Klusuma ideālo formu meklējot

Jānis Vādons. Klusuma forma. Pētergailis, 2019.
Ieva E. Kalniņa

Klusuma forma ir Jāņa Vādona trešais dzejoļu krājums. Latviešu dzejoļu krājumu rādītājs (2010) liecina, ka «klusums» krājumu virsrakstā kā vispārinošs, konceptualizējošs vārds savulaik ir bijis saistošs vairākiem dzejniekiem — Antona Austriņa Klusuma gaviles (1921), Kārļa Skalbes Klusuma meldijas (1941), Friča Dziesmas Klusuma zvaigzne (1969), Ārijas Elksnes Klusuma krastā (1978), Margitas Gūtmanes Klusuma robežās (1981). Iespējams, dzejniekiem pievilcīga šķitusi vārda «klusums» atributēšanā ieslēptā iespēja veidot paradoksu: paša vārda viennozīmība — ‘stāvoklis (apkārtnē, dabā), kad nav stipru skaņu vai kad nav dzirdamas skaņas’ — gan izsaka absolūtu stāvokli, taču atribūts (apzīmētājs) ir tas, kas šautriņai no nulles iezīmes (universālas nozīmes) liek atvirzīties un ļauj katram dzejniekam ietvert savu nozīmi un izpratni. Paradokss ar savu neparedzamību sapurina apziņu, izsit no ierastā. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu