fbpx

Mēs klausījāmies visas “balsis” 6

Jānis Gavars.
Māra Miķelsone, Gunta Gaidamaviča
Print Friendly, PDF & Email

Bijušais LPSR Augstākās Padomes (AP) deputāts Jānis Gavars (62) pirms kļuva par deputātu un 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju vairāk bija pazīstams kā žurnālists, starptautisko notikumu komentētājs radio un televīzijā. Kad pērnā gada decembrī Nacionālais arhīvs publiskoja Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēku, arī Gavara vārdu tur varēja atrast.

VDK aģentu kartotēkā Gavars atrodams ar segvārdu Juris. Ieraksts kartītē liecina, ka viņš savervēts 1987.gada 10.augustā – vervētājs ierakstījis, ka viņš bijis Latvijas televīzijas Propagandas redakcijā galvenais redaktors. Gavars sarunā noliedz, ka strādājis Propagandas redakcijā. Vervētājs bijis Rēpelis. Vienīgais skopais ieraksts kartītē liecina, ka Gavars ieskaitīts VDK 1.daļas (ārējā izlūkošana) 2.nodaļā jeb ārējā pretizlūkošanā. Publiskotajos VDK aģentu reģistrācijas žurnālos par šo aģentu nav atrodami ieraksti.

Gavars strādāja radiožurnālistikā, bija politisko notikumu komentētājs, no 1989. gada līdz 1991. gadam LTV Panorāmas galvenais redaktors. Kad 1986.gadā no 15. līdz 20.septembrim Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, notika vēsturiskā ASV un PSRS tuvināšanās konference jeb Čatokvas konference Jūrmalā, Gavars kā komentētājs šo starptautiski nozīmīgo notikumu atspoguļoja televīzijā ik konferences dienu.

Pēc AP deputāta darba bijis partijas Latvijas ceļš dibinātājs un līdz 2005. gadam arī partijas biedrs. Pēc tam Gavars ieņēmis amatus Rīgas Centrāltirgus valdē un Privatizācijas aģentūras padomē, strādājis Latvijas pastā. Neilgu laiku bijis a/s Diena valdē, kad šo mediju koncernu jau kontrolēja ar Aivaru Lembergu, Andri Šķēli un Aināru Šleseru saistītas personas.

Ir turpina publicēt bijušo AP deputātu, kuru vārdi atrodami VDK aģentu kartotēkā, intervijas. Pirms nedēļas publicējām sarunu ar Alekseju Grigorjevu.

 

Jānis Gavars.

Kad jūs pirmo reizi uzzinājāt, ka par jums VDK kartotēkā ir aģenta kartīte?

2000. gadā. Toreiz bija Andra Bērziņa valdība, un es tur biju vai nu padomnieks vai konsultants. Pēkšņi man piezvanīja. Droši vien no Totalitārisma seku likvidēšanas centra, uzaicināja. Neko neteica. Aizgāju. Viņi saka – par jums ir kartiņa. Prasu – kāda kartiņa? Ka jūs tur esat aģents. Es biju pilnīgā šokā. Ko jūs varat pateikt? Man nav ko teikt – es esmu šokā. Bet tad viņi saka – ziniet, tur nekā nav. Es zinu, ka nav, tur arī nekas nevar būt, jo neesmu neko rakstījis, neko sūtījis, izņemot paskaidrojumus – tos gan esmu rakstījis diezgan daudz. Tad prasu, ko man darīt? Vai man jāiet prom no darba? Man saka – nē, nē, turpiniet strādāt. Tā arī viss beidzās.

Sākumā, protams, biju šokā, pēc tam domāju iet, prašņāt, tiesāties. Tad padomāju – tā būs lieka reklāma – būšu gandrīz vienīgais čekists. Un tā tas arī beidzās. Tagad, kad beidzot nopublicēja [VDK aģentu kartotēku], iegāju, apskatījos kartiņu, pabrīnījos. Es tur esmu nosaukts par kaut kādu Juri. Varēja jau izdomāt kādu solīdāku kļičku. Otrkārt, esmu pieskaitīts pie kaut kādas Propagandas redakcijas. Savu mūžu neesmu strādājis Propagandas redakcijā. Nezinu, 1987. gads.

10. augusts. Tā tur rakstīts.

Jā, jā. Tas arī viss. Tajā 2000. gadā es arī uzzināju.

Vai jūs neesat apsvēris iesniegt tiesā prasību, lai pierādītu savu nesadarbošanās faktu?

Es negāju, jo kāda tam nozīme! Labi, es tiesu vinnēšu, bet tagad publicēja [VDK kartotēku], es tāpat būtu tajā sarakstā. Visus tos, kas tiesas ir vinnējuši, tāpat nopublicēja bez jebkādiem paskaidrojumiem, bez nekā. Saprotu, ka deputāti steidzās, vēlēšanas tuvojās. Bet gribējās, lai par katru tad papēta, kas tur ir, ko tas vispār nozīmē. Es pat nezināju, ka tur esmu. Man draugi zvanīja un teica, ka [kartītē] ierakstīta kaut kāda izlūkošana vai kas.

Kartītē rakstīts – VDK pirmā daļa, kas ir ārējā izlūkošana, otrā daļa ir ārējā pretizlūkošana.

Ko es varēju izlūkot, man īpaši nav skaidrs. Sākumā domāju, ka tas varbūt ir saistīts ar to Čatokvas konferenci, bet tā jau bija 1986. gadā. Nezinu, kāpēc tas ir. Varbūt vajadzēja.

Vai neatceraties tos notikumus, kas varētu būt par pamatu, ka 1987. gada 10. augustā tika izveidota aģenta kartīte? 

Tad jāsāk no ļoti senas vēstures. Varu izstāstīt, tas prasīs laiku. Pirmo reizi čeka bija, es vēl dzīvoju kopmītnēs Tālivalža ielā. Tur kaut kas bija [noticis]… Kā jau studenti, mēs tur bijām ārdījušies un kaut kādus lozungus droši vien teikuši, detaļas neatceros. Tas bija 70. gadu beigās. Es iestājos Universitātē 1976. gadā. Tad vienkārši brīdināja, ka tā nav labi. Ne jau uz čeku sauca, bet turpat kopmītnēs kaut kā tā ziņa tika nodota.

Pēc tam, kad iestājāmies augstskolā, bija baigi dīvaini – mūsu kursā, liekas, bijām žurnālisti kādi pieci puiši. Pēkšņi vienā dienā mūs visus aicina uz Universitāti [galveno ēku Raiņa bulvārī], tur bija čekas kaut kāda filiāle vai pirmā daļa. Neatceros, ko viņi gribēja, ko ar mums runāja. Vienkārši varbūt apskatījās, kas mēs tādi esam. Bet visus kopā. Tad katram noteica atsevišķu dienu, kad jāaiziet uz to [daļu]… Zini, es no laukiem, pirmo reizi mani sauc, nobijies. Man tas laiks ir nolikts, un es aizeju drebēdams. Aizeju, bet, paldies dievam, durvis ciet. Pieklauvēju, neviens vaļā never. Durvis ciet. Neko. Tā arī viss beidzās.

Pēc tam nākamais bija tad, kad parādījās Helsinki 86. Pirms tam jāizstāsta tāda vēsture, kā man gāja. Es sāku strādāt radio kā ārštatnieks jau pēc pirmā kursa. Studentam vajag piepelnīties. Nekad nedomāju, ka ar savu Latgales akcentu varēšu kaut ko darīt radio vai televīzijā, bet tā tie apstākļi sakrita, ka mani radio paņēma ārštatā. Bija tāds raidījums reizi nedēļā Radio pēcpusdiena vidusskolēniem, 45 minūtes. To man vajadzēja taisīt. Es ātri samācījos – radio ir daudz vieglāk nekā TV. Pa naktīm sataisīju [raidījumu], apguvu montāžu, pats samontēju, pats intervēju, pieliku mūziku. Viens pats visu varēja izdarīt. Tā es atnāku vakarā, montāžas [telpas] ir tukšas, ap kādiem [pulksten] desmitiem. Raidījumu samontēja un tad, protams, to klausījās – uz cenzūru bija jānes. Bija divas dāmas – viena blonda, viena brunete. Un galvenais redaktors klausījās, Gunārs Jākobsons bija galvenais redaktors, kurš parakstīja vāciņus, ka var laist ēterā. Tā es tur piestrādāju, labi maksāja, liekas, ka par vienu raidījumu kādus 25 rubļus. Tā bija milzu nauda. Man stipendija bija 40 rubļi. Četri raidījumi mēnesī. Tā es pa to Bērnu redakciju iepazinu radio.

Un tad, kad beidzu augstskolu, tas bija 1982. gadā, mani pasauca [radio] kadru daļas priekšnieks, kurš, liekas, reizē bija arī pirmās daļas priekšnieks, viena slavena baņķiera tēvs.

Klausījāmies balsis

Ilmāra Rimšēviča. Boriss Rimšēvičs.

Jūs visu zināt. Viņš saka – mēs varētu jūs [pieņemt] Pēdējās ziņās, tā laikam toreiz sauca to redakciju, ir brīva štata vieta. Ja jums ir pieraksts Rīgas vai Rīgas rajonā ar dzīvokli, tad jūs varat nākt pie mums mēģināt strādāt. Es jau tur visus pazinu. Vēl atceros – toreiz bija tāds radio priekšnieks Jērāns Pēteris. Drausmīgs. Pie viņa bija jāiet atrādīties – paņems vai nepaņems. Satieku [žurnālistu] Raiti Kalniņu un saku – man jāiet pie Jērāna. Viņš saka – iegaumē: viņš tev prasīs, kas ir govs – bāze vai virsbūve. Tagad neatceros, vai tā bija bāze vai virsbūve, bet Raitis man pateica pareizo atbildi. Ienāku tāds trīcošs [kabinetā], viņš sēž radio mājā tajā milzīgajā kabinetā. Un patiešām pirmais jautājums ir – kas ir govs? Bāze vai virsbūve? Es biju šokā. Es atbildu, viņš bija apmierināts. Vēl kaut ko. Labi, varat strādāt. Es aizeju uz redakciju – tur bija tāda telpa, divas reizes mazāka par šo, bija četri galdi, četri cilvēki. Pie viena galda sēdēja galvenā redaktora vietnieki, tai skaitā slavenais Pēteris Tabūns. Pie otra Bruno Zēbergs, veterāns. Viņš man skaitījās priekšnieks. Mums bija starptautiskā nodaļa. Viņš bija nodaļas vadītājs. Viens galds bija mums kā starptautniekiem – trīs cilvēki mainījās. Tur bija Edvīns Inkēns, es un laikam Modris Raubišķis bija trešais (visi starptautisko komentētāju kadri tika aprobēti LKP CK propagandas nodaļā, Latvijas Radio un LTV vadības līmenī. Atlases kritērijs varēja būt šo žurnālistu politiskā prognozējamība, neaptraipīta biogrāfija – Ir skaidroja starptautisko notikumu komentētājs Voldemārs Hermanis – red.). 

Tad tur gadījās visādas interesantas lietas. Mēs, jauni čaļi, gribas kaut ko. Izdomājām savu raidījumu, jo mūsu darbs bija tik primitīvs – no Maskavas nāca ziņas, tās tulkoja latviski. TASS bija (Telegrafnoje agenstvo Sovetskogo sojuza – krieviski). Un bija Latinforms, kur bija Latvijas ziņas. Tā kā no Latvijas nekādu starptautisku ziņu, protams, nebija, varbūt retu reizi, tad tās Maskavas ziņas vajadzēja vienkārši salikt un atdot diktoram, lai viņš nolasa. Nu, kas tas par darbu! Mēs izdomājām tādu raidījumu – dienas starptautisko notikumu apskats. Saucās Notikumu orbītā. Tas bija bez 15 piecos, man liekas, katru darba dienu. [Raidījuma] galviņu paši uztaisījām un sākām aicināt – [Mavriks] Vulfsons nāca, vēl tur [Augusts] Lediņš, Voldemārs Hermanis – visi starptautnieki. Un tad lēnām, lēnām mūs pašus sāka tur laist. Bet ko tu lasīsi – TASS ziņas? Tas ir bezceris, tur nekā nav!

Tad Edvīns kaut kur dabūja radio uztvērēju – tādu kasti, tas lampu uztvērējs bija labs ar to, ka īso viļņu diapazons bija baigi plašais, [uztvērējs bija] kaut kāds armijnieku. Nezinu, kur viņš to izraka.

Atnesa uz darbu, nolikām to uz galda, austiņas – tādas briesmīgas, bet bija. Liekas, no tiem pašiem armijniekiem – gandrīz vai kā tankistiem. Mēs klausījāmies visas balsis – Edvīns laikam vāciski zināja, es angliski zināju kaut cik. Sākām klausīties un [dzirdēto] izmantot. Raidījums bija populārs. Tas bija pirmais sākums.

Tad vēl bija raidījums Starptautiskie komentētāji pie apaļā galda. Vienreiz nedēļā, 45 minūtes. Pirmo raidījumu Notikumu orbītā tikai parakstīja, jo tas bija dzīvajā. Līdz ar to nekāda cenzūra, nekas [nebija]. Vispār starptautiskiem raidījumiem nekādas cenzūras nebija. Bet to komentētāju nedēļas apskatu klausījās. Bija galvenais redaktors Mihails Levins, baigi gudrais ebrejs. Kad atnāca brīvība, viņš aizbrauca uz Ameriku. Viņš noklausījās un tad lika parakstu uz [raidījuma] vāciņiem.

Starptautnieku pulciņš Vulfsona vadībā

Kad mēs iegājām tajā apritē, pie Žurnālistu savienības bija tāds starptautnieku pulciņš vai nodaļa. To vadīja MavriksVulfsons. Mūs uzņēma tajā pulciņā.

Visi nāca pie mums, mēs pazinām visus komentētājus, ar viņiem runājāmies. Reizi mēnesī bija tikšanās, citreiz biežāk, citreiz retāk. Parasti bija tā – kad kāds bija aizbraucis [uz ārzemēm], pēc tam viņš [mums] stāstīja savus piedzīvojumus. Visi jau nevarēja uz ārzemēm braukt. Kā šodien atceros, ka pats interesantākais bija Miks Savisko – slavenais kino kritiķis. Viņš kādā PSRS delegācijā bija ticis uz Ziemeļkoreju. Viņš stāstīja – aizbraucam un mums rāda filmas, parāda filmu par rūpnīcas strādnieku, kurš ir pirmrindnieks. Pēc tam sākas tās filmas apspriešana. Miks saka – es uzceļos kājās un nokritizēju to filmu. Vakarā mani izsauc Padomju Savienības vēstnieks un saka – vai nu jūs izraidīs, vai es kaut kā sarunāšu, bet šito vairs nedariet. Bet ko es pateicu? Nekāda baigā kritika neesot bijusi. Izrādās, ka pēdējais Ziemeļkorejas vadonis, kas toreiz bija dēls tam iepriekšējam [Ziemeļkorejas vadonim], esot tajā laikā bijis atbildīgs par kino. Ja viņš to filmu noskatās un pieņem, tad skaitās, ka tā ir ideāla. Un nekāda kritika filmai nemaz nevar būt. Tur bija liels skandāls. Mēs tā smējāmies, un Miks teica – varbūt mani vairs nekur nelaidīs.

Tāds pulciņš. Pateicoties tam [pulciņam], sāku lasīt lekcijas, jo par tām arī maksāja, kaut ko varēja nopelnīt. Biedrība Zinātne, liekas, kādus 10 rubļus maksāja. Kas tur – aiziet!

Tas laikam bija 1986. gads ar tiem Helsinkiem. Aizeju Poligrāfiķu centrālajā klubā, zāle pilna – toreiz cilvēki nāca klausīties [lekcijas]. Kādi 200 cilvēki. Es stāstu, bet cilvēkiem tā starptautiskā [politika] mazāk interesē, jautājumi no zāles. Viss notiek ļoti demokrātiski. Prasa arī dažādas iekšējas lietas. Un tagad viens uzceļas un saka – ko jūs domājat par Helsinki 86 paziņojumu (paziņojums par cilvēktiesību aizstāvības grupas nodibināšanu – red.)? Kādu nedēļu pirms tam tas paziņojums bija nosodīts. Saku – neko nedomāju. Kā – neko? Es to neesmu lasījis. Iedodiet man izlasīt, lai to nopublicē, un tad es varēšu pateikt, vai es to nosodu vai nenosodu. Nezinu, kas tajā paziņojumā rakstīts. Paiet pāris dienas, Jēziņ! Mani aizsauc uz to pašu radio pirmo daļu – ko tu tur sarunāji par tiem Helsinkiem? Man liekas, ka tas bija pirmais [gadījums], kad es rakstīju paskaidrojumu. Tā arī uzrakstīju – neesmu to izlasījis, kādu viedokli es varu sniegt par to, ja neesmu lasījis.

Saprotiet, tas laiks bija tik straujš, katru dienu kaut kas mainījās. Es neatceros. Staigāja tie čekisti – visi jau viņus zināja. Staigāja te pa televīziju kaut kādi, Nadziņš, man liekas, tur bija. Viņus jau pazina. Otrkārt, zināja, kas televīzijā ir šitie, kas stučīja.

Vēl viens gadījums man bija, kad vienīgo reizi mūžā biju Stūra mājā. Man piezvanīja, ka tikos un tikos jāaiziet. Domāju, atkal kaut kādas ziepes, bet beidzot es redzēšu, kas tur [Stūra mājā] ir iekšā. Eju no tā stūra iekšā, ieeju un šokā – tur, pirmkārt, neviena nav, otrkārt, kaut kāds viens galds stāv un krēsls, un vēl viens krēsls. Pēkšņi atveras durvis un iznāk kāds, neatceros, apakšpulkvedis, diezgan augsta [ranga], bet krievs. Runā krieviski, es saku, ka esmu no televīzijas. Viņš sāk prašņāt, no kurienes un ko es daru – tā saruna bija 10 minūtes maksimums, varbūt mazāk. Tad viņš saka – mums te brauc viens slavens cilvēks, varbūt par viņu varētu filmu taisīt. Bet neko konkrēti nesaka. Saku – nezinu, kas tā par filmu, man nav tādas pieredzes, es vairāk komentēju, nevis filmas taisu. Sapratu, ka tā bija vairāk tāda iepazīšanās. Viņš gribēja uz mani paskatīties. Viss tā arī beidzās. Nekāda filma, protams, nebija. Pēc tam uzzināju, ka bija tāds [britu izlūkdienesta virsnieks] Kims Filbijs, kas nodeva veselu lērumu [citu spiegu PSRS] – dubultspiegs, viņš sēdēja Anglijā un tad atmuka [uz PSRS] vai viņu izdeva, nezinu. Viņš [1987.gadā] brauca uz Latviju, un tad to filmu taisīja. Bet filmu taisīja pavisam citi cilvēki, nevis es. Zinu, ka tāda filma bija, bet kurā gadā, neatceros. (Kims Filbijs 30 gadus bija dubultaģents līdz 1963.gadam, kad viņa darbība tika atklāta un viņš pārbēga uz PSRS, kur dzīvoja līdz nāvei 1988.gadā – red.)

Vai tie filmas taisītāji arī bija no televīzijas?

No televīzijas, no Propagandas redakcijas, vai tik Freidenfelds to netaisīja. Nezinu. Tas bija vienīgais, kad es tajā [Stūra] mājā biju, nekur tālāk par priekšistabu netiku.

Gribēju vēl vaicāt par Žurnālistu savienības starptautnieku sekcijas sanāksmi Vulfsona vadībā. Tajā laikā šajās sanāksmēs arī piedalījās Stūra mājas pārstāvji, vai ne? Tur jūs visi kopā darbojāties. Regulārajās LPSR Žurnālistu savienības starptautnieku sekcijas sanāksmēs piedalījās arī Stūra mājas pārstāvji Edvīns Pumpurs, Edvīns Berķis, Helmūts Kreicbergs, Jevgenijs Vanags, Roberts Anspaks un citi – man tādi uzvārdi ir minēti.

Tāds Pumpurs, liekas, bija, bet tie pārējie, domāju, ka tur nebija. Tur [starptautnieku sekcijā] bija kādi cilvēki divdesmit.

Lielas sanāksmes?

Jā, jā.

Bet ko jūs tur lēmāt?

Neko nelēma, absolūti! Mavriks sasauca un dalījās par vienkārši… Atsauca kādu, kurš stāstīja, kā viņam gājis ārzemēs. Tur nebija nekādi uzdevumi vai kaut kas tāds. Nekā tāda nebija. Bija vienkārši tāda pasēdēšana.

Netika noteikti virzieni, kā stāstīt par notikumiem?

Nē, nē.

Tad jau sanāk, ka jūs, pie Mavrika tiekoties, esat arī atskaitījušies, nevis tikai dalījušies savā lokā. Arī tie čekisti klāt bija un visu dzirdēja.

Varbūt bija. Es tos lielos čekistus nepazinu. Vienu no tiem lielajiem čekistiem es iepazinu varbūt kādā 1995. gadā. Tāds Roberts Anspaks (VDK 1.daļas 2.nodaļas darbinieks – red.) bija. Bet viņš [toreiz] bija no Drošības policijas. Viņš strādāja tur. Nezinu, mani [Ziedonis] Čevers sapazīstināja vai kas tur, neatceros, kādā kompānijā. Tad man pateica, ka viņš tur strādājis. Es jau viņu nepazinu pirms tam. Es visus starptautniekus pazinu, varbūt bija kāds no malas, nezinu. Bet, godīgi sakot, man bija pārsteigums, kad man piedāvāja braucienu uz ārzemēm. Pirmo reizi, es arī neatceros, kurā gadā tas bija. Uz Īriju. Kaut kāda Miera konference Dublinā. Nebiju bijis nevienā socvalstī un pēkšņi…

Uz Īriju. Tas bija pārsteidzoši!

Es biju šokā. Laikam Mavriks man teica. Sapratu, ka neviens tur negribēja braukt, un tur arī nekā nebija. Mēs aizbraucām – vēl no aktieriem bija Juris Strenga, mistiska kultūras delegācija. (smejas) Nezinu, vai to var stāstīt, bet mēs ar Strengu gulējām vienā gultā. [Viesnīcas numuriņā] bija tāda laulības gulta, laikam naudu taupīja. Es pirmo reizi uz ārzemēm, bet vienalga vajadzēja iet uz kaut kādu rajona [partijas] komiteju, tur sēdēja drūmi veterāni, ar ordeņiem apkārušies. Viņiem vajadzēja stāstīt, cik tu labs. Viņi pētīja, vai esi uzticams, vai neesi uzticams. Jā. Un tur [Īrijā] es satiku Ati Lejiņu, kaut kādās mājās bijām, pasēdēšana ar iedzeršanu. Es Ati Lejiņu nepazinu, bet viņu zināju pēc uzvārda, jo biju kaut ko lasījis – ka viņš pa Afganistānu braukāja, kaut ko tur darīja. Tas arī viss.

Atskaites pēc tam nebija jāsniedz?

Nē.

Tas jau tāds brīnums, ka pēc tādas konferences nav bijusi jāraksta atskaite…

Nē, nē. Es neko nezinu. Varbūt kāds cits. Man absolūti nekas nebija.

Bet tajā Mavrika sekcijā jūs atskaitījāties par šo braucienu?

Nē. Tur nevienu [tas neinteresēja]. Interesēja eksotiskas valstis. Amerika, pieņemsim. Kuru tā Īrija interesē vai kaut kāda Miera konference!

Bet kontakts ar Ati Lejiņu?

Es nevienam neteicu, ka ar Ati Lejiņu tur tikos. Viņu iepazinu, atceros, viņš visu mūžu bijis pīpētājs, un es, braucot uz ārzemēm, nopirku toreiz dārgākās cigaretes Kosmoss. Mēs tur uzpīpējām. Atis pienāk un saka – šito nepīpē. Domāju – kāpēc nevar pīpēt. [Atis Lejiņš saka] – es tev iedošu Marlboro. Iedeva arī. Tās [padomju] cigaretes briesmīgi smirdēja.

Vēl gribēju noskaidrot par tiem starptautniekiem. Kā tajā laikā varēja no Bērnu raidījumu redakcijas kļūt par žurnālistu starptautnieku?

Jau teicu, ka pats būtībā to izcīnīju, jo radio Pēdējās ziņās bija brīva vieta. Man vajadzēja darbu.

Tas tikai tāpēc, ka bija brīva vieta? Pieteicāties pats, neviens neuzrunāja?

Nē. Principā paveicās.

Vai kāds mērīja jūsu kā starptautnieka uzticamību, ka ēterā nesarunāsiet nepareizus komentārus?

Ko tur toreiz varēja sarunāt?! 1982. un 1983. gadā, vai 1984. Nu ko tur varēja sarunāt!? Man vēl šodien ir kauns! Par to čeku es pasmaidu, bet man ir kauns… Kad nomira [1982.gada novembrī PSKP CK ģenerālsekretāts Leonīds] Brežņevs, mums ar Edvīnu [Inkēnu] bija jātaisa tas [raidījums] Starptautiskie komentētāji pie apaļā galda. 45 minūšu raidījums. Lai vieglāk uztaisīt [raidījumu] – pa TASS [lenti] baigās atsauksmes nāca par [Brežņeva] nāvi – cik viņš liels bijis un kāds tas ir zaudējums pasaulei -, un mēs tos tassikus vienkārši paņēmām un nolasījām pārī – viņš vienu daļu, es – otru daļu. Aiznesam mūsu Levinam noklausīties. [Viņš] klausās, klausās, jau gandrīz snauž, mums jāsēž klāt. Kad beidzās, viņš pakasīja šitā te, saka – vai nu vajadzēja par Brežņevu visu to raidījumu taisīt. Goda vārds, man vēl tagad par to kauns! Nu ko mēs tur, tikko augstskolu pabeiguši! Tā ka tas jautājums ir tāds nu… Nebija tur nekādas pārbaudes, nekā. Vienkārši paņēma darbā, izņemot bāze vai virsbūve – [tā bija] vienīgā pārbaude.

Cenzūra un Čatokvas konference Jūrmalā

Tomēr kaut kādā veidā ideoloģisko kontroli kompartija pār visu, ko raidīja TV un radio, nodrošināja.

Bet protams.

Kā tas izpaudās?

Bija cenzūra. Sēdēja cenzori, viņiem bija jānes [raidījumu ieraksti], bija visādas partijas sapulces. Bet tur jau galvenie redaktori vairāk, kas mēs – ierindas redaktori, mēs tur nekur klāt netikām ne pie kā. Nebija tā, ka mēs bijām kaut kādi īpaši starptautnieki, cenzoriem rādīt mums neko nevajadzēja, taisa starptautiskas ziņas un viss. Visi uzskatīja, ka mēs no TASS materiāliem nolasām. Bet mēs klausījāmies tās balsis, tur pat pēdējā brīdī varēja kaut ko iedot, kas jaunākais pasaulē. Neviens to nevarēja pārbaudīt – vai TASS to ir atsūtījis vai nav.

Pēc tā visa nāca tā Čatokvas vai Jūrmalas konference. Man liekas, tas bija 1986. gads. (ASV—PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās konference, kas norisinājās Jūrmalā 1986. gadā no 15. līdz 20. septembrim – red.) Nezinu, kādā veidā es tur nokļuvu, droši vien man pateica, ka jābrauc uz turieni. [Televīzijai] bija vesela grupa, jābrauc bija režisoram, operatoram un man. Katru dienu mūs aizveda uz Jūrmalu, tur visu dienu pavadījām. Televīzija rakstīja te, Laicēna [tagad Nometņu] ielā vēl toreiz bija signāls, visu to, ko tur runāja, rakstīja ruļļos, mēs klausījāmies un kaut ko paintervējām. Tad vakarā braucām mājās un montējām [raidījumu]. Un tad bija interesanti, kad atbrauca [LKP CK loceklis] Ķezbers Ivars. Saku – kā mēs lai montējam, tur tādas runas gāja! Viņš saka – 50 pret 50.

Ko tas nozīmē?

50 viņiem [amerikāņiem] laika ziņā un 50 tai padomju pozīcijai. 50 amerikāņiem. Juris Vaičunas bija, lai viņam vieglas smiltis, ļoti labs režisors, mēs cītīgi pieturējāmies [pie Ķezbera norādēm]. Daļu, protams, beigās [no raidījuma] izmeta ārā, jo beigās skatījās…

Ko izmeta ārā?

Es neatceros.

Metloka runu? (Toreizējais ASV prezidenta vecākais konsultants Padomju Savienības jautājumos Džeks Metloks Jūrmalas konferencē nolasīja runu, kuru sāka latviski, par to, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā – red.)

Nē, nē – bija [Metloka runa], bet ne visa, protams. Vakarā bija [konferences] dienasgrāmata. Tā bija diezgan gara, kādu stundu vai pat vairāk, pēc pusdesmitiem vakarā vai pat desmitos vakarā. Tur [raidījumā] daudz kas palika. Atceros, toreiz dzīvoju Vecmīlgrāvī un no darba braucu ar vilcienu. No rīta braucu vilcienā, un aizmugurē tantiņas runā – redzēji vakar televīzijā? Ah! Ko tur rādīja! Kā tur runāja! Tas bija ļoti daudziem tāds pārsteigums.

Bet tas interesantākais bija… Labi, tas viss aizgāja, kļuvu populārs, mani sāka uz ielas pazīt, kas man bija pilnīgs šoks un pārsteigums. Toreiz jau biju televīzijā. Skaitījos komentētājs pie Dimanta Panorāmā. Un tad mums pateica, ka jātaisa filma par visu to konferenci. Mēs ar Juri [Vaičunas] to filmu arī uztaisījām, laikam uz 50 minūtēm. Samontējām. Tai filmai jau bija jāiet ēterā, Rīgas Viļņos jau ieprogrammēts, kā tā saucās – man liekas, Jūrmalas dialogi, bet izrādās, ka tā [filma tagad] ir nodzēsta [no ieraksta ruļļiem]. Es nezinu, kas to izdarīja, bet nav tās [filmas vairs]. Es labprāt to noskatītos vēl vienu reizi. Un tagad pēkšņi ap kādiem trijiem pēcpusdienā mani izsauc, liekas, ka [Jāzeps] Barkāns toreiz bija televīzijas šefs, un saka – tā, gatavojieties, brauks CK biroja locekļi skatīties to filmu. Mēs ar Juri šokā. Nu labi. Šie atbrauc, praktiski visi – [LKP Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs Arnolds] Klaucēns, [otrais sekretārs Vitālijs] Soboļevs, visa tā brigāde. Soboļevam un Klaucēnam kāds palīgs čukstēja ausī, jo tā filma bija latviski, viņi nesaprot [latviešu valodu]. Un mēs ar Juri tur tā kā divi zaķīši arī sēžam kaktiņā. Šie noskatās filmu, un tad sākās – tas jāņem ārā, tas un tas. Neatceros detaļas, bet atceros, ka lika izņemt [kadru] – amerikāņiem bija tāds Latvijas un Amerikas karodziņš, sakrustots. To nevar rādīt. Nezinu, cik tur to, diezgan daudz bija, lika pierakstīt visu, un tad paši aizbrauca. Tā kā vakarā bija raidījums, mums iedota ārkārtas montāža. Ar Juri sēžam, sēžam, domājam, pēkšņi iešaujas prātā tāda doma: bet viņi jau noskatījās, otrreiz viņi vairs neskatīsies. Kaut ko mēs drusciņ patīrījām, bet ne tik daudz, kā tika teikts. Un nekas! Vakarā tā filma aizgāja, nekādu pārsteigumu nebija.

Uz Jūrmalas-Čatokvas konferenci tomēr nevarēja tikt jebkurš cilvēks. Tur bija jāiziet cauri kādam sietam – kompartijas, VDK. Vai kaut ko tādu atcerieties?

Tur atlasīja publiku, kas sēdēja zālē. Bija auksts laiks, es atceros, vēl segas deva tajā [Dzintaru] koncertzālē. Man vienkārši pateica un viss. Dimants vai kurš tur pateica, ka jābrauc.

Bet atlase notika citur?

Ja tā notika. Es nezinu, vai notika. Ja notika, tad ne jau manā klātbūtnē. Mani vienkārši izsauca un pateica tā – kādu nedēļu mēs tur braukājām, katru dienu. No rīta bija busiņš, komanda zināma, viens un tas pats operators, viens un tas pats režisors, un visu dienu tur, vakarā līdz kādiem deviņiem montāža, un knapi dzīvs uz mājām. No rīta atkal jau deviņos vajadzēja būt Jūrmalā. Tā bija diezgan liela slodze. Atlasīja, cik zinu, to publiku. Bet vai mūs atlasīja? Nu, varbūt atlasīja…

Tur klāt no malas arī neviens netika laists. Tur bija apsardze.

Jā, es zinu. Tur [Kārļa] Leiškalna māsa vai kas tur stāvēja [piketā], jā, jā.

Bija visādi notikumi, pēc tam tos cilvēkus aizveda prom, kas gribēja protestēt vai kaut ko pateikt, piketēt.

Bija tie [ārzemju] latvieši. Ojārs Kalniņš. Es pienācu viņiem klāt, teicu – interviju iedodiet, es to pārraidīšu no A līdz Z. Viņi atteicās, un tad man Ojārs Kalniņš izstāstīja. Viņš teica – mums bija aizliegts dot intervijas. Viņš godīgi pateica.

Kas viņiem aizliedza?

Laikam amerikāņi. Es nezinu. Tāpat kā nezinu, kāpēc viņš man to tagad izstāstīja. Es tak viņu pazīstu jau ļoti sen. Mēs kādā pieņemšanā vai kur satikāmies, un taisni par to konferenci bija runa. Saku – kāpēc? Jums tak iespēja bija. Viņš saka – mums bija aizliegts. Es nezinu, kas viņiem aizliedza, varbūt amerikāņu delegācija, kas to zina.

Tad sanāk, ka trimdas latvieši bija tajā delegācijā iekļauti, bet intervijas sniegt viņiem nebija ļauts?

Vismaz man tā pateica Ojārs Kalniņš.

Starptautnieki VDK aģentu kartotēkā

Vēl nedaudz par to konferenci un starptautiskajiem komentētājiem runājot – pēc tam iznāca grāmata, kuru sastādīja cilvēki, kas arī ir čekas aģentu lokā. Jau pieminētais Edvīns Berķis, tolaik pazīstamais starptautisko notikumu komentētājs Imants Dekšenieks, čekas aģents Pāvels Ducmanis, arī Mavriks Vulfsons ir VDK aģentu kartotēkā. Kāds ir izskaidrojums, ka visi starptautisko notikumu komentētāji, kas tajā laikā bija pazīstami, arī Mavriks, arī Inkēns un Hermanis, tomēr ir tajā kartotēkā?

Es nevaru to…

Izstāstīšu vienu citu gadījumu. 1988. gada 18. jūnijā. Es gatavojos [sarunai], pa internetu palodāju, daudz kas ir aizmirsies. Bija LKP CK plēnums par kaut kādu ideoloģisko [jautājumu], to plēnumu diktofonā ierakstīja [dzejnieks] Māris Čaklais. Pēc tam to nopublicēja, nezinu, kura avīze, bet arī ārzemēs tas tika kaut kā nopublicēts. Tagad tas ir internetā atrodams. Es zinu, ka pēc tā plēnuma – 1988. gada jūnijs – man pēc kādām pāris dienām zvanīja. Neatceros, vai [Jānis] Peters vai kurš, un teica, lai es gatavoju sausiņus.

Bija tā – tur principā visu laiku lamāja televīziju. Viss plēnums notika krieviski, vienīgā, kas runāja latviski, bija [rakstniece] Regīna Ezera, kura arī bija CK locekle. Tur [runas] bija pat līdz tankiem Ādažos, bija ļoti skarbs, tāds melnais, lamāja [televīzijas programmu direktoru Jāni] Leju. Leja toreiz bija televīzijas un radio šefs, tie kantori bija kopā. Lamāja līdz pēdējam, viņš kaut ko taisnojās. Tad lamāja [Anatoliju] Gorbunovu, protams, ka tas nav [pievērsis] vajadzīgo uzmanību. [Alfrēds] Rubiks draudēja ar tankiem no Ādažiem, un tad bija Klaucēns, arī melnais vispār. Ja jūs palasīsiet, tad riebīgi paliek. Un tad bija tāds slavens ģenerālprokurors [Jānis] Dzenītis. Viņš teica tā, es pat atceros to citātu: kas notiek? Šo valsti vada Vulfsons, Gavars, Inkēns un [Ojārs] Rubenis. Ģenerālprokurors nosauca četrus uzvārdus. Un tālāk tajā tekstā pēc pāris rindkopām – mēs pieņemsim visus mērus, lai tuvākajā laikā ierosinātu krimināllietas pret tiem, kas neievēro padomju likumus.

Kad es to izlasīju, skatos, Jēziņ, visi tajā čekas sarakstā, kā jūs sakāt! Ko tad viņš tādus vārdus teica? Jo mēs tak tie bijām… Es patiešām tā kā mazdrusciņ nobijos, mums tomēr bija cilvēku atbalsts, jau no tautas. Mavriku uz rokām nēsāja, kad viņš brauca uz Maskavu, uz [PSRS Augstākās Padomes] deputātu kongresu. Cimdus, zeķes uz televīziju sūtīja, tirgū deva pārtiku tev par velti. Kas tur tik nenotika! Tantiņas uz ielas krita ap kaklu un bučoja. Kāpēc mūs nearestēja, es nezinu. Droši vien, ka nobijās no tā, ka varētu sākties kaut kādas masu uzstāšanās. Bet mēs bijām tie galvenie ienaidnieki, jo valsti vada tas un tas, nevis kompartija un viņi. Bet valsti vada tie četri no [televīzijas], un visi četri ir komentētāji. Tā tas bija.

Bet vai tomēr kaut kāds izskaidrojums, kāpēc visi šie cilvēki atrodas VDK kartotēkā, nav?

Man ir. Es par šitiem nevaru [pateikt], bet par tiem, kas bija deputāti, man versija ir. Par tiem [Augstākās Padomes deputātiem], kas balsoja par neatkarību. Man ir tāda versija – pieņemsim, kad bija barikādes, viņi negaidīja, ka tauta izies un uzcels tās barikādes. Tas viņiem bija pārsteigums, viņi nobijās un līdz ar to tas viss neīstenojās. Domāju, ka tur bija paredzēta kaut kāda akcija, Neatkarības deklarācijas degradēšanas akcija. Ka, lūk, kādi te ir nobalsojuši [par Neatkarības deklarāciju], kas te notiek! Kaut ko tādu varbūt mēģināt. Nezinu, kā citādi to varēja izmantot. Pateikt, ka tā deklarācija nav spēkā, varbūt tā kaut kā.

Jo bija [cilvēku] saraksti, vienu no tiem sarakstiem, kas bija izolējami, var atrast Ķezbera grāmatā (Durvīs. Tā tas bija – red.). Otrs – kas man stāstīja, neatceros, ka viens, kurš tobrīd strādāja čekā, krievu tautības cilvēks, esot vēl dzīvs, viņš tos sarakstus redzējis. Viņam teikuši, ka jābrauc, jāsavāc tie cilvēki. Viņš teicis, lai dod rakstisku pavēli. Rakstiska pavēle nav dota, bet tie saraksti bijuši.

Es par sevi varu izstāstīt ļoti vienkāršu lietu. Augusta puča laikā OMON nāca pie manis uz dzīvokli. Tas bija 20. augusta rīts, man liekas. Tāpat kā gāja pie Šipkēviča Jāņa, tur sadauzīja nabaga krievu strādnieku, kurš viens pats krāsoja dzīvokli. Citu dzīvoklī nebija, remonts bija, un viens krievs bija nolīgts krāsot. To tad nospārdīja ar kājām. Bet man bija cits piedzīvojums, ko izstāstīja kaimiņš. Visa ģimene bija prom. Jau 19. augustā pateicu, [lai] bērns un sieva, visi ir prom. Iedomājos, kas notika izvešanā! Man tā atmiņā uzreiz 15 minūtēs – teicu, lai sakravā visu, kas bija, karstā vasaras dienā bija paņemts līdzi halāts, peldkostīms, un mašīnā prom. Pats uz Augstāko Padomi. Bet daudzdzīvokļu mājā apakšējais kaimiņš bija armēnis. Viņš toreiz bija milicis. Viņam iedeva dzīvokli, viņš atbrauca 80. gados, kad Armēnijā bija šausmīga zemestrīce. Viņš ar visu ģimeni atbrauca uz šejieni. Mēs sadraudzējāmies, jo viņam bija divi puikas, man dēls. Mans dēls tā iemācījās krievu valodu, tie puikas mācījās latviešu, kopā spēlējās un dauzījās. Un tajā 1991. gadā pēc tam viņš man izstāstīja. Es no rīta eju uz darbu, dzīvoju 4. stāvā, viņš – trešajā. Taisni zem mana dzīvokļa. Viņš stāsta – eju pa kāpnēm lejā, skrien ar automātiem omonieši. Viņš saka – vienu es pazīstu, jo [kaimiņš] trenēja kaut kādu tur, viņš bija cīkstonis no Armēnijas, tas ir tautas nacionālais sporta veids. Viņš saka – vienu es pazīstu. Kur tu skrien? Viņš [omonietis] atbild – uz tādu un tādu dzīvokli. Viņš saka – tur neviena nav. Viņam bija taisnība – tur neviena nebija. Tas pagriezies un aizgājis prom. Nokāpuši vēl lejā, uzpīpējuši, aizbraucis, pat man durvis neuzlauza. Tāds fakts bija. Tā dzīve… Kā to izskaidrot? Reizēm to nevar izskaidrot, reizēm var, bet katrā ziņā, ja tas [omoniešiem] būtu izdevies, tad mēs te nerunātu. Vai nu mūsu vispār nebūtu, vai nu, labākā gadījumā, Sibīrijā. Vai mēs tiktu atpakaļ, vispār nezinu. Tādu gadījumu bija daudz, kur, godīgi sakot, bija ne visai omulīgi.

Vēl mēs par raidījumu Labvakar gribam izjautāt un tā lomu…

Jūs labāk man par Panorāmu jautājiet.

Jā, par Panorāmu. Es gribēju atgriezties nedaudz atpakaļ, kad pieminējāt to radio aparātu ar tankistu ausīm, ka jūs radio redakcijā klausījāties balsis, Amerikas Balsi un citus kapitālistisko valstu raidījumus. Tajā laikā radio un televīzijā, vai radiokomitejā bija kāds cilvēks, kas taisīja šo starptautisko raidījumu apskatus, ziņojumus. Vai jums arī tāds bija?

Nesapratu?

Kas apkopoja visu to, ko raida, piemēram, Amerikas Balss.

Nē, nē. Es neatceros, kas viņus taisīja, bet mums… Es tos esmu redzējis, atceros. Bija tādi [ziņojumi].

Jums bija tiem pieeja?

Nē, nē.

Vai tas bija saistībā ar Kultūras sakaru komitejas nodaļu?

Bija tāds [radio] raidījums Dzintarkrasts (1969. gadā izveidota radiopārraide tautiešiem ārzemēs. Pārraides tapa ciešā sadarbībā ar Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – red.). Man liekas, ka viņiem bija tādi eksemplāri.

Bet kas to apskatu taisīja?

Ne mēs. Mēs to netaisījām. Man Dzintarkrastā strādāja kursabiedrs, viņš gan ir aizgājis mūžībā, Imants Austriņš (žurnālists, VDK savervēts 1983.gadā, segvārds Gunārs – red.). Un viņiem bija tādi, esmu redzējis… Kaut kāds apkopojums, ko tās balsis ir ziņojušas.

Atradu arhīvā, ka Imants Dekšenieks 80.gados taisīja tādus apskatus.

Dekšenieks nāca uz tiem [radio] raidījumiem. Tur bija tā – mēs jaunie, un jau bija saraksts [ar uzvārdiem, ko aicināt raidījumā], katrs gribēja. Mēs visus nemaz negribējām aicināt. Tur tāds Pēteris Jērāns bija jāaicina, kurš vispār debīlas lietas stāstīja. Jau toreiz tas likās klusais ārprāts. Bet kā tu viņu neaicināsi! Viņš zvana pats – kad mani aicinās? Ko mēs, mazi cilvēciņi! Vienreiz jāpaaicina.

Nu tad kā bija – jūs sakāt, ka nekādas īpašas atlases starptautniekiem nebija, paša iniciatīva, pats gribējāt, pats pieteicāties, nekāda skatīšanās uz nagiem nebija, brīvi klausījāties…

Varbūt, ka bija, tikai es neko nezinu.

Atmoda un raidījuma “Labvakar” dzimšana

Vai tiešām neviens nepieskatīja, cik pareizi, ideoloģijai atbilstoši ir tie jūsu komentāri, kas izskan ēterā? Vai arī darbojās pašu iekšējā cenzūra, ka par Afganistānas intervenci mēs stāstam tā, kā stāstām, un citādāk nestāstām.

Mēs daudz ko nestāstījām, mēs arī daudz ko nezinājām, cik varēji no tām balsīm... Droši vien bija arī kaut kāda pašcenzūra. Negribējās, lai tevi otrā dienā no darba izmet. Un kur tālāk? Kas pēc tam? Man daudzi ir teikuši [par laiku], kad es biju Panorāmā,- kāpēc tu tā un šitā? Saku – bet ja būtu ielikuši kādu citu, kā tad būtu tajā Panorāmā? Arī tagad, domāju, pašcenzūra visiem žurnālistiem kaut kāda ir, viņš sver. Toreiz tas bija grūtāk.

Kad nāca Atmoda, tas viss tik ātri aizgāja. Man Panorāmā, kad jau biju galvenais redaktors, bija viens visgrūtākais uzdevums – noturēt to žurnālistu. Jo visi gribēja taisīt lielo politiku. Atnāk viens sporta žurnālists un saka – es braukšu uz OMON bāzi intervēt [komandieri Česlavu] Mliņņiku. Saku – nekur tu nebrauksi, tu taisi par sportu. – Nē, es braukšu. Viņš neiedomājas – ja viņu nošauj, nedod dievs, kurš pie tās ģimenes ies un kaut ko teiks? Man būs jāiet. Man jādomā arī par cilvēkiem, jābūt atbildīgam. Nevarēju tā vienkārši teikt – jā. [Andrejs] Volmārs atskrien, saka – es tur to un to. Saku – Volmār, par ko tu atbildi? – Nu par kultūru. Saku – tad arī taisi par kultūru. – Nu jā, bet es gribu to un to. Bija ļoti grūti ierobežot. Es cilvēkus ļoti labi saprotu, jo visiem gribējās iet līdzi laikam, un visi arī gāja līdzi. Bet ir kaut kāda atbildība. Tāpēc jau es atbildu par tiem cilvēkiem. 70 cilvēki.

Kā kļuvi par Panorāmas galveno redaktoru? Un kā nonāca līdz idejai par raidījuma Labvakar dzimšanu?

Par Labvakaru, godīgi sakot, maz kaut ko zinu. Man liekas, ka tur bija kāda sapulce pie [Jāņa] Lejas, un bija Krievijā tas [raidījums] Vzgļjad. Bija tāds raidījums, tas jau gāja. Es nezinu, no kurienes, tā bija cita redakcija. Tā bija tā Propagandas redakcija, kā viņi tur savācās, es nezinu. Es viņus, protams, visus pazinu, bet tā bija tāda atsevišķa… Mēs tikai reizēm apmainījāmies materiāliem. Viņi pa reizei piespēlēja, Panorāma jau katru vakaru gāja gaisā, bet viņiem – vienu reizi nedēļā. Un tad nu viņi kaut ko mums reizēm palūdza, vai mēs no viņiem kaut ko, bet drīzāk – viņi no mums prasīja kādus gabaliņus.

Propagandas redakcijas priekšnieks bija Leja un viņa vietnieks Dūzis?

Nē, nē. Propagandas redakcijas priekšnieks bija Neimanis Aldis. Leja bija lielais televīzijas šefs.

Par to plēnumu CK, ko es stāstīju, 1988. gads, viņu [Leju] tur no panckām lamāja ārā. Viņu taisījās ņemt nost, bet kaut kā tur izlīda un tā nu. A, es vēl par to slaveno helikopteri neizstāstīju.

Līdz tam mēs vēl tiksim, bet kā par Panorāmas galveno redaktoru kļuvāt? Kā tas notika?

Tas notika ļoti vienkārši. Man vienkārši Ķezbers pēc viena raidījuma, pēc tā komentētāju vai kāda [cita] raidījuma saka – nu, tev jāiet par Panorāmas galveno redaktoru, Dimants iet prom. Un viss. Tad tur pagāja kāds laiks, neatceros, cik ilgi. Bija pavēle pie sienas un viss. Tā arī notika.

Ķezbers tobrīd bija…

Es nezinu, vai viņš bija vietnieks, vai jau bija priekšnieks, nē – vietnieks [1989.gadā Ķezbers bija LKP CK sekretārs]. Viņš tad bija Maskavā, tad te. Bet katrā ziņā, cik es atceros, viņš to man pateica. Es nezinu, kas to saskaņoja vai nesaskaņoja. Vienkārši pateica un viss.

Viņš izsauca pie sevis?

Nē. Mēs kaut kur satikāmies tepat, pēc kāda raidījuma ieraksta vai kaut kas tāds bija. Viņš pateica, Dimants jau bija, Dimants neko pretī nerunāja, protams. Viņš gribēja par laukiem taisīt [raidījumus], es teicu – nav nekādu problēmu. Mums ne naida, ne kā, un viss. Tā es arī tur nokļuvu.

Bet par Labvakara personālijām: Inkēnu, Rubeni, Šipkēvicu – kas izvēlējās?

Nezinu, viņi bija visi tādi… Šipkēvicu, zinu, tur paņēma tāpēc, ka viņš par mūziku, lai atšķaidītu to raidījumu. Rubenis bija par iekšējām lietām, viņš taisīja visādus izmeklēšanas raidījumus, negācijas cēla gaisā. Un Edvīns bija par starptautiskajām lietām, acīmredzot, nošpikoja no Maskavas. Droši vien, nezinu, vai tur bija komanda dota, vai viņi to paši izdomāja, to nevaru pateikt.

Bet jums nepiedāvāja?

Man nepiedāvāja. Es biju citā redakcijā. Viņi visi bija no tās vienas redakcijas. Toreiz tās redakcijas bija strikti nodalītas.

Tagad runā un ir diezgan skaidrs, ka tas bija arī kompartijas uzdevums, veidot tādu raidījumu…

Runāt var daudz ko, bet es neko tādu… Es tikai zinu, ka viņi visas naktis strādāja, no galvas līdz kājām bija iekšā, bija baigās problēmas un puikas patiešām… Es zinu, ka pēc Radošo savienību plēnuma Vulfsona runas, kurā viņš pirmo reizi pateica par okupāciju, Leja atbrauca personīgi, liekas, un izņēma ārā to kaseti. Viņi to runu palaida no VHS kaut kāda ieraksta. Tas bija miglains, bet skaņa bija normāla. Toreiz kas tāds! Tajā Radošo savienību plēnumā [1988.gada 1. un 2.jūnijā] starpbrīdī man pienāk Mavriks klāt. Viņam bija tāds teiciens – mīlīt! Visiem viņš teica – mīlīt. Viņš man pienāk – mīlīt, kā tu domā, es gribu par to okupāciju pateikt. Es saku – Mavrik, fakti? Viņš saka – man ir divi fakti. Viens ir kartes, ko es varu parādīt. 1939. gadā Krievijā, PSRS izdota karte, kur jau Baltijas republikas ir iekšā, 1939. gadā. Un otrs vēl kaut kas tur viņam bija. Saku – ja tev ir argumenti, saki. Bet ne jau viņš man vienam prasīja, domāju, viņš daudziem prasīja. To viņš pateica, un to atceros – tajā vakarā, esmu pie viņa mājās daudzas reizes bijis, raidījumus gatavojot, vienmēr vajadzēja iet pie viņa. Televīzijā bija tāds raidījums Globuss, un pie viņa vienmēr uz mājām bija jāiet. Viņš dzīvoja Mednieku ielā, 5. stāvā. Tajā vakarā visas kāpnes no pirmā līdz piektajam stāvam bija ziedos. Viņš saka – kaut kas nebijis. Tā bija. Čekistu tā mīlēja.

Nu jā, par to, ko viņš pateica. Bija drosmīgi pateikt.

Bija daudz tādu [gadījumu]. Pieņemsim, tā Mežaparka manifestācija, pirms Tautas frontes kongresa. Rubenim tobrīd bija jauna mašīna, mēs – Rubenis, es, Edvīns vēl kaut kas, pilna mašīna, – no Laicēna ielas ved mūs uz Mežaparku. Mēs aizbraucam manifestācijā, tur viss skaisti, noklausāmies, atved mūs atpakaļ uz Āgenskalnu, eju pēc mēteļa uz redakciju, nāk man Dimants pretī. Viņš saka – nu, tu esi gatavs? Tev kadrā jāiet. – Kādā kadrā? – Komentārs. – Ko? Par mītiņu? Jēziņ! Man nekas pirms tam neko nebija teicis. Es tādā džemperītī, toreiz bija baigi stingri, tikai kaklasaitē, uzvalkā. Panorāma, liekas, tobrīd sākās astoņos, nevis pusdeviņos. Bija bez 15 astoņi. Es aizņēmos kaklasaiti, žaketi no kolēģiem, apsēžos studijā un man pa skaļajiem sakariem, vēl raidījums nav sācies, saka tā – tūlīt galviņa iet. Saku – kas man jādara? Man saka – ja paspēs ielādēt filmu, tad pirmais būs sižets, ja nepaspēs, tad tu būsi kadrā pirmais. Tā tas viss notika. Neatceros, vai to filmu paspēja ielādēt, vai man bija jāstāsta pirmajam par Mežaparku, bet tāds tas darbs bija.

Tāpat, kā ar to slaveno helihopteru 1989. gadā, 30 gadi [pagājuši kopš Baltijas ceļa]. Pirms tam pie manis atnāk Velta Puriņa un saka – zini, iespējams dabūt helihopteru. – Nu labi. Saku – no kurienes? – No Latvijas valsts mežiem. Nebija toreiz meži, no Mežu ministrijas. Tā laikam. Toreiz bija tāds ministrs Vītols, ar to viņa sarunājusi. Saku – labi. Atlido helihopters, kaut kad [pulksten] septiņos [Baltijas ceļā] bija tā sadošanās rokās. Mēs jau bijām Zaķusalā. Labvakars meta uz pirkstiem, kurš lidos [ar helikopteru], visi baigi gribēja. Rubenis ar Edvīnu meta uz pirkstiem, un Edvīns vinnēja lidojumu helihopterā. Tur bija Mārtiņš Andersons, operators, kā tur [žurnālists Juris] Kaža ielīda, nezinu. Es tur klāt nestāvēju. Šie aizlido. Un tad man bija tāda, tāda… Kā lai pasaka – tāds smeldzīgs…

Uz Salu tilta stāv rinda. Jau cilvēki gandrīz sadevušies [rokās], domāju, jāaiziet. Bet viss [televīzijā] gāja pa gaisu, man bija visas maksimālās grupas – viens tur bija aizsūtīts, viens uz Bausku, viens pa Rīgu, viens tālāk, cik varēja resursus mobilizēt. Man liekas, Panorāma bija vai nu desmitajā vai devītajā stāvā, neatceros. Diezgan augstu. Pienāku un pa logu tā žēlīgi paskatos – stāv visi, sadevušies rokās, es tur tajā brīdī nevaru aiziet (apraudas).

Tad mēs, protams, muļķīgi iekritām, kaut gan iekrituši būtu vienalga. Kaut kur bez divdesmit astoņos lido helihopters un nolaižas. Mēs, jauni vēl un stulbi, gribas palielīties, ka mums ir helihopters. Nolaižas, mēs nofilmējam to, bet šie pa galvu, pa kaklu no helihoptera uz montāžu – cik tur laika palicis! Astoņos to visu parāda un viss. Otrā dienā vai kurā, nezinu, atveras durvis. Man sekretāre pat nepaspēja neko pateikt – ienāk divi. Viens no tiem, vai tik tas nebija Nadziņš. Bet otrs, nezinu, viņi jau nestādījās priekšā. Ienāk smaidīgi, apliecības šitā – nu, kas tur bija ar to helihopteru? Paskaidrojumu. Uzrakstu to paskaidrojumu, es pat nezinu, kam – vai es viņiem rakstīju, vai rakstīju televīzijas vadībai. – Kur dabūjāt? Saku – filmēšanas vajadzībām.

Un tad pats interesantākais bija, ka pagāja kādi 10 vai 15 gadi, un Ainārs Ašaks (VDK aģentu kartotēkā ar segvārdu Trubadūrs, savervēts 1988. gadā – red.) pie sevīm mājās, Pierīgā, bija saorganizējis tajā helihoptera lietā iesaistīto salidojumu. Es aizbraucu. Tur bija Puriņa, bija Kaža, kādi septiņi cilvēki, varbūt vairāk. Un pēkšņi viens diezgan sirms vīrs nāk man klāt, krīt ap kaklu un saka – paldies, Gavara kungs, jūs mani izglābāt no cietuma! Es šokā, viņu nepazīstu. Izrādās, tas ir helihoptera pilots un pret viņu bija ierosināta krimināllieta. Un par ko – par degvielas zagšanu! Viņi [čekisti] nekur nevarēja piesieties, mēs bijām uzrakstījuši papīru – filmēšanas vajadzībām. Ja filmēšanas vajadzībām, kāpēc gan nevar paņemt. A kas apmaksāja? Es biju aizmirsis, ka viņš bija atnācis uz šejieni ar to pavadzīmi un Panorāma apmaksāja degvielu. Cik tur aizlidot un atlidot, nezinu, cik tie rubļi bija. Es parakstīju. Līdz ar to, ja Panorāma samaksā, tad kāda tur lieta, un neierosināja [lietu]. Viņš apkrīt man ap kaklu un saka paldies. Es to vispār biju aizmirsis. To notikumu bija tik daudz, ka tas viss…

Bet Kažu pēc tam izraidīja no Latvijas.

Kažu izraidīja uzreiz, jā.

Kā jūs tajā salidojumā – par to runājāt, nerunājāt? Kāds izraidīšanai bija iemesls?

Es jau pirms tam Kažu biju saticis. Viņš tak te Latvijā strādāja.

Kāds iemesls bija tai izraidīšanai, kā domājat?

Tur tā čekas versija, kas, protams, bija glupības, ka viņš lidojot bija nofilmējis militārus objektus. Kas tur uz Vidzemes šosejas par militāriem objektiem, es nezinu. Vienkārši viņi negaidīja, ka būs.. Jo Kaža vienkārši to ziņu palaida pa pasauli. Viņš to aizveda, daļa palika Panorāmai un Labvakaram. Man liekas, Labvakars beigās savāca tos kadrus, nezinu. Bet Kaža palaida pa pasauli, tāpat kā tas notika barikāžu laikā.

Barikādes arī ir interesants stāsts. 12. janvāra vakarā man atbrauc radi uz Rīgas dzīvokli, jo 13. janvārī ir paredzēta liela tautas manifestācija. Mēs līdz kādiem vienpadsmitiem pasēžam, ejam gulēt, rītā uz manifestāciju. 1991. gada  12. janvāra vakars, vienos naktī man zvana telefons. Nakts zvani nav patīkami, zvana man no Lietuvas viņu Panorāmas galvenais redaktors Sauļus Sondeckis. Bijām pazīstami, bijām tikušies, pārrunājuši, kā sadarboties. Viņš man zvana, saka – Jāni, pie mums šauj, ir upuri un padomju karaspēks ir ielās, tanki un tā. Tad es saku tā – tev ir kaut kāda iespēja informāciju savākt? Viņš saka – jā, man ir piecas grupas pilsētā. Mums toreiz nebija, bet leišos jau bija rācijas katrai grupai. Mobilo nebija. Viņš pats mājās. Saku – tu gaidi, sēdi mājās, vāc informāciju, es tev zvanīšu. Tūlīt pat sazvanīju Škaparu, visus, kam man bija telefoni. Škapars bija [Augstākās Padomes] komisijas priekšsēdētājs, tāpēc viņam pirmajam zvanīju. Tad brālis iesēdināja mani mašīnā un aizveda līdz Augstākajai Padomei, toreiz varēja iebraukt, sniega nebija, tas bija ap trijiem naktī, varbūt pat ātrāk. Neviena cilvēka. Piebraucu, ieeju tajā komisijas mājā un zvanu uz Lietuvu. Un viņš man dod ziņas par upuriem, cik savācis, kas tur notiek. Tad parādījās [juriste] Inese Birzniece, bija no ārzemēm, varbūt atceraties. Es viņu uzreiz pie sevīm, jau sāka pulcēties deputāti, Dainis Īvāns jau gatavo uzrunu radio, cikos – četros vai piecos – viņš runāja. Es tik zvanu ik pēc 15 minūtēm uz Lietuvu, visu Inesei, Inese visu tulko un uz Helsinkiem pa telegrāfu vai teletaipu, nezinu, kas tā par tehniku toreiz tāda mistiska, bet starptautiska.

Tas turpinājās līdz kādiem sešiem vai septiņiem rītā, kad atbrauca [Jura] Podnieka operators uz televīziju un atveda tos slavenos kadrus. Tad tos kadrus [no televīzijas] caur satelītu, te bija tāds milzīgs šķīvis tajā laikā, nesen tikai aizvāca, palaida uz Helsinkiem. Tad bija gandarījums. Kad es skatījos CNN, liekas, vakarā pēc sēdes Augstākajā Padomē, un pirmā ziņa bija Irākas karš, un otrā ziņa bija Viļņa ar mūsu kadriem. Ar mūsu operatoru kadriem. Ja nebūtu tā starptautiskā [atbalsta] un, protams, barikādes, viss, tad velns zina, kas te vēl [būtu], asinis būtu, jo tad viņi varbūt uzdrošinātos līst klāt.

Bet tas viss nebija tā, kā augustā, kad visu nobloķēja, pateica, ka šaus un viss. Pilsēta bija tukša. Un kad mēs tur [Augstākajā Padomē] sēdējām un 21. augustā balsojām par pēdējo [konstitucionālo] likumu, jau varēja redzēt, ka brauc bruņumašīnas. Tur minūtes desmit izšķīra, viņi jau būtu sen mūs ieņēmuši, mums [deputātiem] gribēja ieročus dalīt, tie deputāti, kas grib, ieročus varēja ņemt. Pat tā tur bija. Bet no barikādēm bija palikuši lieli akmens bluķi, un viņi nevarēja ar savu bruņumašīnu tikt [tiem] pāri. Tad viņi brauca pēc trosēm, kā jau armijā – bardaks. Aizbrauc, tad atbrauc. To visu varēja pa logu redzēt. Kabināja apkārt, sāka vilkt, tad, un tas ir nofilmēts, piebrauca balta Volga, vienas durvis Volgai vaļā, viens priekšā kājās stāv, piebrauc… Viena bruņumašīna stāvēja pie radio. Piebrauca pie tās bruņumašīnas, kaut ko pateica, pēc minūtes visas [bruņumašīnas] apgriezās un aizbrauca. Maskavā jau bija zināms, kas tur ir noticis.

Pučs bija beidzies.

Jā, jā. Ja nebūtu to.. es nezinu, ko viņi būtu darījuši. Vai viņi būtu šāvuši iekšā… Tur bija kādi.. Es redzēju, Čevers gulēja ar automātu pie durvīm, tad vēl kaut kas, nezinu, varbūt cilvēki desmit bija, iekšā vēl kaut kas bija. Policisti, domāju. Pārējos es nevienu neredzēju. Kurš no deputātiem gribēja, varēja paņemt ieroci, bet lielākā daļa izdomājām, ka sēdēsim plenārsēžu zālē un – kas notiks, notiks. Šaus, šaus, tāda tā situācija bija.

Viens no svarīgiem atmodas aspektiem ir tas, ka gan CK, gan VDK tā atmošanās notika dažādās pakāpēs. Tie svārstīgie cilvēki nosvērās. Palika konservatīvie komunisti, liberālāk domājošie, kas atbalstīja Atmodu, tas balanss izpaužas vismaz CK lēmumos vai biroja lēmumos un sēdēs. Kā jūs darbā to izjutāt, strādādams televīzijā?

Mums viss bija vienos vārtos.

Vai jūs izjutāt to, ka čekā cilvēki noslāņojas?

Nē, par čeku tur vispār…

Vai tas kaut kā atbalsojās televīzijā?

Televīzijā atbalsojās vienīgi tas, ka tad, kad jau Tautas fronte nostiprinājās, man katru dienu, un es jau tobrīd biju priekšnieks, zvanīja telefons. Viens zvanītājs bija Jānis Škapars, kurš teica – zini, varbūt tu vari ielikt to vai to. Otrs zvans bija no CK, kur viens cilvēks teica – ko jūs tur vispār esat atkal [izdarījuši], ko jūs tur atkal parādījāt, viss šķērsām. Tas cilvēks šodien ir ļoti labi pazīstams profesors, kas bieži komentē dažādus notikumus.

Viņu sauc Ojārs Skudra.

To es neteicu.

Viņš bija cekā tieši atbildīgais par…

Pirms tam tur bija tāds [Inarts] Skujiņš, bet to nometa un…

Tad palika Skudra?

Laikam jā. Un tie bija regulāri zvani.

Un jūs kaut ko ņēmāt vērā? Televīzija kaut ko mainīja?

Škapars mani nelamāja, bet tā otra puse…

Bet ko darīja televīzija? Ņēma vērā vai nē?

Televīzija jau bija vienos vārtos tobrīd. Labi, visu mēs tobrīd nevarējām, bet lielāko daļu mēs… Atmodu būtībā iesāka žurnālisti.

Bet kā jūs tomēr skaidrojat to, ka ceka diktēja, komunistiskā partija vadīja visu valsti, arī Latvijas PSR. Kurā brīdī šo kontroli vismaz pār televīziju partija pazaudēja? Jūs sakāt, mēs bijām vienos vārtos par labu Atmodai...

Ar Tautas frontes nodibināšanu. Protams, es nezinu, kā tur Leju lamāja un kas viņam draudēja, to man neviens nestāstīja. Tās bija augstākās sfēras. Tikai reizēm viņš nopūtās un teica – ja tu zinātu, kā man tur iet. Es saku – varu iedomāties. Bet līdz mums tas… Tāpat kā es saviem žurnālistiem neteicu, ka man zvana un kaut ko tā, to es nestāstīju.

Kāpēc?

Kāpēc man viņiem jāstāsta? Viņi darīja savu darbu, pie tam ļoti labi darīja, fantastiski darīja. Katrs jau attīstījās, bija tāda Brigita Zeltkalne, kas arī balsoja par neatkarību. Viņa iesāka ar ļoti vienkāršu lietu – ar kopmītnēm. Iesāka ar kopmītnēm, kur bija tāda situācija – pilna Bolderāja, Purvciems, atbrauc armijnieki, viņiem iedod istabiņu kopmītnē, pēc gada – dzīvokli. Viņa to iesāka. Ko mēs Panorāmā varam ielikt? Trīs minūtes? Garāki tie sižeti nebija. Un tad mēs izdomājām viņai atsevišķu raidījumu. Viņa nopietni sāka, it kā pie Panorāmas skaitījās. Tur visādi brīnumi bija. Man viens sporta komentētājs aizbrauc uz Čehiju. Tā toreiz bija Čehoslovākija. Uz kaut kādām sporta sacensībām un atved interviju ar [Vāclavu] Havelu, kas tikko izlaists no cietuma. Mēs fantastiskā sajūsmā, viņš [Havels] toreiz vēl nebija prezidents. Kā žurnālists bija ticis klāt, nezinu, bet viņš atveda. Mēs to interviju parādījām atsevišķi ārpus Panorāmas, tā bija pietiekami gara, tādu Panorāmā neieliksi. Tādu [žurnālistu] bija daudz, pilnīgi negaidīti. Žurnālisti bija tā atraisījušies, ko šodien pat grūti saprast. Viņi tajā laikā jau principā bija kļuvuši brīvi.

Brigita Zeltkalne arī nofilmēja 1987. gadā Helsinki 86 pasākumu, kad notika ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. Šis uzņemtais materiāls esot bijis jāatrāda VDK. Vai tā bija? Kā tas notika, vai atceraties?

(Krata galvu) Nekas. Man liekas, ka Panorāmā to neparādīja, parādīja kaut kādā citā raidījumā. Vai Inkēns to neparādīja kaut kad pašā vakarā? Panorāmā to nerādīja. Jo tad mēs visi būtu uzreiz izlidojuši ārā.

Bet neizlidoja. Zeltkalne turpināja strādāt.

Es saku, Panorāmā neparādīja.

Bet Inkēns varēja parādīt?

Viņš parādīja, kaut kāds viņam bija raidījums, tas bija pašā vakarā. Bet pēc tam bija tāds skandāls.

Kas tad bija?

Es nezinu, zinu tikai to, ka bija skandāls. Edvīns bija Propagandas redakcijā, es biju info, tas bija it kā cits. Es nezinu, Brigita to… Stipri šaubos, vai Zeltkalne to nofilmēja. Nezinu.

Bet kāpēc jūs sakāt, ja tas būtu parādīts Panorāmā, jūs visi būtu izlidojuši?

Tāpēc, ka tas bija 1987. gads, 14. jūnijs. Tikko, tikko viss bija sācies. Vēl jau nebija tā… 1987. gada 18. novembrī pie pieminekļa netika klāt neviens, [tas] bija aplenkts, neviens nevarēja ziedus nolikt, tur stāvēja milicija ķēdē. Tukšs piemineklis bija. Un pēc gada Gorbunovs, liekas, aicināja tur neiet.. Neatceros tagad detaļas, kas tur bija. Tādi bija laiki. Tikko tas viss sāka mosties.

Bet jūs tad apzinājāties, ka tajā brīdī vēl nav, bet jau pēc gada viss bija mainījies un Panorāma jau varēja…

Ļoti strauji viss mainījās, pa dienām mainījās, pa dienām mainījās. Jo tauta sāka… tad jau tas kļuva saprotams, ka to apturēt nevar.

Un kā, piemēram, Nadziņš, kas bija televīzijas kurators, vai ne?

Nu droši vien, kas viņš tur skaitījās.

Kā viņa izturēšanās mainījās šajā procesā?

Es viņu pat personīgi nepazinu. Nezinu, goda vārds, kā viņš tur. Man rādīja, ka tas ir viņš, bet es pat uz ielas viņu nepazītu.

Bet televīzijas kadru daļā arī bija čekas cilvēki…

Kadru daļā pazinu to Rimšēviču, tas bija tas galvenais…

Viņš pārtapa par tautfrontieti?

Es nezinu, viņš tur radiomājā sēdēja, mēs jau bijām te, televīzijā. Kas tur pārtapa? Es tik zinu, ka pēkšņi vienā dienā cenzūra pazuda. Tās divas dāmas, kas tur bija. Viņām bija atsevišķa istabiņa radiomājā, man liekas, ka te [televīzijā] arī viņas kaut kur sēdēja. Braukāja kaut kādi, bija.. Pēkšņi viņu nav, nav un viss. Nav.

Kurš brīdis tas bija?

Es precīzi neatceros, kas tas bija par gadu, bet nebija vairāk cenzūras.

Bet pirms tam, kad bija cenzūra, tad bija teksti jālaiž arī televīzijā, jāatšifrē un jādod cauri skatīt?

Jā. Protams.

Viņi pārlasīja tāpat kā Preses namā Glavļits [Galvenā literatūras pārvalde] lasīja.

Jā, jā. Tur bija tie noteikumi, ka augstāk par trešo stāvu nedrīkst filmēt, nedrīkst ielu izvietojums būt redzams, vārdu sakot, tur.. Tur bija visādas dīvainas lietas.

Lasu Arnolda Bērza, bijušā Augstākās Padomes deputāta atmiņas, un viņš tevi nosauc par Ķezbera cilvēku, ka esi virzījis un ievedis apstiprināšanai Augstākajā Padomē Rišardu Labanovski kā Radiokomitejas jaunā priekšsēdētāja kandidatūru. Kāpēc tāds apzīmējums – Ķezbera cilvēks?

Es nezinu. Droši vien tāpēc, ka es ar to Ķezberu biju pazīstams, varbūt tāpēc. Par Labanovski, protams, taisnība. Jo mēs tajā Škapara komisijā spriedām – bija vairāki kandidāti, ko tur likt. Škapars man prasīja, bet ne jau es viens balsoju, par to visa Augstākā Padome, liekas, balsoja. Tad izvēlējās Labanovski. Kaut gan pēc tam likās, ka tā bija kļūda, jo puča laikā…

Augusta puča laikā viņš pazuda, viņu nevarēja atrast.

Jā, pazuda, un Rākins, nabadziņš, ņēmās ar visu to. Tās bija kadru lietas. Līdz tam viņš it kā bija baigi sakarīgs, tāds principiāls. Likās, ar savu poļu raksturu, ka tāds nu… Varbūt nebija tāda līmeņa cilvēks. Es jau būtu atstājis, protams, Leju, bet daudziem Leja nepatika. Kaut gan, ja tā starp mums runā, Leja tajā Atmodas laikā izdarīja ļoti daudz, tik daudz sitienu uz sevi uzņēma. Godīgi sakot, jābrīnās, kā viņš to visu izturēja, jo mēs daudz ko nezinām. Ja jūs palasāt tā paša [LKP CK] plēnuma materiālus, apmēram kļūst skaidrs, kāds bija tas fons, kā tur varēja notikt un kā notika.

Ko par Ķezberu tagad, kad viss ir atklājies, ka Ķezbers ir sadarbojies ar VDK, varat pateikt?

To jau toreiz visi zināja. Viņš bija diplomāts, un diplomātus visi uzskatīja, ka tā nu… Tāpat [Nikolajs] Neilands, viņš arī nāca te uz [raidījumu Globuss]…

Neilandu zviedri atmaskoja kā čekas virsnieku.

Jā, jā.. kad viņš nāca te.. Bet Neilands ar [Ulofu] Palmi, to Zviedrijas premjeru, kuru nošāva, spēlēja kopā tenisu un tur pildīja.. Nu tādi tie bija.

Neilands arī bija starptautnieks.

Jā, jā. Es tak saku, jā. Nāca viņi abi tur ar Mavriku un tajos raidījumos stāstīja. Tāda tā dzīve bija. Nezinu, tagad droši vien ir citādāk, toreiz bija tā.

Bet vai tad bija skaidrība, kuri ir aģenti, kas strādā tieši čekai, vai nē? Bija tāda skaidrība?

Vismaz par televīziju bija skaidrs, viņus zināja, kafejnīcā vēl par vienu otru paņirgājāmies, reizēm vakaros šņabi dzerot. Zem Barkāna kabineta bija kafejnīca Āģītī. Reizēm vakaros dzirdēja tās skaļās balsis, kad ilgāk bija darbā, tad sauca bufetnieci un teica, lai taisa ciet to kafejnīcu.

Bet tāda doma, ka, piemēram, Inkēns vai Šipkēvics, vai Rubenis arī varētu būt čekas maisos, tajā laikā nebija? Vai bija kādas aizdomas?

Nē, nē, absolūti.

Kā jūs tagad uz Ķezberu raugāties?

Domāju, ka viņš viens no pirmajiem, tāda liela mēroga kompartijas darbiniekiem, pārgāja, pārkāpa sev pāri. Viņam ļoti palīdzēja tas, ka viņu paņēma uz Maskavu. Viņš tur bija vietnieks tajā lielajā Maskavas, viņš bija par starptautiskajām lietām, viņš baigi daudz braukāja pa visādiem tur.. Cik mēs kādreiz satikāmies, pirms raidījuma pārsvarā vai pēc pasēdējām, viņš vienmēr… Viņš ļoti daudz zināja, kāda gaisotne ir Maskavā. Viņš saprata, ka, acīmredzot, kaut kas notiks, un tāpēc viņš te varēja būt drosmīgāks nekā.. Uz viņu arī visi skatījās. Tā kā uz, pieņemsim, Raimondu Paulu. Kāpēc skatījās? Arī visa tā ceka un čeka bija nobijusies, bet vienkārša iemesla pēc – ka pie Paula katru vasaru brauca atpūsties PSRS ārlietu ministra vietnieks. Viņi bija draugi. Un šitie vietējie kompartijas gari visu laiku domāja – a ko tas Pauls viņam stāsta, ka tik par mums kaut ko nepasaka. Tā tas bija, to es zinu.

Kurš bija tas ārlietu ministra vietnieks?

Kā viņam bija? Kovaļovs vai?

Ševardnadzes vietnieks?

Nē, pirms tā – Gromiko vietnieks. Jā, jā. Viņš te brauca regulāri. Viņš bija dzejnieks, dzeju rakstīja, ļoti gudrs cilvēks, Pauls teica. Es Paulu intervēju. Viņš negrib to īpaši stāstīt, bet visi baidījās.

Ķezberu, piemēram, Kalniete, viena no Tautas frontes līderēm, savā grāmatā nevērtē kā drosmīgu. Jūs sakāt, ka viņš bija drosmīgs. Viņš, piemēram, pēdējā brīdī aizliedza radio translāciju Baltijas ceļam.

Jā, droši vien, ka viņš vai kas tur bija. Nezinu, kurš tur aizliedza, bet katrā ziņā tas, ka viņš kaut vai tas [teiciens] “karaspēks pret gara spēku”, tas ir viņa teiciens.

Tas neesot arī viņa teiciens.

Nezinu, Leja arī saka, ka viņš tā ir teicis, bet kuram tas teiciens [pieder], vismaz Ķezbers to pateica. Nezinu, cik tā drosme, tā drosme.. Mēs te varējām būt daudz drosmīgāki, mēs bijām sīki gariņi, bet viņš bija pašā augšā. Jūs atceraties, kā te visi mainīja… Kad [LKP CK pirmais sekretārs Boriss] Pugo brauca prom uz Maskavu, visi gribēja Gorbunovu par pirmo sekretāru, demonstrācijas gandrīz te taisīja. Un kad viņu ielika Augstākajā Padomē, visi teica – jā, nu ko, nu.. A viņš bija savā vietā ielikts. Un Vagris arī principā tik daudz noturēja. Man no tās [Vagra] intervijas, žēl, ka jūs viņu neesat redzējuši, tur viņš tādas lietas atklāj, ka.. Kā tur gāja pa augšu un kā tur viņus spieda, jo tur arī bija tā melnā sotņa. Es Rubiku satiku vienos grāmatu svētkos. Pienācu viņam klāt un pateicu – es tev roku nekad nedošu, Alfrēd! Apgriezos un aizgāju. Viņš tāds sarkans palika. Cik tur vajadzēja, kad viņš auroja un kliedza – mēs jau sen nezinātu, kur ir [kādam] kapavieta.

Vai pēc ievēlēšanas Augstākajā Padomē jums vēl bija kādas tikšanās ar VDK, vai nebija?

(smejas) Kādas tikšanās mums tur bija? Pieņemsim, kad sākās barikādes, to gan atceros. Tur, Augstākajā Padomē, foajē lejā bija valdības telefons, divciparu vai trīsciparu tas bija. Un tad, kad paklīda baumas, ka Pleskavas divīzija ir kaut kādā kaujas gatavībā, tad mēs paskatāmies telefonu grāmatā, zvanām [VDK priekšniekam Edmundam] Johansonam. Uz čeku. Krūmiņš Janka bija un es. Zvanām, lai viņš sazvana [Albertu] Kaulu, jo mums nebija Kaula telefona, lai sazvana Albertu Kaulu un tas, būdams [Mihaila] Gorbačova padomnieks, lai tur… Un iedomājies, pasaka mums to numuru. Johansons pēc piecām minūtēm atzvana. Viņš saka – es ar Kaulu [runāju], viņš nekā nezina, apgalvo, ka nekas tāds nebūs. Tas bija vienīgais tāds kontakts, ja to var saukt par kontaktu.

Ievēlēja pārpratuma pēc

Bet jūsu karjera pēc 1993. gada, kad ievēlēja 5.Saeimu?

Mani Augstākajā Padomē ievēlēja pārpratuma pēc. Es netaisījos startēt. Ne par kādu deputātu.

Bet bija stingri izvēlēti kandidāti, bija kampaņa.

Nekas tur nebija izvēlēts. Vienu dienu tepat Panorāmā sēžu savā kabinetā, sekretāre saka – pie jums ir delegācija. Ienāk iekšā četri vīri. Toreiz nāca baigi daudz cilvēku – ar sūdzībām, ar visu kaut ko. Visi domāja, ka [televīzija] atrisinās. Ienāk četri gabali, tādi jau gados, pāri 40, saka – mēs esam no Lubānas. Apsēžamies – kas jums ir par problēmu? Viņi saka – mēs izlēmām, ka jūs gribam par deputātu. Saku – kādu deputātu? – Augstākās Padomes deputātu. Es saku – neesmu pat iedomājies par to. Man ir žurnālista darbs, man patīk Panorāma un es te gribu strādāt.

Tie bija tautfrontieši no Lubānas? Vai kas tie bija?

Tur bija viens mežsaimnieks, droši vien tautfrontieši. Viens no viņiem pēc tam kļuva slavens – Miķelis Gruzītis. Bet līdz tam viņa vārds neko nevienam neizteica. Martā bija [Augstākās Padomes] vēlēšanas. Toreiz bija tā – vajadzēja savākt 500 balsis. Ja savāci 500 balsis, tad kļūsti par kandidātu. Es, protams, aizmirsu par to visu. Mierīgi daru savu darbu, jo darba bija daudz. Pēkšņi vienu dienu zvana telefons, tas pats Gruzītis, un saka – zini, ir notikušas sapulces, tev jau ir gandrīz 1000 balsis savāktas. Es saku – kādas balsis? Tu esi deputāta kandidāts. Es saku – un kas man pretī? Viņš saka – nav neviena, tur viens kolhoza priekšsēdētājs mēģināja, vēl kaut kas – nesavāca balsis. Saku – bet es tak teicu, ka neiešu par to deputātu. Un tā saruna kaut kā beidzās. Es domāju: Jēziņ, Jēziņ, kam man tas vajadzīgs, tas deputāts. Paņemu, uzmetu tekstu, sazvanu Madonas rajona avīzi, tas bija Cesvaines [vēlēšanu] apgabals. Sazvanu Madonas rajona avīzē redaktoru, neatceros, kā viņu sauca. Saku – es te no Panorāmas tāds un tāds, vai jūs nevarat rītdienas numurā nopublicēt tādu ziņu. Un rakstu – paldies tiem, kas mani izvirzīja, par uzticību un tā, bet mans dzīves galvenais mērķis ir žurnālistika un es tur gribu darboties. Nolasu, viņš pieraksta. Saku – jūs varat nopublicēt rīt? Viņš saka – jā, nopublicēsim. Un viss. Paiet divas stundas, man zvana tas pats Gruzītis un saka – zini, nekādas publikācijas rīt nebūs. Nu, vot, kur cenzūra darbojās! Saku – kā? Viņš – nebūs. Nu tad es sapratu, ka nevaru vairs tā, ka tas jau ir par daudz, ka cilvēki ir uzticējušies. Un tad es pirmo reizi aizbraucu uz Lubānu, nebiju tur savu mūžu bijis. Pilna kultūras nama zāle, kājās stāv. Es kaut ko sāku stāstīt, vēlēšanas nemaz vēl nav notikušas, un pēkšņi pirmajā rindā uzceļas viena tantiņa ar spieķīti. (raud) Tā skatās un saka – dēliņ, tu man tikai pasaki vienu, vai tu balsosi par neatkarību? Un viss. Tas bija vienīgais jautājums. Un tad, protams, bija vēlēšanas, kur no 8000 balsotāju pret mani nobalsoja, ja nekļūdos, 48.

Jums jau arī tajā apgabalā nebija konkurentu.

Neviens. Visvaldis Lācis mēģināja, cik zinu, nesavāca balsis.

Tāpat bija Valdim Šteinam Ērgļos – nebija konkurentu, jums nebija konkurentu. Madonā savukārt Eduards Berklavs ar vietējā kolhoza priekšsēdētāju un sadzīves pakalpojumu kombināta šefu cīnījās.

Kā kur. Vienkārši nesavāca balsis. Es pat nepiedalījos balsu [vākšanā]. Es tikai aizbraucu, kad jau viss bija savākts. Toreiz bija tā, ka bija jābrauc. Zinu, ka benzīna nebija. Benzīnu deva uz taloniem. Augstākā Padome iedod tev 20 litrus un katru mēnesi bija jābrauc. Zāles bija pilnas, bija jau nobalsots par Neatkarības deklarāciju, jāstāsta cilvēkiem, ko esam izdarījuši.

Otrs tāds traks gadījums, ko es ļoti labi atceros, ka 1991. gada martā Latvijā bija referendums pirms Padomju Savienības referenduma par neatkarīgu Latviju. Un tad katram deputātam bija jābrauc. Man iedeva 40 litru benzīna, bet ar savu mašīnu jābrauc uz Daugavpils rajona Demeni, pie robežas ar Baltkrieviju. Un tur cilvēki nāca, un vajadzēja par to referendumu [runāt], un mēs uzvarējām to referendumu. Tad deputātiem nebija ne kompensāciju, nekā. Mēs to visu darījām un braucām tikties ar cilvēkiem. Visu darījām. Algas arī mums nebija nekādas. Man Panorāmā bija vairāk nekā Augstākajā Padomē.

Esat piedalījies arī Latvijas ceļa dibināšanā.

Jā.

Kā jūs atlasījāt cilvēkus tai partijai?

Es biju dibinātājs, bet nebiju galvenais, kas tur visu darīja. Pārsvarā tas Ceļš radās no Kluba 21. Bija tāds klubs, un tanī klubā gan visus neņēma, man liekas.

Piemēram?

Es nezinu, kāpēc mani paņēma, nu paņēma.

Bet kas paņēma?

[AP deputāts] Jānis Krūmiņš. Viņš bija kluba prezidents. Bet Latvijas ceļš principā radās no trim tādiem komponentiem: no Kluba, tie, kas gribēja, bet ne visi gribēja iet par deputātiem. Es trāpījos nelaimīgajā Škapara komisijā, kura caurām dienām sēdēja un rakstīja pašvaldību likumu, likumu par presi, kurš joprojām ir spēkā un ir būtībā manis rakstīts. Nu labi, ar labojumiem, un sen jau tas jāmaina, toreiz nebija interneta, nekas… Bet mēs paši rakstījām [likumus], nebija tā, ka ministrijā uzraksta un kaut ko iedod. Paši caurām dienām. Tā komisija bija no 9 rītā līdz pieciem vakarā. Galvas kūpēja. Katrs deputāts kaut ko mēģināja, un tad bija šausmīgākie strīdi, jo tie interi [interfrontieši] ar, lai gan viņi nebalsoja, bet viņi tur [Augstākajā Padomē] sēdēja. Tāds [Aleksejs] Vidavskis no Daugavpils – viņš par pašvaldībām bija klāt, jo tas viņu tieši skāra. Tur bija šausmīgi strīdi un nebija tur nemaz tā… Un par to Ceļu – nāca kodols no Kluba 21, no ārzemju, no PBLA Meirovica vadībā, toreiz viņš bija līderis, nu un Gorbunovs, protams. Tad, kad viņi tur visi vienojās, tad arī tas Ceļš izveidojās.

Gorbunovs kā viena atsevišķa vērtība? Gorbunovs ar svītu?

Es nezinu. Viņam nekad svīta nav bijusi, kas ar viņu vienmēr kopā. Daudišs bija kopā. Tā ka tur…

Dažādu cilvēku teiktais liek domāt, ka Latvijas ceļam bija informācija par čekas maisu saturu. Vai kaut ko tādu atceraties?

Tad kāpēc… ja tādai loģikai seko, tad kāpēc mani tur…

Jā. Protams, ir arī vēl citi bez jums, ir arī Georgs Andrejevs, Edvīns Inkēns un citi. Tādas runas toreiz bija?

Nevis tādas runas bija, bet runas bija tādas, vai ir te (rāda uz galvu) iekšā, vai nav. Pieņemsim, tajā Augstākajā Padomē ātri vien saprata, kurš ir tāds tur, un kuram ir kaut kas. Šodien acīs stāv barikāžu laiks, kad cilvēki visi kā jau barikādēs. Eju pa Doma laukumu un tur viens otrs šodien ļoti aktīvs sociālo tīklu lietotājs iet ar avīzes Pilsonis paku padusē, kurai uz pirmās lapas bija rakstīts – Augstākā Padome okupācijas pašpārvalde. Kas tad viņiem liedza iet par deputātu kandidātiem un startēt? Jebkurš varēja. Man droši vien bija vieglāk, bet bija tādi, kurus neviens nezināja, kuri apstaigāja visus dzīvokļus Rīgā un aģitēja par sevi, un gāja. Tas pats [Dzintars] Ābiķis man ir stāstījis, cik viņš tur 2000 dzīvokļu ir bijis. Viņš saka – es jau beigās pie latviešiem negāju, zināju, ka tie tāpat balsos. Gāju tikai pie krieviem pārliecināt. Cilvēki nevis klaigāja, bet strādāja, un tādus meklēja arī tai partijai, lai būtu. Tur jau [Valdis] Birkavs uzrakstīja 100 dienu programmu, kura, protams, neīstenojās, bet daļa īstenojās. Un Ceļš pirmais nosprauda to mērķi – Eiropas Savienība un NATO. Un tas NATO. Eiropas Savienība vēl varēja, bet par NATO vispār sapņot nevarēja. Atceros, kad tas pats Andris Bērziņš bija premjers, viņš man 2000. gadā saka – es aizbraucu uz tikšanos ar Vācijas, Francijas līderiem. Es ieminos par NATO, viņi man saka – zini, draudziņ, ko – tu vispār aizmirsti! Un pagāja četri gadi, labi, notikumi sakrita, bet mēs esam tajā NATO, un paldies dievam.

Jūs arī kā bijušais starptautnieks ietekmējāt ārpolitikas programmu vai tā vairāk bija Inkēnam?

Tad vairāk nebija nekādas ārpolitikas, tad jau bija iekšpolitika, vismaz man. Tad bija iekšpolitika.

Vēl viens jautājums, atgriežoties pie jaunības laika. Miļevskis Juris, kurš bija čekas štata darbinieks, bija kursabiedrs vai nē?

Nē. Tur bija citādāk. Viens mans draugs draudzējās ar tā Miļevska māsu, kura tagad ir slavena kinorežisore. Tur notika tusiņi. Tad tas Miļevskis parādījās. Bet viņš jau atklāti, viņš neslēpa [ka ir čekas darbinieks].

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

#SIF_MAF2019

Komentāri (6)

Atis Priedītis 25.10.2019. 10.49

Visu šo melu plūsmu būs iespējams pārtraukt tikai tad, kad tiks dots vārds, tiem, kuri ļoti smagi cieta no VDK vajāšanām. Šobrīd par vajātajiem ir gandrīz pilnīgs klusums. Tikai un vienīgi “stukaču” piedzīvojumi un atklāsme, ka tā bija pareizā izvēle.

+6
0
Atbildēt

0

altinyildiz 25.10.2019. 07.53

Melīgs kuces bērns, kā jau visi LC komunistu cūkas un čekas pidari. Kartiņas čekas kartotēkā no nekā neuzradās. Kolaborantam (nodevējam) ar savu roku bija jāuzraksta iesniegums par gatavību sadarboties ar VDK pret valsts iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem

+4
0
Atbildēt

0

Andris Z. 28.10.2019. 23.42

No starptautisko notikumu komentētāja, tad augsta līmeņa vadītāja LTV, tad AP deputāta, līdz atmiņu zaudējušam, nepārliecinātam večukam… Nevienam nenovēlu-:))

+2
0
Atbildēt

3

    not mii > Andris Z. 07.11.2019. 11.35

    šito nesapratu – par ko ta viņam kļūt – par vardi, kas gaida savu bučotāju – ko varēja ņemt – paņēma. Ko ta Tu viņam, Andri, novēli? – gan jau ka šis paliatīvajā nodaļā negaidīs nāvi , bet ir nopircis labi labo eitanāziju Šveicē – muļķis jau nebija, trūcīgais arī ne.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Verners Pudans > Andris Z. 11.11.2019. 12.25

    Domāju ,ka Jānis būs tik drosmīgs un publicēs savu dienasgrāmatu,būtu interesanti izsekot no Atmodas rašanās ”geneoloģijas”,pa ”Latvijas Ceļu ”līdz pat mūsdienu oligarhiem…. viņam ir ko teikt …bet ja drosme ir viņu ”uzmetusi” ,tad būtu bēdīgi?! Ja nu tomēr….

    0
    0
    Atbildēt

    0

    lindab456 > Andris Z. 29.10.2019. 03.36

    Pie vainas nav atmiņa, tā ir diagnoze mūsu laikam. Vienkārši, nedrīkst vai nevar pabeigt nevienu teikumu līdz galam.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu