Atbildot uz Latvijas Ārstu biedrības vadītājas Ilzes Aizsilnieces publikāciju ir.lv 28. janvārī.
Es saprotu un respektēju cienījamās ārstes viedokli, tomēr īsā replikā uz pausto viedokli vēlos minēt dažus faktus.
1) Par alkohola patēriņu un statistiku. Vidēji 20% no visa pārdotā stiprā alkohola Latvijā tiek pārdoti Igaunijas pierobežā jeb šis alkohols tiek lietots ārpus Latvijas. Mēs uz šo faktu esam vērsuši gan Veselības ministrijas, gan Slimību profilakses un kontroles centra analītiķu uzmanību. Tāpēc publiskā statistika faktiski ir neprecīza. 20% ir viena piektā daļa!
Vienlaikus dr. Aizsilnieces citētais pētījums parāda, ka kopumā alkohola patēriņš samazinās un alkohola patēriņa rādītājiem var atrast korelāciju arī ar dzīves līmeni valstī. Protams, var salīdzinoši meistarīgi “izraut” vienu faktu no pētījuma, bet, ja paskatāmies detalizētāk, arī mirstības rādītāji ar iespējamu alkohola ietekmi ir daudz detalizētāk analizēti un aprakstīti. Minētais nāvju skaits nenozīmē, ka šie cilvēki bijuši alkoholiķi. Tajā pašā pētījumā, starp citu, ir runa arī par to, ka vidējais alkohola patēriņš pētījuma valstīs (ES dalībvalstis, Šveice un Norvēģija) 2016. gadā bija 11,3 litri uz cilvēku, no tiem 1,4 litri tiek pirkti nelegālā tirgū[1]. Vai par to nebūtu jārunā?
Starp citu, arī alkohola cenas veikalā kontekstā. Vai dr. Aizsilniece domā, ka pēc iespējamā akcīzes nodokļa celšanas vidēji par 3 eiro uz litru stiprā alkohola veikalā, cilvēki to vienkārši pārtrauks pirkt? Nelegālais alkohola tirgus Latvijā joprojām ir apmēram 15%, un šī rūpala veicēji jau berzē rokas jaunu klientu gaidās,
2) Par alkohola patēriņa ierobežošanu. Visā pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienībā cīņa pret alkoholismu un pārmērīgi nekontrolētu alkohola lietošanu alkohola cena ir tikai viens un ne jau būtiskākais instruments šajā procesā. Tikpat liela loma ir ģimenei, veselības aprūpes sistēmai (arī ģimenes ārstiem un profilaksei, ko viņi var veikt sabiedrības veselības veicināšanā), sabiedrības uzskatiem par alkohola lietošanu. Tāpēc šausmināties par alkohola patēriņu un vienlaikus izteikt pieņēmumu, ka augstāka alkohola cena atrisinās problēmu, ir nepārdomāti.
3) Par akcīzes nodokļa ieņēmumiem. Valdība 2017. gada nodokļu reformā nolēma pakāpeniski paaugstināt akcīzes nodokli, paredzot akcīzes nodokļa ieņēmumu pieaugumu proporcionāli akcīzes nodokļa paaugstināšanai. Tomēr no reformas pieņemšanas brīža ir mainījusies nodokļu politika Lietuvā un Igaunijā, kas jau tagad ievērojami samazina akcīzes nodokļa ieņēmumus Latvijas budžetā.
Latvijas Alkohola nozares asociācija (LANA) jau 2018. gada beigās brīdināja Finanšu ministriju, ka 2019. gada akcīzes nodokļu plāns nebija reāli izpildāms. Akcīzes nodokļa likmes bija plānots kāpināt 2019. gadā pa 10% katrai alkoholisko dzērienu kategorijai, taču ieņēmumi bija plānoti par 16,3% lielāki nekā 2018. gadā. Kā zinām, gada vidū Igaunija būtiski (par 25%) samazināja akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem, ja Latvija nebūtu samazinājusi akcīzes nodokli alkoholam, tad budžeta ieņēmumu kritums būtu apmēram 100 milj. EUR, nevis 25 milj. EUR. Jo tirgus kritums būtu nevis 2%, bet gan 20%. Un tad veselībai vai kādai citai valsts vajadzībai tiktu atvēlēts vēl mazāk naudas.
Akcīzes nodokļa likmes, protams, nav tik tīkams temats kā skolotāju un mediķu algu paaugstināšana. Politiķi ap to staigā kā ap karstu putras katlu. Racionāli domājošie saprot, ka akcīzes nodoklis veido lielu daļu nodokļu, un pašreizējā situācijā, kad valstij ir tik daudz vajadzību, šos ieņēmumus zaudēt nebūtu pareizi. Savukārt tie, kuri populistiski izrauj no konteksta datus, manipulē ar politiķiem. Neesmu drošs, ka populistiski izteikumi veicinās budžeta nodokļu sadaļas pildīšanos.
[1] http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0019/411418/Alcohol-consumption-harm-policy-responses-30-European-countries-2019.pdf?ua=1 (pētījuma 16.lpp)
Pagaidām nav neviena komentāra