Starp diviem dzirnakmeņiem

Čekas maisu atvēršana atklāja, ka VDK aģentu kartītes ir arī pazīstamiem Atmodas darbiniekiem. Kāda bija Latvijas kompartijas un VDK loma Atmodas procesa sākumā, un kāpēc tām tomēr neizdevās pakļaut Tautas fronti?

Tanki naktī ielenca Augstākās Padomes ēku, padomju karavīri okupēja televīziju un radio — ielās iznākušie protestētāji tika brutāli aizslaucīti, nogalinot 14 un ievainojot 110 cilvēkus. Tāds bija 1991. gada 13. janvāris Viļņā. Pirms trim dienām kompartijas līderis Mihails Gorbačovs bija pieprasījis Lietuvas parlamentam atjaunot PSRS konstitūcijas darbību republikā. Tieši gadu iepriekš Gorbačovs bija personiski ieradies Viļņā, lai aicinātu lietuviešus neatstāt PSRS, bet viņu sagaidīja 300 tūkstoši demonstrantu ar prasību: «Brīvību Lietuvai!»

Asiņainais 1991. gada janvāris Viļņā un barikādes Rīgā skaidri liecināja — Baltijas valstu atjaunoto neatkarību Kremlis varētu atņemt tikai ar ieročiem. Vara bija izslīdējusi no komunistu rokām, lai gan vēl pirms dažiem gadiem plāns bija gluži cits. Tvaika nolaišana. Gorbačova virzītā perestroika jeb pārbūve, kurai it kā vajadzēja demokratizēt sistēmu, vienlaikus saglabājot PSRS.

Ja 1988. gadā man un tiem 100 000 cilvēku, kas iestājās Latvijas Tautas frontē, būtu pārliecība, ka plašo tautas kustību dibina saskaņā ar Latvijas kompartiju un tā ir Gorbačova perestroikas atbalstam izveidota tvaika nolaišanas organizācija, mēs nebūtu priecīgi. Kā žurnāliste un LTF aktīviste atceros savas sajūtas — LTF uztvērām kā cerību tikt pie svaiga gaisa padomju sasmakušajā telpā, sākt dzīvot normālu dzīvi, beigt melot. Vientuļās balsis, kas toreiz bubināja, ka LTF dibināšana ir kompartijas un čekas roku darbs, palika vientuļas, jo cerība tikt laukā no padomju realitātes bija stiprāka.

Taču tagad pieejamie Latvijas kompartijas centrālkomitejas un biroju savulaik noslepenotie dokumenti atklāj — politiski un ekonomiski brūkošā lielvara tiešām cerēja iesaistīt iedzīvotājus valsts stutēšanā ar PSRS satelītvalstīs Bulgārijā, Dienvidslāvijā un citur noskatīto tautas fronšu ideju. Taču, ar pūstošās varas svētību dzimusi, ideja kā pasaku džins izlidoja un pārņēma cilvēkus, sākot partijas bosu neietekmētu dzīvi, kas beidzās ar Baltijas valstu neatkarību un PSRS sagrūšanu.

Bijušais LTF līderis Dainis Īvāns tagad to raksturo kā stihiju — Atmodas vilni, kuram stāties pretī vairs nevarēja gandrīz neviens. «Jā, tas bija drusku metafizisks vēstures viļņojums,» viņš saka intervijā. Ja tomēr kompartijā un Maskavā būtu uzvarējuši reakcionārie komunisti, «tad varbūt te veidotos kaut kas kā Ķīnā vai vēl briesmīgāks — mēs virzītos Ziemeļkorejas virzienā», spriež Īvāns.

Žurnāls Ir un LTV pēdējā pusgada garumā pētīja, kāda īsti bija VDK un kompartijas ietekme uz Atmodas procesiem, intervējot gan tautas kustības līderus, gan bijušos kompartijas vadītājus un Augstākās Padomes deputātus, kā arī vēsturniekus.

Būvēts uz bailēm

Ja kāds apgalvo, ka brīvības dvesmu Latvijā varēja nojaust jau no 1986. gada, mana pieredze teic — nekā tamlīdzīga. Toreiz, tikko darba gaitas sākušai, nekas neliecināja, ka pēc pāris gadiem viss mainīsies.

Brīvība nāca pakāpeniski.

1986. gada beigās Literatūra un Māksla publicēja rakstu pret Daugavpils HES, atklājot postošās sekas uz vidi un vēstures mantojumu. Drīz sabiedrību saviļņoja Līvu dziesmas Dzimtā valoda atzīšana par gada populārāko Latvijas Radio aptaujā. Mūsdienās grūti to iedomāties, bet tolaik visa oficiālā dokumentācija bija krievu valodā. Arī darba sapulcēs bija jārunā krieviski, ja kolektīvs nebija nacionāli viendabīgs. «Nerunā savā suņa valodā!» esmu dzirdējusi, arī stāvot veikala rindā.

1987. gada 14. jūnijā grupa Helsinki-86, kas bija nodibināta gadu iepriekš, ar gājienu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa mēģināja pamodināt arī tādus kā es, kuru ģimenēs nebija runāts par 1941. gada deportācijām. Visticamāk, iefiltrēto aģentu ziņojumu dēļ par šo gājienu kompartija un Valsts drošības komiteja (VDK) uzzināja jau iepriekš, tāpēc todien pie Brīvības pieminekļa Rīgas izpildkomiteja steigšus noorganizēja riteņbraucēju sacensības. Taču helsinkiešus tas neapturēja.

Daudz skarbāk beidzās protesta mītiņš 23. augustā pret Molotova—Ribentropa paktu — milicija un čekisti daudzus piekāva. Brīvības pieminekļa pakājē sadzītie dzeltenie Ikarus autobusi tika piepildīti ar aizturētajiem. Lai sadursmes novērstu 18. novembrī, milicija pilnībā ielenca Brīvības pieminekļa teritoriju un nevienam neļāva pat tuvoties.

Jaunu elpu 1988. gadā ienesa Latvijas Televīzijas raidījums Labvakar, kas pirmoreiz bija ēterā 31. janvārī. Atceros — ar kolēģiem kopā to skatījāmies, un kāds skeptiski teica, ka bez čekas atļaujas tas nevar tapt. Līdzīgi kā Maskavas televīzijas Vzgļad, raidījums bija kritisks, ass — mēs apbrīnojām žurnālistus par viņu uzdrīkstēšanos apspriest aizliegtas tēmas un vienlaikus brīnījāmies, «kā viņiem to atļauj, gan jau piegriezīs skābekli». Nepiegrieza.

Vēsturniece Daina Bleiere skaidro — 1988. gadā tika mainīta kompartijas centrālkomitejas struktūra, lai partija vairāk nodarbotos ar ekonomikas un stratēģijas jautājumiem, nevis ikdienas dzīves vadīšanu ikvienā jomā. Taču tas radīja arī problēmu, jo PSRS represīvais aparāts — VDK, iekšlietu sistēma, prokuratūra, tiesas — darbojās tiešā partijas kontrolē un pēc tās norādījumiem. Un šī sistēma pastāvēja uz bailēm un represijām. «Tikko šis vāks tika noņemts, izrādījās, ka visas pārējās institūcijas nezina, kā darboties,» saka Bleiere. Gorbačova paplašinātās brīvības robežas atklāja, ka «kompartija bija spēcīga tik ilgi, kamēr tās vara bija totalitāra». «Kad pavērās iespēja citiem viedokļiem, izrādījās, ka partijai nav nekāda atbalsta masās. Baltijā — noteikti ne.» Kompartijai bija jādomā, kā darboties citādi, tāpat kā tās instrumentam VDK.

Vēl 80. gadu pirmajā pusē, kad PSRS kompartiju vadīja bijušais čekists Jurijs Andropovs, augstākajos ešelonos dominēja pārliecība, ka sociālisms ir uzvarējis un cilvēkiem nav politiska pamata būt pret padomju varu. Taču drīz izrādījās, ka «padomju varas pretinieki nav kāda saujiņa «frīku» vai imperiālisma aģentu, tā ir lielākā daļa sabiedrības vai pat visa sabiedrība. Un arī lielākā daļa komunistu. Un viss sabruka. Jo bija turējies uz bailēm, varmācību. Kā to noņem, viss pazūd.»

Saspēlē ar kompartiju

Satricinošu efektu Latvijā 1988. gada jūnija sākumā radīja Radošo savienību plēnums, ko pārraidīja Latvijas Televīzija. Kā bumbas sprādziens nogranda politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona runa, ka 1940. gadā Latvijā nav notikusi sociālistiskā revolūcija, bet gan okupācija un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušana PSRS notika pēc Hitlera un Staļina slepenās vienošanās 1939. gada 23. augustā. 

Plēnumā piedalījās arī Latvijas kompartijas augstākās amatpersonas. Īvāns atceras gan kompartijas pirmo sekretāru Borisu Pugo, gan Maskavas ielikteni otro sekretāru Vitāliju Soboļevu — tas bāls klausījies austiņās tulkojumu, īsti nesaprazdams, kas notiek. «To stihiju, kas bija palaista vaļā, vairs apturēt nevarēja,» viņš atceras. Vienīgā iespēja būtu stingrāk piegriezt skrūves, bet to neļāva Maskava.

Tomēr pretsitiens nebija ilgi jāgaida — 18. jūnijā kompartijas plēnumā reakcionārie biedri sacēla pamatīgu vētru. Zīmīgs ir partijas ideoloģiskā sekretāra  Gorbunova, vēlākā Augstākās Padomes priekšsēdētāja, teiktais partijas biedriem šajā plēnumā: «Es visu laiku sevi izjūtu kā starp diviem lieliem dzirnakmeņiem, un šie akmeņi grib saskaņoties vienā kopējā darbībā. Es visu laiku cenšos kaut ko konsolidēt, vadīt dialogu, kādu palabot, kādam pateikt priekšā.»

Gorbunovs tagad intervijā stāsta, ka toreiz viņam neesot bijis bail, jo reakcionārie komunisti tikai atražojuši stereotipus. «Mani iedrošināja Gorbačova ģenerālā līnija, ko viņš bija pasludinājis. Es jebkurā gadījumā varēju teikt, ka tas ir atklātums un demokrātija, ka tā nav vadāma lieta, kuru var vienkārši nosodīt un vērst citā virzienā. Demokrātija pati veido savu demokrātisko procesu.» Viņam radošo savienību plēnums licies «ļoti simpātisks» un cilvēku reakcija iedrošinājusi: «Tautas griba mani noskaņoja.»

Bleiere norāda, ka partijas centrālkomitejā sadalījuma līnija tolaik bija acīmredzama: «Ir tie, kas saka, ka šie procesi ir nepieļaujami, viss jāklapē ciet. Un ir otra daļa, ko pārstāv Gorbunovs un diezgan daudzi citi, kas uzskata — jārunā ar tautu un inteliģenci, kaut kādā veidā ir jāmet tilti.»

Iecerētais tilts bija Tautas fronte. Ideja Latvijā atnāca no Igaunijas, kur organizācija sāka veidoties jau 1988. gada aprīlī pēc nacionālkomunista Edgara Savisāra priekšlikuma. Līdzīgas kompartijas vadītas organizācijas jau pastāvēja Čehoslovākijā, Bulgārijā un citās sociālistiskajās valstīs, skaidro Bleiere. No Igaunijas devušies pat apgūt pieredzi uz Čehoslovākiju.

Ka Latvijas kompartija studējusi brālīgo valstu pieredzi šajā jomā, liecina 1988. gada 6. jūlijā kompartijas centrālkomitejai sagatavotais dienesta ziņojums «Par patriotisko kustību partijas līnijas atbalstam pārbūvei», uz kuru intervijā norāda viens no LTF dibinātājiem Jānis Škapars. Tajā iezīmēta Bulgārijas, Ungārijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas, Polijas un Dienvidslāvijas tautas fronšu darbība un pieminēts, ka tādas veidojas arī Igaunijā un Lietuvā. Ziņojums vēsta, ka 27. jūnijā «notika zinātnieku, žurnālistu, sabiedrisko un reliģisko organizāciju un veidojumu pārstāvju tikšanās», kurā «atbalstu guva ierosinājums par republikas sabiedrisko spēku apvienošanu konkrētā organizācijas formā». No dokumenta ir pilnīgi skaidrs partijas mērķis — visu sabiedrisko kustību apvienošana patriotiskā kustībā, kas dotu iespēju koordinēt daudzskaitlīgos spēkus un organizācijas. Jaunā kustība tikšot veidota pastāvošās politiskās sistēmas un padomju konstitūcijas ietvaros.

Iniciatīvu atbalstījis arī Augstākās Padomes Prezidijs. Tajā izveidota darba grupa, kam jāveic sabiedriskās domas pētīšana un jāizstrādā ieteikumi, kā atbalstīt jauno kustību — grupā darbojušies Valentīna Klibiķe, Māris Baidekalns, Andrejs Cīrulis, Iļja Gerčikovs un Jānis Stradiņš. 

Kompartijas darboņi bija ierosinājuši tautas kustību, kas «nepārkāps sociālisma rāmjus», dibināt jau tā paša gada septembrī. Ka LTF dibināšana sākotnēji tiešām iecerēta septembra beigās, Ir tagad apstiprina arī Škapars. Taču dažādu iemeslu dēļ tā pārbīdījusies uz oktobri.

«Ja kompartijas Centrālā komiteja nebūtu atļāvusi dibināt Tautas fronti, nekāds kongress nenotiktu. Cits jautājums — vai tā varēja neatļaut to dibināt, jo situācija pēc Radošo savienību plēnuma ļoti strauji mainījās,» saka vēsturniece Bleiere.

