Nopirku jaunu iPhone. Kāpēc neviens neaplaudē?

Nopirku. Papriecājos. Izmetu. Tie ir trīs atslēgas vārdi, kas raksturo mūsu civilizācijas attieksmi pret mantām, lietām, vidi, dažkārt arī cilvēkiem. Tie ir trīs atslēgas vārdi, kas ir pamatā lielākajam vairumam globālo problēmu, risku un nereti – pat katastrofu. Un ne velti – katra cilvēka individuālā attieksme un dzīves izpratne ir tā, kas veido lielo kopējo bildi. Šādai attieksmei pat ir sava krāšņa un groteska ikona – McDonalds kā pasaulē lielākais rotaļlietu izplatītājs. Kāpēc tā ir tik raksturīga? Tā kļūst atbilstoša tajā brīdī, kad atbildam uz jautājumu – cik bieži bērns pēc ēšanas paņem rokās Happy Meal mantiņu?

Te kopā sapinas divas plašas tēmas. Pirmā ir materiālā nepiesātinātība – pērkam vēl un vēl. Un vēl. Pērkam visu, kas mums ir nevajadzīgs. Mēs pērkam vairāk nekā nepieciešams. Mēs pērkam tāpēc, ka esam pieraduši pirkt. Un ražot … neizmērojamus atkritumu kalnus. Un visbiežāk mēs nezinām, kāpēc pērkam? Apjomi tikai aug un aug.

Un otrā – savdabīgs kompensācijas mehānisms, kad ar dārgākām lietām cenšamies apsegt vai aizklāt mūsu personības trauslumu, trūkumu un ievainojamību. Manas nopirktās mantas apjoms un vērtība kļuvusi par gandrīz to pašu, kas mana personība. Mans apģērbs kļuvis par manu ķermeni. Iztērētās naudas apjoms – par intelekta apliecinājumu. Un jo vairāk ar mantām aizklājamies, jo vairāk tam noticam un vairāk domājam, ka dārgu zīmolu preces ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai apkārtējie mani cienītu, novērtētu. Pamanītu.

Laikam ejot, esam kļuvuši par kultūru, kas ir pārliecināta, ka kleita ir tā, kas iznes sievieti. Nevis otrādāk.

Nekas nav mainījies – tā aizvadītajā Davosas forumā teica Grēta Tūnberga. Un tiešām nekas nav mainījies. Globālās problēmas palikušas tās pašas. Galvenokārt tāpēc, ka arī individuālās problēmas ir palikušas tieši tās pašas. Daudzi no mums vārdos ir ar mieru mainīt pasauli, bet tikai ar vienu nosacījumu – ja no tā nepasliktināsies manas dzīves kvalitāte. Taisnība ir tiem, kas pamana, ka starp abām šīm lietām ir saistība. Taču nav daudz tādu, kas vēlas atzīt, ka viens no centrālajiem globālo problēmu dzinējiem ir mūsu masu patēriņa kultūra.

Lai izceltos starp masām, mēs katrs vēlamies būt unikāli. Vienreizēji. Atšķirīgi. Šķietami vieglākais ceļš, kā to izdarīt, ir ar mantām un priekšmetiem.

Taču lielākais paradokss ir tāds, ka visi cenšamies būt unikāli ar identiskām lietām. Cenšamies būt neatkārtojami ar vienādiem iPhone telefoniem, Apple datoriem, Gucci zeķēm un Armani jaciņām. Paslīd garām, ka tās nav lietas, kas veido neatkārtojamu personību.

Paslīd garām, ka mantu spozme nav nekas vairāk kā naktstauriņi-viendienītes, kas spilgti uzvirmo gaismā un aizpilda redzes lauku uz neilgu brīdi, lai strauji norimtu un nomirtu. Galu galā – kas ir tas, ko mēs gribam, lai citi saka par mums? Vai mēs gribam, lai saka – oho – viņš vai viņa var atļauties tādu un tādu lietu, kas ir vēl neskaitāmiem miljoniem cilvēku uz šīs planētas? Tas ir tas, ar ko gribam palikt atmiņā? Vai tomēr labāk ar to, kādi esam kā cilvēki?

Mantu pirkšana, patērēšana un lietošana pati par sevi nav problēma. Tas būtu diezgan īpatnēji aicināt nepirkt jaunas modernākas lietas. Tomēr tas, kas ir jāmaina – attieksme pret lietām. Ja es kaut ko nopērku, tad zinu, kāpēc to izdaru. Attiecos pret mantu ar cieņu, lietoju atbildīgi un ar domu par ilgtermiņa lietošanu. Es neuzvedos kā izlutināts tīnis, kas demonstratīvi uz galda klasē uzmet savu jaunāko iPhone telefonu, lieloties un laužot priekšmetu, kura funkcionalitāti patiesībā nemaz līdz galam nav iepazinis. Apzināti neplēšu lietas, bet novērtēju tās izejvielas, kas ir patērētas priekšmeta ražošanā. Cienu Tālo Austrumu rūpnīcu darbiniekus, kas preci ir ražojuši apstākļos, kādi Eiropā nebūtu iedomājami. Apzināti un vērīgi lietoju to, kas ir nonācis manās rokās.

Stāstam ir vēl viena daļa. Latvijā ir desmitiem, simtiem tūkstoši cilvēku, kuri dara nozīmīgus un svarīgus darbus, lai mēs kā sabiedrība varētu funkcionēt. Bet ne vienmēr tie ir labi atalgoti darbi. Tūkstošiem cilvēku, kuri vēlas justies iederīgi, novērtēti. Kuri vēlas līdzināties tiem, kuri var atļauties vairāk nekā vidējs Latvijas iedzīvotājs. Un tad tiek darīts daudz, lai vismaz daļu no šīm nosacītā statusa precēm varētu iegādāties. Kamēr tas nav izdarīts, tikmēr ir zināma tukšuma sajūta. Nepiepildītas cerības, kas liek justies slikti un būtiski ietekmē pašvērtējumu.

Cilvēki lec augstāk par savu pēcpusi, cenšas ielīst pudeles kaklā un līst no ādas ārā, lai dabūtu to jaciņu, to somiņu vai to gadžetu. Un tā mēs tikai turpinām kultivēt ilūziju, ka mantas ir svarīgākas par cilvēciskajām vērtībām.

Arī pēc gada varēsim teikt, ka nekas nav mainījies. Un nemainīsies arī, kamēr turpināsim domāt, ka manas kā cilvēka kvalitātes nosaka mugurā esošo apģērbu zīmoli, somiņā esošo gadžetu vērtība un automašīnas cena, ar ko ikdienā pārvietojos. No vienas puses, lasot dažādus pētījumus un apskatus, ir cerība, ka zet paaudze ir tā, kas varētu lauzt mūsu civilizācijas nepiepildāmās jaunu mantu pirkšanas ilgas. Tomēr ikdienas darbs ar bērniem un jauniešiem rāda, ka nākamās paaudzes, tagadējie skolēni un bērnudārznieki – alfa un beta paaudzes – ir tikpat nepiesātināmas kā viņu vecāki. Bērni mācās vecāku uzskatus, ka personības centrālā izpausme ir preces. Jo vairāk un dārgākas – jo labāk. Un mana personīgā labsajūta ir daudz svarīgāka par jebko citu.