Man riebjas māksla • IR.lv

Man riebjas māksla

Ilustrācija — Agate Lielpētere
Guntis Berelis

Stāsts

Teikšu uzreiz un atklāti — man riebjas māksla. Nē, drusku greizi sacīts, nevar riebties tas, par ko tu ne vella nezini. Precīzāk — māksla man ir dziļi vienaldzīga. Un ne jau tikai māksla, arī teātris, grāmatas, kaut kādi čīgātāji un tūtiņdreijeri, visa tā draza, ar ko apaugusi mūslaiku civilizācija. Mākslinieki, dzejnieki, aktieri — tie gan riebjas kā cilvēki, par daudz savairojies tādu švabraku. Ja pusi no viņiem nolikvidētu, pasaule no tā sliktāka nepaliktu, gluži pretēji, cilvēkiem kļūtu vieglāk elpot. Bet es nevienam neuzspiežu savu viedokli. Ja jums patīk — staigājiet pa izstādēm, lasiet kaut kādus penterējumus un ko tik vēl ne. Paši vainīgi. Vai esat sarēķinājuši, cik gadu no jau tā tik īsā mūža esat izniekojuši, degunu iebāzuši grāmatā? Apmulsāt? Nobijāties? Nokaunējāties? Nu, lūk. Taču šajā laikā jūs varējāt izdarīt visu ko citu un lietderīgu. Piemēram, salabot nosvilušo kontaktligzdu. Vai pieskrūvēt virtuves skapītim sašķiebušās durtiņas. Piemēram, man visas kontaktligzdas allaž labākajā kārtībā, bet virtuves skapīšu durtiņas pieskrūvētas ideāli taisnā leņķī, pat eņģes saeļļotas un nečīkst… Jo esmu praktiskas un pragmatiskas dabas cilvēks un ar to lepojos. Māksla man netraucē dzīvot.

Ar šausmām, pareizāk sakot, nelabprāt — kādas nu tur šausmas, paģiras ļauži atceras ar riebumu, nevis ar šausmām — atceros tālos skolas gadus. Nē, fizika, matemātika, ķīmija, pat bioloģija — neviena slikta vārda, ar eksaktajām būšanām viss bija labākajā kārtībā, tas nekas, ka šīs zināšanas nekad nav bijušas vajadzīgas un jau sen kopš aizmirsušās. Ja ne citādi, fizikas stundās vismaz bija sajūta, ka tu dziļāk iepazīsti lietu dabu. Bet zīmēšana, literatūra, estētika un visādas citādas mūzikas — pasargdies, no žāvām žokļi mežģījās laukā, kaut gan jāsaka, pat mākslas būšanas mums izdevās pa druskai atsvaidzināt, un tāpēc gluži nelietderīgas tās nebija. Prātā palikusi, piemēram, estētikas skolotāja videnē, kura mēdza mūs vazāt pa kaut kādām bilžu izstādēm. Paldies viņai par to — vēl puika būdams, sapratu, ka nekad! nekādā gadījumā! un neparko! Nav un nekad man nebūs vajadzīgi šie smērējumi! Turklāt runa jau nav tikai par mani, maitāti tikām mēs visi, tomēr arī pretojāmies visi — kā viens. Reiz kādā izstādē mēs, klases čaļi, bariņā sastājušies, bakstījām ar pirkstu gleznās — paskat, ar rokām nedrīkstot aizskart? nez, arī mālderis bildes dabūjis gatavas, ar rokām tām nepieskaroties? —, no sirds uzjautrinādamies par to, kas tur sakleķerēts. Bet skolotāja, kaza, patētiskā balsī stāstīja kaut ko par māksliniecisko pārdzīvojumu, sirds asinīm un sazin ko vēl, kas mūsos izraisīja vēl trakākas smieklu lēkmes (nuja, asiņojoša sirds, kā tad, infarkts uz līdzenas vietas — būtu bijušas sirds asinis, mālderis būtu atsitis pēdu un nekādas bildes vairs nekleibētu). Kādai gleznai, kurai nebija paraksta, — čaļi sastājās man ciešāk apkārt, aizsedzot skolotājas skatienam — es ar zaļu flomāsteru apakšējā labajā stūrī ar lieliem burtiem trekni uztriepu «pidars», un visvairāk mūs sajūsmināja fakts, ka — to uzzinājām drusku vēlāk — bildi bija mālējusi sieviete. Gandrīz apgāzāmies no smiekliem, bet skolotāja nesaprata, kāpēc mēs tā zviedzam, un tik vien kā bolīja baltas acis. Dažas dienas vēlāk intereses pēc aizstaigāju vēlreiz uz to pašu izstādi — ha, bilde joprojām karājās ar visu pidaru, neviens manu komentāru nebija pamanījis. Citreiz viņa mūs aizstiepa uz kaut kādiem dzejas lasījumiem. Priekšā trekns sievišķis melnā paltrakā kvieca kaut ko pavisam nesakarīgu, bet viens no čaļiem — neatceros, kurš tas bija, tomēr ir skaidrs, ka dzejnieka ķēriens viņam piemita — uz līdzenas vietas tāpat galvā uzcepa penterējuma turpinājumu: «No taviem pupiem piens, dirsā tev miets.» Laikam sanāca par skaļu, jo melnais sievišķis iebļāvās, ka te, redz, mītot dzeja, dzejai vajagot klusumu, bet, ja kādam dzeju nevajag, ar varu te neviens netiekot turēts. Nu, aizgājām prom, protams, bet publika par mūsu komentāru bija tādā sajūsmā, ka izpelnījāmies aplausus. Kopš tā laika man nekad nav patikušas melni ģērbtas sievietes, visu laiku bail, ka viņas histēriskā balsī bliezīs laukā kaut kādas nejēdzības.