LTF dibinātāja Sandra Kalniete, kura tolaik strādāja Mākslinieku savienībā Džemmas Skulmes vadībā, atceras, ka «tautas kustības aizmetņi un idejas neradās ne Džemmas lokā, ne [Rakstnieku savienības vadītāja Jāņa] Petera lokā. Tās veidojās nelielā grupā». Kalniete atceras, ka mācītājs Juris Rubenis stāstījis — viņš un kolēģis Modris Plāte tikuši uzaicināti uz Amerikas vēstniecību Maskavā ASV prezidenta Reigana vizītes laikā 1988. gadā. Tad viņi ar dzejnieku Viktoru Avotiņu kopā apspriedušies, kādu galveno vēsti teikt Reiganam. «Šis ir tas mazais kodols, kas arī radīja Tautas frontes pirmo aicinājumu pēc tam, kad Igaunijā Savisārs ar ideju bija nācis klajā.» Kalniete pieļauj, ka ideja par tautas fronti nedzima arī Savisāra galvā, «viņš tikai bija šīs idejas mute».

Taču 21. jūnijā žurnālā Auseklis publicētais pirmais aicinājums veidot LTF tolaik vēl mediju cenzūras apstākļos plaši neizskanēja, jo nebija dzimis centrālkomitejas paspārnē, saka Kalniete. Viņasprāt, to pierāda arī fakts, ka šim aicinājumam nebija atbalsta Radošo savienību plēnumā, kad Viktors Avotiņš aicināja rezolūcijā atbalstīt Tautas frontes veidošanu. Centrālkomitejai noteikti bija nepieņemami daži uzvārdi, kas parakstījuši pirmo aicinājumu, piemēram, Modris Plāte, kuram par pretpadomju aģitāciju sprediķos bija atņemta mācītāja licence. Pēc mēneša, 19. jūlijā, ļoti līdzīgu aicinājumu publicēja Padomju Jaunatne, un tā parakstītāji bija jau citi — rakstniece Marina Kosteņecka, aktrise Dina Kuple, muzikologs Arnolds Klotiņš, profesors Jānis Freimanis, māk-slinieks Juris Dimiters, arhitekts Pēteris Blūms, žurnālists Jānis Rukšāns un strādnieks Vladimirs Bogdanovs.

Soli pa solim

Salāgošana, kurā meistars bijis Gorbunovs, un «soli pa solim» taktika kā izdzīvošanas gudrība bija LTF darbības pamatā. Tā atšķīrās no radikālāko organizāciju — vēl pirms LTF izveidotās LNNK, helsinkiešu, Vides aizsardzības kluba — retorikas un taktikas.

Kalniete uzskata, ka šī mērenība, nevis tūlītēja neatkarības pieprasīšana, bijusi lielākā gudrība. «Nevajag aizmirst, cik šeit bija dislocēts karaspēks, praktiski visa vara piederēja oficiālajām iestādēm. Ja mēs būtu rīkojušies pārāk strauji, iespējams, augstāko instanču adaptācija, ko panācām pakāpeniski ar augošo prasību politiku, nebūtu notikusi. Viņi daudz ātrāk izbītos. Tādā pakāpenībā viņiem radās sajūta, ka to vēl var kontrolēt.»

Bleiere teic, ka pirmajā LTF kongresā vēl viss noticis kompartijas un perestroikas gultnē. «Bija atsevišķi cilvēki, kas runāja tādas runas, kas nepatika, bet kompartijas centrālkomiteja šķietami vēl kontrolēja procesus». Taču jau ļoti agri, 1989. gada sākumā, kad kompartijas reakcionārā spārna biedri nodibināja Interfronti, kļuva skaidrs, ka partija vairs procesus nekontrolē — kompartija nevis vada, bet tikai reaģē.»

Īvāns gan nepiekrīt vēsturnieces atziņai par kompartijas sākotnējo ietekmi LTF. «Fronte jau nebija kontrolējama kopš pašas dibināšanas kongresa, jo tur notika pirmais mēģinājums mainīt dienaskārtību — ka tā esot pārāk nacionāla, pārāk pretkomunistiska.» Viņš atceras kongresa dalībnieku īpašo grupu, pārsvarā no Civilās aviācijas institūta darbiniekiem, — apmēram 20 delegāti demonstratīvi atstājuši zāli jau pašā pirmajā balsojumā. Vēlāk viņi kļuva par Interfrontes dibinātājiem, saka Īvāns.

LTF pretspēku Interfronti, kas atbalstīja kompartijas reakcionāro daļu, izmantoja arī VDK. Divu pretpolu cīņa ir čekistu darba lauciņš, saka bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Abās pusēs darbojās čekas aģenti, kas ar VDK starpniecību nopludināja informāciju.

Kalniete atceras, ka lielu pašapziņu un spēku organizatoriem devis milzīgais sabiedrības atbalsts — LTF izveidojās apmēram divu mēnešu laikā, tajā iestājās vairāk nekā 100 000 biedru. Katrs LTF biedrs bija uzrakstījis savu vārdu, uzvārdu, pases numuru un adresi. Kalnietes tēvs tolaik viņai teicis, ka tie ir izsūtāmo saraksti.

Taču cilvēki bija pārvarējuši savas bailes un pateikuši: te es esmu un esmu gatavs dzīvot citādi. «Tas mainīja arī mūs, jo tā bija savstarpēja mijiedarbība,» saka Kalniete.

Spriedzes posmi

LTF darbības laikā bijuši vairāki spriedzes posmi ar kompartiju, pirmais nopietnais — pirms PSRS tautas deputātu vēlēšanām 1989. gada 26. martā. LTF atbalstītie kandidāti ieguva 80% mandātu, uzvarot kompartijas pārstāvjus. «Latvijas apstākļiem grandiozā uzvara šajās vēlēšanās pilnīgi mainīja spēku samēru. Beidzās šis sadarbības posms, un es uzskatu, ka sākās divvaldības posms. Viņu pusē bija visas represīvās iestādes — gan administratīvā, gan tiesiskā vara, bet viņu pusē nebija simtiem tūkstošu cilvēku, kas uz mūsu aicinājumu varēja būt ielās. Otrkārt, viņiem visu laiku bija jāatskaitās Maskavā, kas te notiek,» saka Kalniete.

Pēdējais spriedzes posms bijis, kad LTF gāja uz pašvaldību vēlēšanām 1989. gada beigās un Augstākās Padomes vēlēšanām 1990. gada martā. «Tur bija atklāta pretim stāvēšana vairs ne tikai pret kompartiju, jo tā jau šķīda laukā un visi stājās no partijas ārā, bet tā bija pretim stāvēšana pret bijušo partijas nomenklatūru, arī pret reformkomunistiem,» rezumē Kalniete.

Bleiere norāda, ka kompartijai bija grūti samierināties, ka pēkšņi zūd 70 gadus pastāvējusī vadošā loma. 1990. gada aprīlī Latvijas kompartija sašķēlās tā sauktajos «gaišajos spēkos» jeb neatkarības atbalstītājos un reakcionārajos PSRS piekritējos, kurus vadīja Alfrēds Rubiks. Centrālkomitejas vadība turpināja pretendēt uz vadību, lai gan viņi reāli neko vairs nespēja. Un tā bija problēma ne tikai Latvijā, bet arī Maskavā, saka vēsturniece. «Vienkārši izrādījās, ka maisam gals bija vaļā, un viņi nezināja, ko ķert un grābt.»

Lasot PSRS augstāko vadītāju atmiņu grāmatas, Bleiere secinājusi — neviens tolaik nav zinājis, kā risināt šo problēmu. Vieni ieteica ieviest prezidenta pārvaldi un visus sasēdināt cietumā. Otri — vienoties ar demokrātiskajiem, liberālajiem spēkiem un mēģināt neitralizēt ortodoksālos.

Tomēr, lasot šīs atmiņas, vēsturniecei šķiet, ka PSRS augstākajā vadībā neviens īsti neizprata procesus, kas notika Latvijā. Arī Gorbačovs. Viņiem svarīgi bija saglabāt impēriju. Tā domāja pat liberālākie maskavieši, jo «ir taču demokratizācija, mēs dodam brīvības, patstāvību, ko viņiem vēl vajag». Ideja par nacionālo neatkarību gan Kaukāza tautām, gan Baltijā viņiem bija grūti izprotama. Turklāt Baltijā procesi noritēja diezgan mierīgi, salīdzinot ar asiņainajiem notikumiem Azerbaidžānā, Kalnu Karabahā 1988. gada sākumā un Tbilisi 1989. gada aprīlī.

Baltijā izņēmums bija 1991. gada janvāris, kad armija un VDK uzbruka Viļņā un Rīgā, bija cilvēku upuri. Uvertīra šiem notikumiem ir 1990. gada decembris, kad Latvijā tika uzspridzināti pieminekļi latviešu leģionāriem un sprādzieni grandēja arī Rīgā, taču bez cilvēku upuriem.

