Literatūras vakars Cīrihē ar divām viešņām — Gundegu Repši un šo rindu autori — notika 3. jūnijā. Pasākuma iniciatori bija Latviešu valodas un kultūras skolas Auseklis vadītāja Cīrihē un Bāzelē Ilze Šordereta un Gunārs Štrekeizens — latviešu bibliotēkas Šveicē autors un kataloga veidotājs. Par finansiālu atbalstu brauciena biļešu iegādei jāpateicas Valsts kultūrkapitāla fondam.
Lidostā mūs sagaidīja Cīrihes grāmatu kluba pārstāves Edīte, Ieva un Laura un laipni aizvizināja uz paredzēto tikšanās vietu. Pasākuma forma vārda tiešā nozīmē bija aplis. Katrs tajā sēdošais izstāstīja, kā nonācis Šveicē un kāpēc tam svarīga ir latviešu literatūra. Par to, kāpēc nepietiek ar dienišķo maizi vien, bet ir vajadzība latviešu valodu Šveicē kopt un saglabāt, kopā nākt un apmainīties ar domām. Kāpēc darbu dunas vidū gribas lasīt grāmatu, citam citu satikt un pārrunāt lasīto.
Stāstīja arī, ka Šveices likumdošana paredz stingrus darba noteikumus — darba devējam ir tiesības pieņemt darbinieku no citas valsts tikai tad, ja viņš spēj pierādīt, ka savā zemē tādu neatrast. Tāpēc Šveicē ir maz ārvalstnieku mazkvalificēta darba vietās ar zemu atalgojumu. Un starp Cīrihes grāmatu kluba latviešiem vairums ir augsti kvalificēti un atalgoti speciālisti. Mums atgādina arī citus faktus un kopsakarības — lai gan Šveices teritorija, salīdzinot ar Latviju, ir par trešdaļu mazāka, divas trešdaļas ir neapdzīvojami stāvi kalni un klintis, bet atlikušajā vienā trešdaļā mitinās astoņi miljoni iedzīvotāju. Tādēļ šveicieši iemācījušies dzīvot lielā kopībā.
Asāka diskusija izraisījās par to, kāpēc ārzemēs dzīvojošie latvieši bieži sastopas ar noraidījumu un vēsumu no Latvijā dzīvojošo puses. Ilmārs ar rūgtumu stāstīja par internetā lasāmajiem komentāriem, kuros pausts nicinājums pret aizbraucējiem. Viņš uzskata, ka kopā ar savu ģimeni Cīrihē izdara Latvijas labā vairāk, nekā varbūt darītu, palikdams dzimtenē. Gundega Repše skaidroja, ka tas nav nicinājums, bet sāpe un rūgtums par arvien tukšāko Latviju, kura taču arī ir lielo iespēju valsts un viena no skaistākajām zemēm Eiropā. Protams, cilvēka primārās tiesības un pat pienākums ir dzīvot tur, kur viņš jūtas sevi realizējis un laimīgs, jo, kā mēs dzirdējām no Cīrihes grāmatu kluba biedru stāstiem, tieši tad cilvēkā pamostas vēlme paveikt vēl ko vairāk arī dzimtenes un laikabiedru labā, jo ne jau no maizes vien cilvēks dzīvo… Vajag arī medu un pienu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.