Zīmējums — Māra Drozdova.
Lai atklāti sarunātos ar citiem, jānonāk tuvībā ar sevi
Tas notika kādā no X svētku sanākšanām. Ziniet, tās vārdā nenosauktās, vieglās sapulcēšanās ar glāzi vīna un intīmu apgaismojumu telpā. Mēs bijām skaisti, inteliģenti un sveši (par pēdējo runājot — tādi arī palikām). Spraucoties cauri svešinieku bariņiem, atvieglojumā pamanīju glābiņu pāris pazīstamu cilvēku veidolā. Jāsagaida mirklis, kad kāds no viņiem atbrīvosies, jāpieslīd klāt, un ar vieglu «kā tev klājas?» neveiklā «es-nevienu-nepazīstu-man-nav-par-ko-runāt» sajūta būs izkūpējusi. Tā arī notika.
Vispirms parunājos ar V. (nebijām redzējušās gadus padsmit). Protams, par darbu. Tas ir visdrošākais temats, jo ir vistālāk no paša runātāja. Par bērniem. Par aizgājušu, mīlētu kolēģi. Par vasaras mājām (arī tavējā ir gandrīz sabrukusi?). Kad drošie temati bija izsmelti, slīdēju tālāk. Cik jauki, ka A. ir šeit! Ar viņu ir viegli pat tad, kad nemaz nav viegli. Drīz smaidu pilnā saruna aizvijās līdz small talk aizliegtajiem tematiem. Vai jūs zināt, par ko nevajag runāt skaistu, inteliģentu un svešu cilvēku sanākšanās? Par politiku (kurš grib tādās runās klausīties?), reliģiju (Dies’ pas!), seksu. Pievienoju šim sarakstam empīriskā ceļā stiprinātu pārliecību, ka nevajag runāt par slimībām, sāpēm un šķirtajiem dzīvesbiedriem.