Eh, bija skaists laiks, un bija dižas domas — gan par mākslu, gan par pasaules atbrīvošanu no mākslas un māksliniekiem… Jo nekā daudz no iepriekš teiktā pāri nav palicis. Ja gribētu būt precīzs — un, būdams pragmatiskas dabas cilvēks, es allaž tiecos būt precīzs —, viss sākumā teiktais būtu jāpārtapina pagātnes formā. Man nevis riebjas, bet gan riebās māksla. Māksla man nevis ir vienaldzīga, bet bija vienaldzīga. Taču pat tas nav īsti precīzi, jo, lai arī māksla man savulaik riebās, bet tagad tā gluži nav, mākslinieki man riebjas joprojām, visi kā viens un bez izņēmumiem. Nē, arī tas nav pavisam precīzi. Nomaldījies trijos vārdos un pagalam neskaidrās emocijās, es jūtos izmocīts, pārguris un samulsis, un iekšas arī sāp. Protams, ne jau tikai tie trīs vārdi tur pie vainas, ka jūtos izmocīts un pārguris, bet par to vēlāk.

Vai jums kaut ko izsaka iniciāļi G. B.? Vēl pirms īsa laiciņa tie man izteica pliku neko, taču patlaban šie divi tik nesvarīgie burti — G un B — izauguši tik gigantiski, ka ne tikai pilnībā aizseguši pasauli, bet negantiem ilkņiem iekampušies manī un lēni saēd ne tikai manas iekšas, bet arī smadzenes. Plēš un plēš, un plēš pa gabalam tik nost, un plēš vēl. Kaut kādas racionālā saprāta paliekas un tātad arī spēja sevi kontrolēt man vēl saglabājusies, tāpēc es redzu, es jūtu, es zinu, ka domām vairs nav praktiskas un pragmatiskas ievirzes, tās jūk un pinas kopā, skrien uz visām pusēm, un mans prāts palicis atbaidoši haotisks un nesistemātisks, par ko vislabāk liecina šīs juceklīgās piezīmes. Vairs nespēju novaldīt stāstījuma pavedienu, tas raujas laukā no racionālā prāta satvēriena un aizslīd, kurp tam iepatīkas. Kur meklējams manas mazās ellītes starta punkts un kāpēc tas viss notika tieši ar mani — nezinu, nudien nezinu. Tomēr mēģināšu visu secīgi un pēc kārtas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu