Mūzika viņu acīs • IR.lv

Mūzika viņu acīs

Jurga Tumasonīte
Jurga Tumasonīte

Stāsts

Šorīt vējains: koki, kas aug krastmalā, birdina lapas un sūta tās uz ezera vidu. Šis ezers ir dziļš, tā krasti dumbraini, pilni badīgu dēļu. Teritorija norobežota ar augstu elektrisko žogu, visur sakārtas kameras. Ekspedīcijas jahta ar baltu apakšu šūpojas uz ūdens, četri zinātnieki gaida, kad uzvārīsies kafija. Agrs rīts, sāk celties mig-la. Uz klāja blondīns ar uzrautu degunu dziļi ievelk drēgno gaisu un raugās apkārt: drīz vairs nevarēs redzēt krastus, liksies, ka viņi iekļuvuši sveša sapņa pašā vidū. Vīrietis atkal iesprūk kajītē. Var tikai minēt, kā viņas uzvedīsies miglā. Tāpēc zinātniekiem kaklā karājas austiņas: tās viņi izmantos, tiklīdz būs manāmas kaut visniecīgākās briesmas. Ezera dibenā nogremdētās kameras rāda statisku ainu: pirmā aizmigusi guļ, ierakusi asti mīkstajā pamatnē. Otra izstiepusies uz vēdera, apkampusi kaut kādu kokgabalu. Kur ir pārējās un ko tās tagad dara — pagaidām nav skaidrs, jo kameras ir fiksējušas tikai šīs divas.

Iežogotais ezers ir pasludināts par bīstamu vietu: tā tuvumā gan arī neviens nedzīvo, tikai viena sieviete un vīrietis. Viņu sašķiebusies māje-
le atrodas kilometra attālumā no ezera, blakus lielam, neizretinātam mežam, kurā vīrietis un sieviete reizēm ogo. Pagājušajā nedēļā atbraukušajai televīzijai šis neprecētais pāris teica, ka viņi no undīnēm izvairoties un neredzot nekādu vajadzību tām tuvoties.

Fakts, ka šajos ūdeņos mājo undīnes, plašākai sabiedrībai kļuva zināms nesen: pagaidām tiek izteikts minējums, ka undīnes te apmetušās jau vismaz pirms piecpadsmit gadiem. «Piecēlās!» iesaucas blondīns un nošņaukājas. Zinātnieki aplīp ap četrstūraino ekrānu, noklikšķ tējkannas slēdzis, ūdens kafijai ir uzvārījies. Otrā, tā, kura gulēja, apkampusi baļķēnu, tagad staigā pa to uz rokām ar galvu uz leju. Varbūt grib izstaipīt stīvos muskuļus, bet varbūt izpilda kādu zinātniekiem pagaidām nezināmu rīta rituālu. Viņas sudrabainā aste atgādina karogu: brīžam nopland spēcīga spura. Pēkšņi undīne paceļ galvu, pagriežas pa labi un ieskatās kameras objektīvā. Ekrānā zinātnieki vēro viņas apaļās, tenisbumbiņām līdzīgās acis, kam vidū ir melns punktiņš. Undīne nemirkšķina un izskatās muļķīgi izbrīnīta. Deguns ir mazs un šaurs — tādi nedabiski mazi deguni bija modē astoņdesmitajos gados. Zilganās lūpas viegli pavērtas. Visā šajā salikumā ir kaut kas baiss, kas tāds, kas neraisa uzticēšanos. Viņa ielūkojas kamerā tikai mirkli, tad atlaiž savu baļķēnu un aizpeld ziemeļu virzienā, zinātnieki pavērš ierīci viņai nopakaļ.

Ezera ziemeļu pusē ir sala, kuras caurmērs nepārsniedz desmit metrus, tur zeļ zāle, bet krastos aug meldri. Tādās salās parasti čum un mudž zalkši, kurus medī ūdensputni. Visur migla, tāpēc ārpusē undīni nav iespējams saskatīt ne ar neapbruņotu aci, ne ar binokli. Otrā undīne, tā, kurai sekoja kamera, iznira no ūdens un tagad droši vien sēž krastā. Pirmā joprojām guļ, asti iegremdējusi dūņās. Zinātnieki vēlreiz nospiež tējkannas slēdzi. «Būs smaga diena,» noburkšķ blondīns un atkal pieiet pie ekrāna. Pa ūdens virsmu pludinās pūstošas koku lapas, bet aptuveni trīsdesmit metru dziļumā pamostas arī pirmā, taču neieskatās kamerā, nestaigā uz rokām, tikai izvelk dūņām aplipušo asti no ezera pamatnes un aizpeld uz ziemeļiem tāpat kā pirmā. Undīnes skaidri saprot, ka miglā cilvēki no jahtas viņas neredz, tāpēc brīvi var tupēt uz savas salas. Divas zinātnieku kameras ienirst dzelmē meklēt pārējās. Blondīns izvelk no somas rakstīkli, biezu kladi un sāk kaut ko skrīpāt: viņam patīk paša rokraksts, kas tik daiļi izvijas pa sauso papīru, lai gan tā viņš sev sagādā papildu darbu — vēlāk visu nākas pārrakstīt ar tastatūru.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu