Klusuma ideālo formu meklējot • IR.lv

Klusuma ideālo formu meklējot

Jānis Vādons. Klusuma forma. Pētergailis, 2019.
Ieva E. Kalniņa

Klusuma forma ir Jāņa Vādona trešais dzejoļu krājums. Latviešu dzejoļu krājumu rādītājs (2010) liecina, ka «klusums» krājumu virsrakstā kā vispārinošs, konceptualizējošs vārds savulaik ir bijis saistošs vairākiem dzejniekiem — Antona Austriņa Klusuma gaviles (1921), Kārļa Skalbes Klusuma meldijas (1941), Friča Dziesmas Klusuma zvaigzne (1969), Ārijas Elksnes Klusuma krastā (1978), Margitas Gūtmanes Klusuma robežās (1981). Iespējams, dzejniekiem pievilcīga šķitusi vārda «klusums» atributēšanā ieslēptā iespēja veidot paradoksu: paša vārda viennozīmība — ‘stāvoklis (apkārtnē, dabā), kad nav stipru skaņu vai kad nav dzirdamas skaņas’ — gan izsaka absolūtu stāvokli, taču atribūts (apzīmētājs) ir tas, kas šautriņai no nulles iezīmes (universālas nozīmes) liek atvirzīties un ļauj katram dzejniekam ietvert savu nozīmi un izpratni. Paradokss ar savu neparedzamību sapurina apziņu, izsit no ierastā. 

Vārda «klusums» antonīms ir «skaļums». Ne tā tas ir Jāņa Vādona dzejā. Te svarīgi ne pasaules trokšņi, kas varētu signalizēt par tās entropiju iepretim klusuma sakārtotībai un harmonijai kā, piemēram, Ārijas Elksnes krājumā Klusuma krastā. Te klusums, šķiet, ir pasaules totalitātes ekvivalents, ko var izteikt valoda: «varam pateikt to ko valoda zina / bet kas ir klusums.» Totalitāte kā viss notikušais, notiekošais un tas, kas vēl var notikt, ja vien tas skar un rosina valodas lietotāju, respektīvi, dzejnieku, par to reflektēt un izraut no klusuma. Tieši reflektēt, apcerēt, ne tik daudz pārdzīvot. Poētiskā pārdzīvojumā ir ietverta spēcīga emocionāla enerģija, tiešamība, šķiet, ka emocionāli nozīmīgais mirklis sakrīt ar tūlītēju tā ietveršanu poētiskā izteiksmē, valodā. 

Vādona dzejā pastāv distance starp pārdzīvojumu un refleksiju, kas rada iespaidu, ka «reizēm intelektuālais, analītiskais pakļāvis emocionālo, sensoro» (Līvija Baumane-Andrejevska, La.lv/klusējot-noberzt-sapni-no-sejas). Šo distanci autors cenšas pārvarēt (piepildīt) ar asociatīvu izteik-smi, kas reizēm šķiet īpaši meklēta, konstruēta, gan nenoliedzami spilgtos tēlos, taču nereti lasītajam neizdodas atrast nozīmju pārnesuma ķēdītē to, kas saista vienu vārdu ar otru vai vienu asociāciju ar otru. Asociācija ir tik individuāla, ka tā nekļūst par dzejnieka un lasītāja kopīpašumu, līdz ar to paliek aizslēgta. Vai tēlainais veidojums nav tikai skaists vārdu savienojums, kam nemaz nevajag meklēt jēgu? 

Piemēram, pants no dzejoļa, kurā lasāmas arī jau citētās rindas: «daudz mēs teiksim un nesapratīsim / un telpa kā pārmēru pieēsti kuņģa kambari / sāpēs pārkārtodama melu un iedomu kumosus / un kā bērnībā mēs pārmaiņus lasīsim / priekšrakstu pergamentus mītu veltīgās mācības / kas aizspindz gar ausīm jaunajiem Orfejiem / vienmēr par vēlu noticējušiem dzīvībai ēnā.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu