Sīkās lauskās

Latvijas kultūras mantojums Alfrēda Rozenberga štāba dzirnavās 1941.—1945. gadā

Priekšstats par «vācu laiku» mūsdienu Latvijas sabiedrībā joprojām ir miglains, dzīvi ir dažādi mīti, jo nacionālsociālisti savu politiku veidoja tā, lai okupēto zemju iedzīvotāji par savu nākotni zinātu pēc iespējas mazāk. Tomēr dokumenti un fakti ir nepielūdzami. Kultūras vērtības iekarotajās teritorijās nacisti uzskatīja par savu kara laupījumu, apzinājās arī šo vērtību nozīmi pakļauto tautu apziņā, tādēļ kultūras mantojumam pievērsa īpašu uzmanību.

Lai arī kopš nacistiskās Vācijas kapitulācijas drīz būs aizritējuši 75 gadi, daudzu Latvijas kultūras vērtību ceļi vācu okupācijas laikā ir neskaidri. Pēckara gados precīzu kultūras nozares zaudējumu noteikšana Latvijas pētniekiem nebija iespējama ne tikai dokumentu ierobežotās pieejamības dēļ, bet arī tādēļ, ka objektīvu faktu atspoguļojumu liedza padomju ideoloģijas nostādnes. 

Galvenais kultūras mantojuma likteņa noteicējs nacistu okupētajās teritorijās bija reihsleitera Rozenberga štābs, nosaukts tā izveidotāja nacionālsociālistiskās partijas ideoloģiskā vadītāja Alfrēda Rozenberga vārdā. 

Bez štāba akcepta oficiāli nebija iespējama nevienas lielākas mākslas vai muzeja kolekcijas pārvietošana. Diemžēl tā dokumenti pēc Otrā pasaules kara izkaisīti vismaz deviņu valstu arhīvos, un daļa materiālu nav saglabājusies. Nozīmīgākie štāba dokumenti Vācijas Federālajā arhīvā un Ukrainas Valsts arhīvā tomēr ir digitalizēti. Materiālu par Latvijas kultūras vērtībām tajos nav daudz, tomēr tie ļauj konstatēt štāba darbības principus. Līdztekus kultūras iestāžu pārraudzībai un vērtību atsavināšanai štāba līdzstrādnieki sastādīja ziņojumus par Latvijas un latviešu vēsturi, zinātni, izglītību, kultūru un tautsaimniecību, veidoja nacistiskās propagandas materiālus gan vāciešiem, gan latviešiem. Tie atspoguļo nacistu attieksmi pret latviešu nāciju un vienlaikus ļauj noprast viņu tālāko rīcību uzvaras gadījumā Latvijā.