Jelgavā jau divus gadus dzīvo sīriešu Arhenžani ģimene. Kā šajā laikā gājis vienam no retajiem Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmas «veiksmes stāstiem» Latvijā?
Kad tētim būs nauda, mēs viņai dabūsim bumbiņu, siksniņu un arī tādu lietu, uz kā asināt nagus, pareizā latviešu valodā prātīgi stāsta sešgadīgā sīriete Šama. Melnraibā kaķene Lūsija ģimenei atgādinot par māju netālu no Damaskas, kur viņiem piederēja vairāki kaķi. Nams ir bumbu sagrauts, četru bērnu vecāki bēgot paņēma līdzi tikai to, ko var panest.
Šama dzimteni neatceras, aizbraucot viņai bija septiņi mēneši. Atšķirībā no māsām Šaimas (15) un Gaidas (18) viņa svešinieku klātbūtnē Jelgavas miteklī vēl var staigāt vaļējiem matiem. No 13 gadu vecuma sīriešu kultūras tradīcijas paredz valkāt lakatu. Māte Imana (40) un tēvs Alvans (44) Arhenžani vēl pirms mūsu ierašanās ir izlēmuši, ka Šama arī būs vienīgā, kas fotogrāfijā pozēs ar tēti.
Jelgavas deviņstāvu mājas dzīvoklī Sīrijas pieturzīmju nav. Viesistabā iepretim pakava veidā saliktiem trim dīvāniem stāv padomju sekcija ar šķībām durtiņām. Televizoram paredzētā nišā traukā deg svece. Izpalīdzīgu cilvēku sagādātais tālrādis saplīsis. Pašlaik jaunu iegādāties Arhenžani ģimene nevar atļauties. Cilvēkiem ar viņu statusu Latvijā netiek doti kredīti. Iekrāt naudu lielākiem pirkumiem nav izdevies.
«Ja neuzrastos Ilze un Krista, mēs sēdētu uz zemes,» Alvans pateicīgi nosauc kolēģu vārdus savā darbavietā, uzņēmumā Karameļu darbnīca. «Ilze atbrauca ciemos pirmajā ziemā, redzēja, ka mums nekā nav. Palika dusmīga. Nopirka dīvānus un elektrisko sildītāju. Paklājus es atnesu no ielas, kāds bija izmetis. Un valdība domā, ka šis ir veiksmes stāsts. Var redzēt, ka viņi negrib, lai bēgļi būtu Latvijā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.