Augusta Milta vēstījums ir centrēts uz humānisma izkopšanu cilvēkos
Ieskatoties padomju režīma laikā izdotajās grāmatās, nereti nākas konstatēt, ka rakstītais ir ne tikai ideoloģiski iekrāsots, bet nes līdzi tā laika ierobežotību un aprobežotību — pat ja autors rakstījis talantīgi un gudri. Kad piesardzīgi vēru vaļā 1985. gadā izdoto morālfilozofa un esejista, profesora Augusta Milta (28.05.1928. Līvāni—13.04.2008. Rīga) grāmatu Esejas par morāli, drīz vien gandarīts konstatēju — ne jau viss šī laikmeta mantojums nes līdzi ideoloģiskus štampus vai vienīgā pareizā viedokļa maldus. Cilvēka dzīvē dotās iespējas un izvēle tās piepildīt vai atstāt nomaļus nekad nav vienkārši un viegli nosakāma. No biežas piesaukšanas nodeldētais, šodien it kā neērtais humānisma jēdziens Augusta Milta darbos un tekstos ieguva dzīvus un personiskus vaibstus. Viņš atgādina par cilvēcības nozīmi pragmatisma laikmetā, kad gudrība kļūst tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai, riskējot zaudēt morāles pamatus zem kājām.
Milta personība un sarakstītais nav zaudējis vērtību arī mūsdienās. Uzplaukstot individuālisma agresīvajai morālei ar pašu indivīdu «visa centrā», viņa garīgais mantojums varbūt kļūst vēl nozīmīgāks. Milts arī agrāk pārliecināti aizstāvēja vispārcilvēcisku humānismu un cilvēka morālās rīcības un izvēļu sakņošanos mūžīgajās vērtībās.
Milta mūža darbu nozīmīgumu vēl skaidrāk sāku apjaust, pārlasījis atmiņas, kurās profesors atklājas kā ne tikai vārdos, bet arī savā rīcībā un principos konsekvents cilvēks, kuram par visu svarīgākas (neatkarīgi no laikmeta) ir tādas cilvēka īpašības, kas to dara iejūtīgāku, labvēlīgāku, saprotošāku, empātiskāku, no vienas puses, un cildenāku un uz savu pašizaugsmi orientētu morāles sfērā, no otras puses. «Mirsti un atjaunojies!» — šo Johana Volfganga Gētes rosinošo maksimu Milts bija izvēlējies par vienu no savas pirmās apjomīgās un joprojām nozīmīgās grāmatas Harmoniskais un disharmoniskais personībā (1979) vadmotīviem, uzturot to spēkā visu mūžu..
Milta dzīvesstāsta aizsākums ir raksturīgs tai paaudzei, kas savu bērnību pavadīja brīvvalsts rosības gaisotnē. Viņa tēvs, Ziemeļlatvijas partizānu pulka karotājs, par nopelniem Neatkarības karā saņēma ne tikai apbalvojumus, bet arī 10 hektārus zemes Līvānu pusē. Tos viņš līdz Latvijas okupācijai izveidoja par priekšzīmīgu jaunsaimniecību, bet jau 1941. gada janvārī sekoja arests un deportācija uz Krieviju, kur 1942. gada februārī tēvam izpildīts nāves sods. Apsūdzība — bijis aizsargs, aktīvi cīnījies pret padomju varu, veicis pretpadomju aģitāciju. Patiesību par tēva nāvi Milts uzzināja tikai 80. gadu beigās, jo iepriekš ģimenei oficiāli paziņots, ka tēvs miris 1943. gadā, izciešot 10 gadu sodu. «Mums, bērniem (ģimenē bija vēl pieci bērni — V. V.), nācās piedzīvot gan to, ka apsaukā par fašistiem, ka liek tēvu noliegt, gan arī gluži pretējo — ka pret mums izturas labāk, ar lielāku uzticību, jo daudziem jau bija līdzīgs liktenis,» Milts vēlāk atcerējās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.