu! Nē, nauda jātaupa, paēst var mājās. Izstaigāties var parkā, labāk laikus ieņemt vietas. Varētu padomāt, ka parters līdz ar trešo zvanu kaut kur aizbrauks! Padomāt varēja daudz ko, runāt bija lieki — sēdi un gaidi. Biļetes pa mazo lodziņu bija dabūjusi Anntante. Mazais lodziņš bija tāds caurums visumā, caur kuru dabūja visu, ko vispār nevarēja dabūt. Tantei lodziņa labumi nāca kā pa reni — desas un zivis, smaržas un vešiņas, šķīstošā kafija un košļājamās gumijas… Šoreiz bija trāpījušās trīs biļetes. To nevarēja niekā laist. Anntante bija paaicinājusi kompānijā mammu, pati nākšot savu gaitu, viņai jau neesot raķete pakaļā. Cerams, viss izies gludi. Bet, iedomājoties Anntanti…
Ko sēdi kā pūce ķocī? Tas bija mazākais, ko viņa varēja izspert. Tie izteicieni reizēm… Nu, kas tev dīīīrsu plēš? Tas bija par mammas disertāciju. Zālīšu Anna bija mammas tēva māsa, no Melderiem tātad. To bija daudz. Melderu Paulim ar Katrīni bērni vai katrugad dzimuši, pa starpām miruši, kas viņus visus var atcerēties. Varēja gan, nemaz nedrīkstēja nevarēt, tāpēc pie kāzu un jo īpaši bēru galdiem notika radu skaitīšana: Jānis aizcēlies uz Vidzemi, ilgi nav redzēts, Rasma Vācijā, nevienam neraksta, ta labi, ka tā… Ēvalds un Mīle, reku, sēž kā erceni, Žaņonkuls ziņģēdams maisās pa pasauli, pats dziesmas sacerē, meita ar’ konservatorijā izmācījusies… Anntante to penteri no galvas zināja, dzīvoja Baseinielā, šuva un lāgiem nedēļām no mājas neizgāja. Melderi bija lielsaimnieki. Nē, bijušie lielsaimnieki. Vecākajam dēlam norakstīta saimniecība, pārējie laisti pie smalkiem Rīgas meistariem amatus mācīties un mudināti uz prātīgu apprecēšanos. Jānis mantojumu nodzēra, prātīgā precēšanās Melderiem nepadevās, tā aizgāja visa godība. Toties krievu laikos dzīvoja mierīgi katrs pie savām liestēm, ermoņikām un šūnamām mašīnām. Lai gan… Mierīga dzīvošana arī Melderiem nepadevās. Kas par to, ka sīki augumā? Stipram jokam lielu vēderu nevajag. Vecais Paulis, par provi, reiz esot ar kaimiņu saderējis, ka noies no savas mājas līdz kūtij, uz katra soļa nopirzdamies, un vinnējis! Un tā vis nebija kāda nabagu sēta, kur kūtiņa otrāpus istabai, labs gabals bija, ko pirst.
Zāle pamazām pildījās. Priekšā iesēdās kunkuļkunkuļiem apspīlētā mežģīņu kleitā iežņaudzīts sievišķis ar uzkasītu matu čupu uz galvas un slābanu vīru pie sāniem — šis savu teātra nemīlestību tā drusku apslacinājis ar bufetes konjaciņu, šī sevi visu dāsni aplaistījusi ar Sarkano Maskavu. Kur tādi vienmēr rodas?! Nekas, atnāks Anntante…
Baseinielas namā tantei bija divas istabas jumta stāvā, kur pirms kara kalpotāji mitinājušies. Tā bija bijusi stacijas priekšnieka māja ar augstām kungu zālēm, krāsaini stiklotu verandu, ozolkoka ārdurvīm, puķu rundāļiem pie ielas un sakņu dārzu nomaļus. Kad nu gandrīz visi bija vienlīdzīgi kalpotāji, māja bija vienlīdzīgi komunālā — pieci dzīvokļi ar kopēju virtuvi, vannasistabu un ateju. Par dzīvokli skaitījās katram kāda istaba. Vai divas. Vai daudzas, kā pirmā dzīvokļa čigānam. Kopējās lietas varēja nodarīt apakšstāvā, bet ar pilnu spēku nama īrnieku kopība varēja lietot tikai ateju, jo vannā čigāns audzēja nutrijas ar lieliem burkānkrāsas zobiem. Viņam bija arī vistas verandā, baložu būdas pie logiem un trušu būri šur tur pa koridoriem. Kaujamās dabas daudzveidību vaiņagoja ļurīgā drāšu nožogojumā buldurējošs tītars. Lai izvairītos no tikšanās ar visu nolemto radību, dzīvokļu iemītnieki bija ietaisījuši katrs sev kādu virtuves kaktiņu istabās. Tāpat katram, mīļā miera labad, bija savs malkas strēķītis pagultē un sava bleķa vannīte vai taziks pagaldē. Lai nieku dēļ nebūtu jākāpelē uz ateju, katram bija arī savs spannītis. Anntantei pažobelē bija pilns komunālais komplekts, tomēr ciemiņus veda lejā — pa čīkstošajām kāpnēm, caur milzīgo, auksto un pieputējušo virtuvi, garām nutriju vannai… Tur tas bija — balts mierlaika fajansa pods! No čuguna skalojamās kastes resnā ķēdē nokarājās emaljēts keramikas rokturis ar uzrakstu ZIEHEN. Wunderbar! Jo sevišķi, cilvēkam, kuram paša mājās ateja sētā… Kas i, mērģele, podā iesprūdi vai zīīīloni dzemdē?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.