VDK — uz abām pusēm

Līdzīgus procesus kā kompartija pārdzīvoja arī VDK, kuras darbība Latvijā turpinājās vēl līdz pat 1991. gadam. Tai bija dubultpakļautība — Latvijas kompartijas vadībai un Maskavas čekai. Tāpēc vēsturniece Bleiere pasmejas: ja VDK priekšnieks Edmunds Johansons prasītu bosam Maskavā Vladimiram Krjučkovam, ko mums darīt — izkārt Latvijas karogu pie VDK ēkas vai neizkārt, un viņš atbildētu — ja jums ir pieņemts tāds likums, lūdzu, izkariet —, tad tā arī notiktu.

Pēc Radošo savienību plēnuma čekā notika šķelšanās, tāpat kā kompartijā. Lai raksturotu šo apjukumu, Bleiere pastāsta kādu dzirdētu mītu — arī čekā gribējuši dibināt Tautas frontes nodaļu, tikai priekšniecība teikusi: nekādā gadījumā!

Pārbūves situācijai vairs nederēja vecā kaluma čekists Staņislavs Zukulis, kas vadīja Latvijas VDK, — «absolūti neelastīgs, jau 1988. gadā bija skaidrs, ka viņš nespēj adekvāti novērtēt situāciju», saka Bleiere. Viņš uzskatījis, ka ienaidnieki ir ārējie imperiālisti, latviešu emigrācija jauc gaisu, bet Atmodai nav nekādas sociālās bāzes. Padomju varas gados VDK bija centusies norobežot Latviju no ārpasaules un apspiest iekšējo neapmierinātību. Tagad radās jautājums, kādas vispār ir VDK funkcijas. Čeka bija neizpratnē, kā rīkoties.

Īvāns atceras apjukušo Zukuli, kurš pēc Radošo savienību plēnuma centrālkomitejā skaidri un gaiši pateicis, ka vajag visu aizklapēt ciet. Un palielināt čekas štatus, jo viņi vairs nespēj izkontrolēt ārzemju radiostacijas, trimdas cilvēku braucienus un kontaktus ar Latvijā dzīvojošajiem.

Konservatīvo Zukuli 1990. gadā nomainīja ar krietni elastīgāku «partijas kadru» Edmundu Johansonu. Bleiere domā, ka lēmumu pamatā pieņēma Maskava, tikai pēc tam saskaņojot ar Latvijas kompartiju. 

Pēc 1990. gada 4. maija čekistu situācija kļuva pavisam dīvaina, jo viņi nezināja, kam ir pakļauti — Latvijas valdībai vai Maskavai, taču Maskava joprojām maksāja algu. Johansons memuāros aprakstījis, ka katru sīkumu saskaņo ar PSRS VDK vadītāju Krjučkovu, bet tajā pašā laikā cenšas nodibināt lietišķas attiecības ar Godmaņa valdību. Pat domā, ka vajadzētu iekļūt valdības sastāvā, bet tas nebūšot īsti labi. Johansons mēģina sadarboties ar visām struktūrām un memuāros sava vietnieka Jāņa Trubiņa kļūšanu par Rubika kompartijas centrālkomitejas locekli skaidroja kā viņa personisku izvēli. Tomēr vēsturniece domā, ka Johansonam bija izdevīgi salikt olas visos groziņos — katram gadījumam.

Būtisku grūdienu VDK deva notikumi Austrumvācijā, kas 1990. gada 3. oktobrī apvienojās ar Rietumvāciju un Maskavai lojālie spēki zaudēja kontroli pār Austrumvācijas slepenā dienesta Stasi arhīviem. Tas bija iemesls, lai Maskavas VDK priekšnieks Krjučkovs dotu pavēli iznīcināt čekas aģentūras dokumentus.

Tomēr Maskavas organizācijas Memoriāls vēsturnieks Ņikita Petrovs teic, ka VDK 1990. gada 24. novembra rīkojumā, kas attiecas uz arhīva materiālu iznīcināšanu, nav minēts, ka notiek gatavošanās varas zaudēšanai. Neviens no VDK darbiniekiem to skaļi pateikt nevarēja, bet saprata, ka jānodrošinās. Taču tas nebūt nenozīmēja, ka čeka vai kompartija gatavojās PSRS sabrukšanai. «Ja viņi tam gatavotos, Krjučkovs rīkotos citādi,» saka Petrovs. «VDK centās kavēt notiekošo, taču neviens neteica, ka viss ir zaudēts. Tad visiem būtu jāiet pagrīdē. Tas nenotika, jo neviens nedomāja, ka viss nonāks tik tālu.»

Krjučkovs bija reakcionāro komunistu puča dzinējspēks Maskavā 1991. gada augustā. Petrovs nezina, kā viņš plānojis noturēt impērijā Baltijas republikas. Pēc vēsturnieka domām, VDK jau bija rēķinājusies ar šo republiku atdalīšanos, tāpēc VDK bija jāiekļūst to nacionālajās kustībās, lai var regulēt tālāko notikumu attīstību. Kā to izdarīt, bijis aprakstīts jau VDK 1983. gada pavēlē par aģentūru, ka aģentūras darbs ir valsts drošības orgānu darbības pamatveids. «Nav cita saprātīga veida, kā ietekmēt situāciju vai sodīt tos, kurus režīms uzskata par politiski nelojāliem vai nevēlamiem.»

Tāpat kā Latvijas VDK pētnieki, arī Petrovs uzskata, ka Latvijā daļa čekistu pat ar sajūsmu uztvēra pārbūvi, jo varēja atbrīvoties no rutīnas. Latvijas VDK, tāpat kā kompartijā, veidojās zināma divvaldība — jebkuram VDK priekšsēdētājam radās jautājums, ar ko viņš ir kopā: ar nacionālo spārnu vai ar tiem, kas balstās uz PSKP platformas?

Šķiet, pēdējais VDK šefs Johansons cerēja, ka VDK varētu pārvērst par ko līdzīgu rietumvalstu drošības struktūrām, pārveidot par Latvijas valsts drošības iestādi. Bet Bleiere norāda — tas bijis naivi, jo VDK kā institūcija bija absolūti nepieņemama sabiedrībai.

Īvāns atceras, ka bijušas vairākas versijas, kā rīkoties ar Latvijas VDK, — no valdības puses tiešām nākusi doma, ka vajadzētu jaunajā valdībā integrēt drošības komiteju. Sak’, īstie profesionāļi, kalpos mums, nevis Maskavai. Bijusi arī doma nodibināt pašiem savu neatkarīgu Latvijas Drošības komiteju un iecelt Johansonu par priekšnieku. Tad nākusi iecere — ja ieceltu bijušo čekistu Bruno Šteinbriku par iekšlietu ministru, būtu kārtība.

Īvāns atceras Johansonu kā «nelaimes čupiņu», kurš nācis uz Augstāko Padomi gandrīz diedelēdams, lai dod kādu uzdevumu. Taču Johansonam līdzās bijis Maskavas piekomandētais vietnieks Jurijs Červinskis. «Tā ir Krievijas čekas krimināli iedibinātā kārtība, ka tur noziedznieks uzrauga noziedznieku. Būtībā to var saprast tikai tad, ja saprot, kā darbojas labi organizēta mafija, piemēram, Itālijas vai Albānijas,» uzskata Īvāns.

Taču no sēdēšanas uz diviem krēsliem nekas labs nesanāk, Johansona taktiku tagad komentē Alfrēds Rubiks. «Viņam bija noteikumi, kas jāpilda, viņam bija attiecīgas tiesības uz armiju un toreizējo miliciju, bet tos viņš nepildīja. Laikam baidījās par savu ādu, gribēja būt noderīgs jaunajai varai. Tā īsti politiķi necīnās,» pārmet Rubiks. 

Lai kādas bija kompartijas un čekas cerības LTF dibināšanas brīdī un attiecības ar konkrētiem Atmodas darbiniekiem, tautas griba un vēsturisko pārmaiņu vilnis padomju varu tomēr aizskaloja malā un Latvija atguva brīvību, kuru ne Gorbačovs, ne VDK pārbūves procesa sākumā nebūtu pat varējuši iedomāties, kur nu vēl gribējuši.

Miliči arestē demonstrantu pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā.
Foto — Uldis Briedis

Soli pa solim uz neatkarību

1985

15. marts. Par PSKP CK ģenerālsekretāru ievēlē Mihailu Gorbačovu, kas sāk perestroiku jeb PSRS pārbūvi.

1986

10. jūlijs. Nodibina cilvēktiesību grupu Helsinki-86.

17. oktobris. Literatūra un Māksla publicē Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu pret Daugavpils HES celtniecību.

Decembris. Grupas Līvi dziesma Dzimtā valoda uzvar Mikrofona-86 aptaujā.

1987

28. februāris. Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).

14. jūnijs. Helsinki-86 organizē ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportācijas.

23. augusts. Protesta mītiņš Molotova—Ribentropa pakta gadadienā pie Brīvības pieminekļa beidzas ar demonstrantu piekaušanu un masveida arestiem.

18. novembris. Milicija ielenc Brīvības pieminekli, lai nepieļautu demonstrācijas.

1988

31. janvāris. LTV pirmoreiz raidījums Labvakar.

13. marts. Sovetskaja Rossija publicē Ņinas Andrejevas rakstu Nevaru atkāpties no principiem — atklātu uzbrukumu Gorbačova perestroikai.

27. aprīlis. VAK mītiņā pret metro celtniecību Rīgā piedalās 10 000 cilvēku.

1.—2. jūnijs. Radošo savienību plēnumā Mavriks Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Viktors Avotiņš ierosina dibināt Latvijas Tautas fronti (LTF).

18. jūnijs. Latvijas kompartija asi kritizē Radošo savienību plēnumu.

10. jūlijs. LNNK dibināšanas sapulce.

23. augusts. Rokoperas Lāčplēsis pirmizrāde.

7. oktobris. Manifestācija Mežaparkā Par tiesisku valsti.

8.—9. oktobris. LTF dibināšanas kongress, par vadītāju ievēlē Daini Īvānu.

18. novembris. Pirmoreiz kopš 1939. gada atklāti svin Latvijas Republikas proklamēšanas dienu, pie Brīvības pieminekļa tautas manifestācija.

16. decembris. Sāk iznākt LTF laikraksts Atmoda.

1989

8. janvāris. Darbaļaužu internacionālās frontes jeb Interfrontes dibināšana.

23. februāris. Interfrontes gājiens Rīgas centrā, mītiņš pie Uzvaras pieminekļa pret migrācijas pārtraukšanu.

12. marts. LTF manifestācijā Daugavmalā piedalās 250 000 cilvēku.

26. marts. PSRS tautas deputātu vēlēšanas, LTF kandidāti uzvar 80% apgabalu.

31. maijs. LTF pieņem aicinājumu par kursu uz Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību.

23. augusts. Cilvēku ķēde no Tallinas līdz Viļņai — Baltijas ceļš.

9. novembris. Krīt Berlīnes mūris.

18. novembris. Daugavmalā manifestācija Par neatkarīgu Latviju, vairāk nekā pusmiljons demonstrantu pieņem vēstuli Gorbačovam un ASV prezidentam Džordžam Bušam.

10. decembris. Vietējo padomju vēlēšanas, LTF iegūst vairākumu gandrīz visā Latvijā.

24. decembris. PSRS Tautas deputātu kongress nosoda un atzīst par spēkā neesošiem PSRS un Vācijas 1939. gada slepenos protokolus par Baltijas okupāciju.

28. decembris. Augstākā Padome svītro pantu par kompartijas vadošo lomu.

1990

11. janvāris. Gorbačova vizīte Lietuvā. Manifestācijā Brīvību Lietuvai pulcējas 300 000.

11 .marts. Lietuvas AP pieņem lēmumu par Lietuvas neatkarības pilnīgu atjaunošanu.

18. marts. Augstākās Padomes vēlēšanās uzvar LTF.

6.—7. aprīlis. Sašķeļas Latvijas kompartija.

23. aprīlis. Daugavas stadionā notiek visas Latvijas tautas deputātu sapulce, kurā pieņem aicinājumu atjaunot Latvijas valsts neatkarību.

4. maijs. Augstākā Padome pieņem deklarāciju par neatkarības atjaunošanu.

14.—15. maijs. Interfrontes atbalstītāji — karavīri un civiliedzīvotāji — uzbrūk Augstākajai Padomei, viņus aptur omonieši.

1. augusts. Likvidēta Galvenā literatūras pārvalde jeb cenzors.

10. novembris. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji noraida PSRS priekšlikumu parakstīt jaunu savienības līgumu.

6. decembris. Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja aicina Gorbačovu ieviest prezidenta pārvaldi Latvijā.

13. decembris. Uz Maskavu aizved Latvijā savāktos 911 086 parakstus pret jaunu savienību.

1991

2. janvāris. PSRS karaspēks okupē Lietuvas kompartijas ēku. Rīgā OMON pārņem Preses namu.

10. janvāris. Gorbačovs nosūta aicinājumu Lietuvas parlamentam atjaunot pilnā apjomā PSRS konstitūciju.

12. janvāris. LTF izsludina Vislatvijas manifestāciju 13. janvārī, lai atbalstītu likumīgo valdību un protestētu pret iespējamo bruņoto apvērsumu. Gorbunovs un Godmanis Maskavā tiekas ar Gorbačovu, kurš sola nepieļaut varmācību Rīgā.

13. janvāris. Tanki naktī ielenc Lietuvas Augstākās Padomes ēku, ieņem TV, radio, nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki. Latvijā Īvāns aicina iedzīvotājus aizsargāt valsts stratēģiskās celtnes. Daugavmalā notiek protesta manifestācija pret padomju armijas akcijām. Sāk celt barikādes.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nākamajā numurā: Atmodas līderi čekas maisos — kā to vērtēt?