Izkāpt no burbuļa? Jaunu ideju pārnese laukos

Jaunieši, jaunas un unikālas idejas, inovatīvas pieejas – šos vārdus un vārdu savienojumus dzirdam diskusijās par vēlamo lauku teritoriju attīstībā. Savukārt, nonākot pie rīcības, šo vārdu iedzīvināšana un „ienešana” daudzkārt nemaz nav tik vienkārša, jo ne vienmēr jaunais un inovatīvais, kas, kā saka, bieži ir vien labi aizmirsts vecais, tiek uzņemts ar atplestām rokām neatkarīgi no tā, vai idejas radušās konkrētajā vietā ilgi dzīvojošajiem, vai jaunienācējiem – cilvēkiem, kas kādu laiku pavadījuši citviet, vai tepat Latvijā vai ārpus tās, un kuri mērķtiecīgi izvēlējušies savu dzīvi veidot attālinātā lauku teritorijā. Kā notiek jaunienācēju integrēšanās un vai jaunās, līdz šim nedzirdētās idejas sasniedz dzirdīgas ausis?

Pēdējo divdesmit gadu laikā iedzīvotāju skaita pieaugums Latvijā ir novērojams tikai Rīgā, Pierīgā un Ozolnieku novadā. Pārējā Latvijas karte krāsojas tumšākās krāsās, it sevišķi austrumu un ziemeļaustrumu pusē. Lai gan iekšzemes migrācijas statistikas dati nav pārāk glaimojoši laukiem, tomēr tas nenozīmē, ka kustība virzienā uz laukiem nav novērojama.

Nesen Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotajos datos redzams, ka 2018. gadā Latvijā ieradušies 4852 reemigranti, no kuriem teju 70% apmetušies uz dzīvi reģionos. Kā priviliģētāko reģionu, kas piesaistījis visvairāk reemigrantu, var  izcelt Latgali, un pārsteidzošā kārtā kā mazāk iecienītais reģions reemigrantu vidū pēc datiem ir Vidzeme. Tā toties ir gana iecienīts iekšzemes migrācijas galamērķis.

Latgalē vidējais ienākumu līmenis 2019. gadā atpaliek par 10 gadiem no vidējā ienākumu līmeņa galvaspilsētā[1], kas norāda, ka  ekonomiskie faktori nav noteicošie šo cilvēku izvēlē par dzīvesvietu, un atpakaļ atbraukušie Latvijas iedzīvotāji ir gatavi izvēlēties mazapdzīvotākas vietas. Tieši no Latgales pēdējos 10 gados ir bijusi lielākā emigrācija, iedzīvotāju skaitam samazinoties par 20%[2]. Vienlaikus – varbūt tieši Latgale piedzīvos lielāko iedzīvotāju skaita pieaugumu nākamajā desmitgadē, uzņemot atpakaļ dzimtenē lielo skaitu reiz aizbraukušo.

Kas mums kā iedzīvotājiem jādara, lai šādu tendenci spēcinātu, un kādas atbalstošās politikas ir nepieciešamas? Esošā reemigrācijas politika ir solis pretim reemigrācijas un cilvēku piesaistes teritorijai veicināšanai, bet vēl negarantē veiksmīgu reemigrantu integrāciju vietējā sabiedrībā, kas daļēji ir atkarīga no pastāvošās sociālās vides un sabiedrības gatavības jaunienācējus uzņemt.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas 2000 – 2017 (%)

CSP dati. Kartes autors – Zemkopības ministrija

Uz laukiem dzīvot pārceļas arī nereemigranti – tā, protams, nav masveida kustība un diezvai tuvākajās desmitgadēs par tādu kļūs. Toties arvien biežāk dzirdam stāstus par jauniem cilvēkiem, kuri apzināti pametuši dzīvi pilsētās, lai dotos pretim jauniem izaicinājumiem teritorijās, kas piedāvā cita veida dzīves kvalitāti: jauns pāris Vidzemes ziemeļos, kas attīstījuši savu zirgsaimniecību un piedāvā tūrisma pakalpojumus; jauni cilvēki Sēlijā, kas piedāvā aktīvā tūrisma iespējas un sekmē reģiona vides sakopšanu, iesaistot tajā iedzīvotājus; jauna sieviete Vidzemes vidienē, kas pārcēlusies uz laukiem, meklējot dabas tuvumu, bet, vēloties saglabāt arī saikni ar cilvēkiem, mērķtiecīgi ved kultūras pasākumus no galvaspilsētas uz laukiem…

Vēl vairāk – uz laukiem dzīvot pārceļas ne tikai dzīves nogurdināti pilsētnieki vai jaunās ģimenes, bet arī veselas cilvēku kopas. Tas, protams, ir daudz retāk un Latvijā tādi ir tikai atsevišķi gadījumi, tomēr citviet tā nav tik unikāla vai pat neierasta prakse. Piemēram, sešdesmitajos gados Francijā, kad hipiju kustība bija pašā plaukumā, protestējot pret valsts politiku, vardarbību un uz patēriņu vērstu ekonomiku, uz laukiem pārvācās jaunu cilvēku grupas, veidojot vairāk vai mazāk izteikti slēgtas un savrupas kopienas[3]. Tāpat arī tagad Landes Dievmātes ciema aizsargājamajā zonā (šādu nosaukumu, apspēlējot oficiālo akronīmu, vietai devuši paši aktīvisti) netālu no Nantes pilsētas nu jau padsmit gadus dzīvo cilvēku kopa, kas izveidojusi savu ekociemu un kopienu, protestējot pret šajā vietā plānotās lidostas izbūvi. Kā redzams Mērķtiecīgo kopienu fonda (Foundation for Intentional Community) mājas lapā ievietotajā kartē, pasaulē ir ne mazums pašu cilvēku mērķtiecīgi veidotu kopienu, turklāt kartē apkopoti tikai fondam pieejamie dati, atstājot “baltās” teritorijas, kurās dati nav bijuši pieejami.

Mērķtiecīgi veidoto kopienu karte

https://www.ic.org/directory/

Kā šīs kopienas iedzīvojas vietējā teritorijā un jau esošajā kopienā? Skatoties uz Latvijas piemēriem, šķiet, iespējami dažādi scenāriji. Tā piemēram, netālu no Smiltenes esošā kopiena ir izveidojusi produktīvu sadarbību ar vietējām nevalstiskajām organizācijām, attīstot teritorijai un iedzīvotājiem vērtīgas iniciatīvas, kā arī daloties ar savām zināšanām un labo praksi citās teritorijās. Laba sadarbība izveidota arī ar vietējiem iedzīvotājiem, galvenokārt caur skolu, kur mācās kopienā dzīvojošie bērni, un veidojot labas kaimiņattiecības ar tuvumā esošajiem iedzīvotājiem. Vienlaikus, kā atzīst kopienas pārstāvis, šī labā sadarbība nav veidojusies uzreiz, jo sākotnēji cilvēki esot bijuši aizdomu pilni un nācies piestrādāt pie komunikācijas ar apkārtējiem, pierādot, ka viņi, lai arī teritorijā jaunienākusi kopiena, vēlas sadarboties un var daudz dot jau uz vietas esošajiem iedzīvotājiem. Šajā gadījumā pašas kopienas mērķtiecīgs darbs bija kļūt par sabiedrībai atvērtu kopienu.

Savukārt kopienā Gulbenes novadā sadarbība ar apkārtējo sabiedrību nav izveidojusies tik veiksmīga. Mēģinājumi izveidot sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām ir lielākoties nav rezultējušies ar sadarbību, un arī liela daļa iedzīvotāju uz kopienas aktivitātēm skatās ar aizdomu pilnām acīm. Kāpēc šinī gadījumā neizdodas šo „burbuli” – jaunienākušas kopienas izolētību no ilglaicīgi dzīvojošiem – pārspridzināt? Vaina vai iemesli nav jāmeklē tikai vienā vai otrā pusē – kopienai jāgrib būt atvērtai apkārt notiekošajiem procesiem, neizslēdzot iespēju palikt savrupai ikdienā, savukārt sabiedrībai ir jābūt atvērtai un iekļaujošai, neuzspiežot pieņemt savu „pareizo” rīcību citiem.

Atvērtas kopienas var būt ļoti vērtīgs ideju un resursu avots, radot unikālas un vēl nebijušas idejas, kur katrs ar savu dažādību un pasaules pieredzi sniedz ieguldījumu savas teritorijas attīstībai, mijiedarbībā vairojot to vērtību.

Turklāt jebkura sistēma, pieņemot, ka kopiena ir sava veida struktūra/sistēma, prasa enerģijas apmaiņu ar apkārt esošo vidi, un tikai tā var tikt nodrošināta šīs sistēmas ilgtspēja, vienlaikus paaugstinot tās spēju pretoties ārējiem satricinājumiem.

Ja mēs vēlamies jauno, inovatīvo ideju attīstību un ieceļošanu lauku teritorijās, mums jāsaprot, cik ļoti mēs katrs esam gatavi uzņemt un iekļaut šo ideju nesējus, kuri iespējams ir „neredzētāki” kā viņu radītās idejas? Viss jaunais un svešādais lielākoties izraisa sākotnēju pretreakciju, bet, ja vien spēsim atvērti komunicēt savā starpā, lai pirmatnējo pretreakciju pārvarētu un nonāktu pie produktīvas sadarbības, jaunās idejas un vērtības varētu kalpot par dzinuli vietējās teritorijas attīstības veicināšanai. Jaunienācēji laukos ar savām neparastajām idejām un lielo entuziasmu vietējos iedzīvotājos var izraisīt izbrīnu un neizpratni, bet kā teicis franču rakstnieks un domātājs Pjērs Rabi: „Mūsdienu utopijās slēpjas risinājumi rītdienai”[4]. Atbalstot mūsdienu utopijas vai vismaz saglabājot neitralitāti, mēs, iespējams, sagatavojam savu rītdienu.

 

Autore ir biedrības Latvijas lauku forums projektu vadītāja

[1] Zemkopības ministrijas KLP SVID analīze : https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/KLP/2019-03-07_SVID_KLP%20strat%20planam.pdf

[2] VARAM reģionālās politikas nākotne .Ministra J. Pūces prezentācija : http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/reg_att/regionalie_seminari/?doc=27508

[3] Mouvement des néo-ruraux : https://reporterre.net/Des-hippies-aux-neo-paysans-l-histoire-ardechoise-du-retour-a-la-terre

[4] « Ce sont dans les utopies d’aujourd’hui que sont les solutions de demain », Pierre Rabhi