Skološanās mūkos

Kopš tīmeklī pieejams milzu daudzums tiešsaistes kursu, ikvienam ir iespēja mācīties pasaules labākajās augstskolās un dzirdēt harismātisku profesoru lekcijas. Izrādās kad esi prom no skolas sola, mācīties kļūst patiesi aizraujoši

Gadsimtiem ilgi mūki veidoja sabiedrības garīgo eliti, jo bija tie, kas tika pie lasīt un rakstīt prasmes, viņiem bija atvērtas klosteru bibliotēkas. Par jaunlaiku mūkiem sauc tos, kas līdzīgi atver cilvēkiem durvis uz elitārākajām pasaules izglītošanās vietām. Pagājuši tikai gadi septiņi astoņi, kopš atvērti MOOC (abreviatūra no vārdiem massive open online course). Latviski tos mēdz saukt par «mūkiem». Hārvarda, Stenforda, Kembridžas, Oksfordas, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts vairumam tā arī paliktu teiksmainas vietas, ja ne MOOC. Ar tiešsaistes platformu Coursera, edX, Udacity, Udemy, arī latviešu Open Minded starpniecību ir iespēja apgūt visu, ko vien sirds vēlas: sākot no kvantu fizikas un mandarīnu valodas un beidzot ar pavārmākslu un dārza ainavas veidošanu. Daudzi mācību kursi ir bez maksas, ja vien nav vēlmes tikt pie sertifikāta, kas apliecina dalību kursā, — par to gan jāmaksā daži desmiti eiro. Kā notiek šāda skološanās, un kur slēpjas tās burvība?

Līdzās pasaulslaveniem profesoriem

Fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš bija šīs augstskolas rektors, kad kādā no konferencēm uzzināja par «mūkiem» un nolēma izmēģināt Coursera. Tas bija 2013. gadā, drīz pēc tam, kad šī mācību platforma tika atvērta. Septiņu gadu laikā viņš piedalījies ap 20 tiešsaistes kursos un vairumā gadījumu ieguvis arī sertifikātu. Pilnveidojis zināšanas ne tikai dabas, bet arī sociālajās zinātnēs, arī par budismu un meditāciju. 

Pirmais kurss bija Ekonomika zinātniekiem, ko piedāvāja Kalifornijas Tehnoloģiju institūts (Caltech). «Studenti klausījās to pašu, ko mēs, tiešsaistes kursu dalībnieki. Vienīgā atšķirība — Caltech varēja aiziet reizi nedēļā uz konsultācijām. Bet tiešsaistē ir forumi,» stāsta Auziņš. Forumos gan esot zināms uzvedības kodekss, nav pieņemts apspriest uzdevumus vai lūgt palīdzību to izpildē. Taču ir iespēja diskutēt ar profesoru, kurš vada lekciju kursu, vai viņa asistentiem. «Tiek pārmests, ka tiešsaistes kursos trūkst personiska kontakta,» Auziņš to pasaka, lai strikti iebilstu, «pēc tam, kad dažu mēnešu garumā katru nedēļu profesora seju esmu redzējis datora ekrānā, ir sajūta, ka es šo cilvēku pazīstu.»

Ko jaunu profesors uzzinājis? Auziņš mācībās par kvantu fiziku piedalījies ne aiz vēlmes atklāt ko jaunu, cik saprast, kā par šo tēmu runā citās augstskolās. «Savukārt kursā par spēļu teoriju ekonomikā man bija interesanti uzzināt par dažādiem scenārijiem, kas nav saistīti ar vēlmi iegūt peļņu. Piemēram, konkurents nepatīk nevis tāpēc, ka konkurē ar manu uzņēmumu, bet tāpēc, ka koķetējis ar manu sievu. Un esmu gatavs darīt jebko, lai tam džekam ieriebtu,» stāsta Auziņš. «Mums šķiet, ka konkurence ir labi. Loģiski — jo lielāka konkurence, jo labāka kvalitāte un zemāka cena. Bet Facebook ir monopoluzņēmums. Ko darīt ar to? Sadalīt tāpat kā amerikāņu naftas uzņēmumus pirms simt gadiem? Un tad informāciju meklēsim katrs savā feisbukā? Nē, patērētājiem Facebook ir vērtīgs tieši kā monopoluzņēmums. Vai šis stāvoklis nodrošina tam kādas priekšrocības? Noteikti.»

No visām mācību platformām profesoram vismīļākā esot Coursera. «Mācības ir organizētas tā, ka piespiež mācīties sistemātiski. Coursera lekciju kurss sākas noteiktā dienā, katru nedēļu jāizdara noteikts darba apjoms, un, ja šajā ritmā neiekļaujies, kursu nevar pabeigt. Katru nedēļu ir noteikts skaits vidēji desmit minūtes garu videolekciju, kas katra beidzas ar daudzu izvēļu testiem, un ir izlasāmais mācību materiāls, kam jāatvēl vismaz stunda, divas. Nedēļas beigās ir mājas darbi,» izstāsta Auziņš. Dabaszinātņu jomā eksāmenos parasti ir testi, kuros vajadzīgas precīzas atbildes, savukārt sociālajās un humanitārajās zinātnēs jāraksta eseja. «Bet neviens profesors nevar izlasīt vairākus tūkstošus eseju. Ko darīt? Sākumā man shēma izklausījās nedroša, bet atklājās, ka tā strādā perfekti — katram no kursa dalībniekiem pēc tam, kad viņš nodevis eseju, jāizlasa 3—5 citu dalībnieku uzrakstītais un pēc noteiktiem vērtēšanas kritērijiem jādod vērtējums. Biju pārsteigts, cik skaidra ir korelācija starp manu eseju novērtējumu un paša sajūtu par to, cik daudz esmu ieguldījis tās rakstīšanā,» stāsta profesors. 

Datorā Auziņš veikli atrod mapi, kurā salicis tiešsaistes kursos iegūtos sertifikātus. «Neesmu šo kursu sertifikātus krājis tāpēc, ka man kāds tos būtu prasījis. Darba devējam tos neesmu rādījis. Bet tādās situācijās kā šī esmu palielījies,» viņš pasmaida. Pastāstīdams, kā mūsdienu tehnoloģijas ļauj daudzmaz droši identificēt, ka eksāmenu kārto tas pats cilvēks, kurš pieteicās lekciju kursam, profesors vēl iemet acis eksāmenu rezultātos. Sertifikātā to nav, taču dalībnieks tiek pie informācijas, cik sekmīgs bijis. «Lūk, vienus kursus pabeidzu ar 98,5% pareizu atbilžu. Super!» viņš gandarīti secina. «Bet kādā citā kursā biju slinkāks — 87,1% no maksimālā punktu skaita.»

Mārcis Auziņš izstāsta to, ko neesmu atradusi publiski pieejamos informācijas avotos: no vairākiem tūkstošiem cilvēku, kas piesakās mācībām, tās pabeidz 3%. Ja 5%, tad tas ir daudz. «Kursa saturam cilvēks tiek klāt tikai tad, kad ir pierakstījies. Bet, paskatījies materiālus, saprot — būs par grūtu vai par vieglu, varbūt profesors nepatīk, varbūt pasniegšanas veids neaizrauj. Es arī esmu dažus kursus paskatījies pusstundu un sapratis, ka tas nav man,» viņš paskaidro. 

Coursera viņš ir atradis arī lekciju kursus par budismu un meditāciju, piemēram, par budismu pirms tā sadalīšanās daudzos virzienos, lasījis komentārus Satipatthana Sutta. «Rokasgrāmata katram, kas grib praktizēt apzinātību,» paskaidro Auziņš. Coursera atradis arī Prinstonas Universitātes pasniedzēja, psihologa Roberta Raita (Robert Wright) lekciju kursu Budisms un mūsdienu psiholoģija, kurā skaidrots, kāpēc no mūsdienu psiholoģijas skatpunkta budisms un tā meditācijas tehnika izskatās loģiska. «Absolūti perfekts kurss,» atzīst Auziņš. Viņa aizrautība ar budismu un meditāciju ir tik nopietna, ka šoruden viņš arī Latvijas Universitātes tiešsaistes mācību vietnē Open Minded piedāvā kursu Meditācija lielpilsētas iedzīvotājiem. 

Auziņš zina, ka jebkura teorija ir jāatdzīvina ar piemēriem. Un viņš izstāsta divus, kas, viņaprāt, ilustrē to demokrātisko vidi un atvērto domāšanu, kas ir mācību platformās. «Daļu dzīves esmu pavadījis Kalifornijas Universitātē Bērkli. Tajā ir neformāls klubiņš Kvantu fizika un sabiedrība. Man bija tas gods piedalīties kādā no tā kolokvijiem. Kad pēc slavena zinātnieka uzstāšanās aicināja uzdot jautājumus, kungs no zāles uzdeva it kā nopietnus, tomēr ne par tēmu jautājumus. Viņš esot vietējais dīvainis, kurš apgalvo, ka viņam ir Nobela prēmija fizikā un ķīmijā un kurš piesakās strādāt universitātē, tiklīdz atbrīvojas kāda profesora vieta. Patiesībā viņam nav ne prēmijas, ne izglītības, ne pieredzes. Bet Bērkli publiskos pasākumos viņš sēž līdzās Nobela prēmijas laureātam un nav ne ar ko sliktāks par viņu,» stāsta Auziņš. «Otrs stāsts ir par situāciju, ko novēroju universitātes kafejnīcā. Pie galdiņa sēž matemātikas profesors, apkrāvies ar papīriem. Pienāk bezpajumtnieks ar ratiņiem, kuros iekrauta viņa iedzīve. Pajautā profesoram, kā klājas, un viņš desmit minūtes stāsta par to, ka Kalifornijas Universitātē pienākuši slikti laiki, algas pasniedzējiem samazinātas par 8%. Grūtdienis pastāsta, ko tik agrāk nevarēja atrast atkritumu konteineros, bet pēdējā laikā sortiments samazinājies. Minūtes 20 viņi tā runājas, līdz atvadās, viens aizstumjas pa ielu, otrs iegremdējas formulās. Tāpēc arī man ir sajūta — ja satiktu uz ielas kādu no profesoriem, kurš ir vadījis Coursera lekciju kursus, es varētu pieiet un sasveicināties. Manuprāt, šīm lekcijām ir lielāks efekts nekā klātienes lekcijām, kurās auditorijās sēž desmitiem vai simtiem cilvēku.» 

Mācīties, lai saprastu sevi

Daniēla Volkmane.
Kāpēc mācīties? Mācīšanās nav process, kura rezultātā iegūst diplomu. Mācīšanās ir process, kurā pilnveidojos.
Ieteikums. Pirms pieteikties kursiem, skaidri definē mērķi, kādas ir tavas vēlmes!
Foto — Reinis Inkēns

Populārākie lekciju kursi, kas ir gandrīz visās tiešsaistes mācību platformās, ir saistīti ar pašizaugsmi, emocionālo inteliģenci, attiecību un karjeras veidošanu. Šādi kursi interesē personas datu apstrādes speciālisti Daniēlu Volkmani. 

Daniēla par Coursera uzzināja pirms gadiem pieciem no draugiem, kuri ceļo, strādājot brīvprātīgā darba programmās. Viņiem šīs platformas dod iespēju mācīties ceļojot. Daniēlu vienmēr ir saistījusi psiholoģija, tāpēc pirmais kurss bija Iracionāla uzvedība. «Mani interesē, kā strādā prāts un jūtas. Visi zina, ka zagt ir nelikumīgi. Bet katrs reizi dzīvē ir paņēmis lietu, kas viņam nepieder,» stāsta Daniēla. Viens no mācīšanās veidiem, kas viņai iepatikās, — foruma diskusijas. «Brīnišķīgā iespēja socializēties ar cilvēkiem no dažādām kultūrām,» saka Daniēla. «Vērtīgi izzināt citu cilvēku domāšanu. Jo vairāk to apgūsim, jo elastīgāki būsim savā.» Iracionāla uzvedība mācību dalībnieki izveidojuši feisbuka kopu, kurā dalās ar rakstiem un apmainās domām. «Mācīšanās ir nebeidzams process,» viņa secina. 

Coursera mācību plāns veidots tā, ka dalībnieks netiek pie nākamās lekcijas, kamēr nav ticis galā ar iepriekšējās testu. Tāpēc Daniēla vakaros ieplānojusi laiku videolekcijām un literatūrai, lasījusi to, arī braucot autobusā. Pēc mācību pabeigšanas bijusi interese vēl kaut ko uzzināt. Coursera apguvusi vēl divus kursus: Kā rodas emocijas? un  Kā valoda ietekmē domāšanu? Kursā par emocijām Daniēla piedalījusies, kad vēl strādājusi par skolotāju. «Skaidri zināju, ka vēlos gādāt, lai bērni iemācās pazīt savas jūtas. Ar katru daudz runāju, mēģināju panākt, lai viņi saprot, ka emociju gamma ir plašāka par «dusmīgs» un «priecīgs»,» stāsta Daniēla. 

Taču darbu skolā Daniēla pārtrauca, nespējot pieņemt, ka sabiedrība skolotāju uztver tikai kā zināšanu devēju. Viņasprāt, mācību procesā svarīgākais ir skolēns, kuram pašam jāzina, ko un kāpēc mācās. «Mācīšanās kļūst jēgpilna tad, kad cilvēks sāk saprast sevi un pats nosprauž mērķus,» viņa uzskata. Tiešsaistes mācību platformās videolekcijas ir tikai daļa materiāla, mācīšanās notiek lasot, rakstot, diskutējot un izdarot secinājumus. Daniēla ir gandarīta, ka tika pie daudziem interesantiem materiāliem, kurus joprojām pārlasa. «Coursera ir ne tikai tiešsaistes augstskola, tā ir arī laba bibliotēka,» saka Daniēla. Viņa turpina mācīties — noskatījusi sev Udemy kursus Emocionālās inteliģences attīstīšana komandā un Kritikas efektīva nodošana. 

Burvība klausīties izcilus lektorus

Zuarguss Zarmass.
Kāpēc mācīties? Skola mums diemžēl nemāca «čuju», «ņuhu» un «poņu». Mācīties uzticēties savām sajūtām — tas man patīk mācību procesā.
Ieteikums. meklē domubiedrus, kas nesaka: «Tev nesanāks!», «Beidz ākstīties!», «Augstāk par dibenu neuzlēksi!»
Foto — Reinis Inkēns

Zuargusu Zarmasu, izglītības centra Cilvēkam vadītāju, satieku TechHub pagalmā — viņš kopā ar domubiedriem veido mācību platformu tiem, kas interesējas par emocionālo inteliģenci. Pats mācījies divās tiešsaistes vietās — Khan Academy un Coursera. 

«Esmu cilvēks, kuram grūti mācīties tiešsaistē,» atzīstas Zuarguss. Atceras savu pirmo kursu, par ko uzzinājis, viesojoties Kalifornijas Universitātes Bērkli mācību centrā Greater Good Science Centre. Nosaukums bija vienkāršs — Laime. «Mani šādas tēmas interesē, bet bija pagrūti noskatīties videolekcijas,» viņš atklāti pasaka. «Tas atgādināja sēdēšanu skolā. Starp citu, skolā nebiju starp sekmīgākajiem, bija laiks, kad man no 15 atzīmēm 11 bija nesekmīgas.»

Aizrāvies ar tēmām, kas saistītas ar komunikācijas prasmi, motivāciju, prasmi piedot, empātiju, Zuarguss noskatījies Ričarda Bojača (Richard Boyatzis) un Daniela Goulmena (Daniel Goleman) lekcijas par emocionālo inteliģenci. «Tā ir burvība sēdēt Rīgas miteklī vai kādā kafejnīcā un klausīties izcilu lektoru, kurš stāsta interesantas lietas. Iedvesmojos no tā, kā Bojacis strukturē lekcijas,» stāsta Zuarguss. «Goulmens māk pieslēgt klausītāju iztēli. Skaisti, ka ir tādi lektori.» Goulmena un Bojača vadītajos kursos Zuarguss esot arī lasījis literatūru un pildījis testus. Tomēr viņš saka — Coursera mācīšanās stils esot pārlieku akadēmisks. Zuarguss to esot pieņēmis tikai tāpēc, ka viņu interesē emocionālā inteliģence. Bet, vadot nodarbības uzņēmumos un skolās, Zuarguss ievērojis — tiklīdz lektora teksts kļūst pārlieku «zinātnisks», auditorijā samazinās interese. Informācijai jābūt zinātniski pamatotai un pierādītai, taču emocionālo inteliģenci «akadēmiskā veidā mācīties ir praktiski neiespējami».

Tāpēc, veidojot savu mācību platformu, Zuarguss domā, kā iesaistīt spēļošanos jeb spēles elementus. Viņš pašlaik mācību procesā izmantojot apmēram desmit dažādas spēļu tehnikas, ar kuru palīdzību var piesaistīt cilvēka emocijas, piemēram, sacensības garu un tieksmi pēc atzinības.

Lai saprastu pasauli

Māris Pētersons.
Kāpēc mācīties? Mācīšanās mērķis ir saprast patiesību, skaistumu un morāles jautājumus. Tas palīdz dzīvot.
Ieteikums. Cilvēkam nevajadzētu slinkot. Vajag tiekties izzināt.
Foto — Reinis Inkēns

Māris Pētersons ir IT projektu vadītājs lielā Latvijas uzņēmumā, bet augstskolā studējis fiziku un desmit gadus strādājis par skolotāju, arī skolas direktoru. Pedagoģija viņu vienmēr ir interesējusi, tāpēc, kad uzzināja par tiešsaistes kursiem, bija pārsteigts — un tas viss bez maksas!?

Coursera bija tikko sākusi darboties, kad viņš pieteicās Mičiganas Universitātes politikas un ekonomikas zinātņu profesora Skota Peidža (Scott E. Page) lekcijām Model Thinking. Lekcijas par to, kā saprast politisko un ekonomisko procesu ietekmi uz mūsu dzīvi un pieņemt lēmumus. «Tajā, kas notiek valstī un pasaulē, vajag orientēties,» saka Māris, un 12 nedēļas ilgās mācības viņam palīdzēja. Sākumā bijis azarts darīt visu tieši tā, kā rīkotāji grib, — izpildījis uzdevumus, abus eksāmenus un pēc Ziemassvētkiem saņēmis sertifikātu. 

2013. gada janvārī Māris pieteicās jaunam Coursera lekciju kursam — Virdžīnijas Universitātes vēstures profesora Filipa Zelikova (Philip Zelikow) Modernā pasaule: pasaules vēsture no 1760. līdz 1910. gadam. «Rietumu pasaulē uzskata, ka modernie laiki sākās 18. gadsimtā, kad industrijas un ekonomikas attīstība uzņēma apgriezienus,» paskaidro Māris. Kurss ilga 15 nedēļas, taču Māris mācībām veltīto laiku uzskata par vērtīgu — daudziem notikumiem tas piešķīra kontekstu un palīdzēja izprast iemeslus mūslaiku norisēm. «Spilgti atceros profesora apgalvojumu, ka vēstures gaitu nosaka lielās impērijas: Lielbritānijas, Krievijas impērija, ASV. Lielvalstis joprojām daudz ko nosaka pasaulē, vai ne? Pasniedzējs spēja globālas norises paskaidrot ar konkrētiem piemēriem tā, ka gandrīz varēja sajust, kāpēc cilvēki tā rīkojas,» stāsta Māris.

2013. gadā Māris Coursera atrada kursu par ziemeļvalstu diētu, ko vadīja viena no tolaik pasaulē labākajiem restorāniem Noma Kopenhāgenā pavārs. «Biju pārsteigts par ieteikto ēdienu vienkāršību, produktu izvēli: pārsvarā dārzeņi, sēnes, meža ogas. Toreiz pēc Noma receptēm iemācījāmies gatavot vienkāršus un veselīgus ēdienus. Piemēram, dārzeņu kotletes ar pētersīļiem un zirņu biezeni. Cūkgaļas karbonādi ar burkāniem un smiltsērkšķiem. Jūras aļģu pesto nepagatavoju, bet man tas šķita kas ļoti interesants,» stāsta Māris.  

Turpmākajos gados Māris mācījās arī citās mācību vietās, bet Coursera joprojām patīk vislabāk. Tik uzcītīgs students kā pirmajos gados viņš gan ne vienmēr ir, bet daudzus lekciju materiālus ir iekopējis un saglabājis programmā Evernote. «Tā ir mana dienasgrāmata. Klausījos un lasīju arī par emocionālo inteliģenci, kristīgo misticismu, menedžmentu. Bet daļai slinkuma vai laika trūkuma dēļ eksāmenus nenoliku,» atzīstas Māris. Viņam radies priekšstats, ka tiešsaistes mācību platformas lielāko daļu peļņas gūst no lekcijām, kas noder karjeras attīstībai. Ja sertifikāts ir uzrādāms darba devējam, kursa dalībnieki gatavi par to maksāt. 

«Es arī ik pa laikam paņemu kādas mācības, kas saistītas ar darbu. Piemēram, edX mācījos par Agile pieeju projektu vadībā,» stāsta Māris. Vai pats šādus tiešsaistes mācību sertifikātus ņem vērā? «Nē,» Māris saka, «dodu kādu uzdevumu. Man ir pazīstams puisis, kurš augstskolā nav gājis, programmēšanu apguvis pašmācības ceļā, bet ir viens no visvairāk pieprasītajiem speciālistiem. Tas ir pierādījums, ka mūsdienās daudz ko var apgūt arī ārpus augstskolas. Izglītība mainās, pasaule mainās. Man ir četri bērni, no kuriem trīs jau pieauguši, un neviens no viņiem neskatās televizoru. Ir vērts labāk saprast pasauli, nevis šausmināties, ka viss kļūst aizvien sliktāk.»