Rīgas domes izzagšanas sociālie un psiholoģiskie cēloņi

Rīgas dome nekad nav bijusi caurskatāma institūcija, kas darbotos sabiedrības interesēs, jo allaž ir dalījusi milzu kapitālu, pārvaldījusi vērtīgus pilsētas īpašumus, pieņēmusi lielajam biznesam svarīgus lēmumus, un ap katru no šiem lēmumiem allaž spietojušas ieinteresētās personas, cenšoties ietekmēt iznākumu par labu sev un savām interesēm.

Taču, ja agrāk Rīgas domes medijos atspoguļotās aktivitātes vēl ierakstījās sociāli akceptētās, neizbēgamās korupcijas rāmjos (lai jau zog, ka tik strādā), pēdējā laikā radusies sajūta, ka pamatkritērijs, lai Rīgas dome jebkādu projektu vispār sāktu, ir tajā ietvertā iespēja daļu naudas iešņaukt kādā no savām vai sev pietuvināto kabatām.

Faktiski Rīgas dome ir sasniegusi stāvokli, kad ir tik aizņemta ar zagšanu, ka neatliek pat laika uzturēt fasādi — aplaistīt puķes uz Barona ielas un izveidot apstādījumus skvērā pie Operas.

Zināmā mērā ir grūti aptvert to mērogu un sistēmiskumu ar kādu notikusi Rīgas domes jeb precīzāk — Rīgas un rīdzinieku kopējās naudas — izlaupīšana. Bezgalīgi konsultanti, kuri saņem atlīdzību “par neko”, projekti ar uzpūstām tāmēm, atbalsts Saskaņas draugu sabiedriskajām organizācijām un pāri visam — bezjēdzīgi daudzmiljonu projekti kā Rīga.lv, kuru vienīgais eksistences iemesls ir burtiski “nokāst piķi”.

Šo situāciju lielā mērā stimulē monolītais domes varas partiju bloks, kas stabili “ņem vairākumu” un, nesatraucoties par rītdienu, var rīkoties, kā vien tiem ienāk prātā. — Ak’ jums ir svelošas vajadzības? Bet mēs vēlamies remontēt Uzvaras parku par 3,8 miljoniem! Un iepūt tu mums. — Kā teica klasiķis: “Vara samaitā, bet absolūta vara samaitā absolūti.”

Protams, šodien, kad tiesībsargājošās iestādes ir atārdījušas dažus pavedienus un bosi aizlaidušies lapās uz Eiroparlamentu, situācija ir būtiski mainījusies.

Labākajās Cepļa sižeta tradīcijās par daudzsološā uzņēmuma vadītāju kļuvis leitnants Sausais, piedodiet, pulkvedis Turlais. Saskaņa “it kā” zaudējusi četrus savus biedrus, kā rezultātā koalīcijai vairs nav “pilns rublis”, bet pats svarīgākais — tā ir zaudējusi savu seju un līderi.

Nav labāka laika, kā tagad, lai pārlūkotu spēles laukumu un censtos saprast, kā šādā situācijā esam nokļuvuši un kas sagaidāms turpmāk.

Sovoks jeb padomju mantojums

Dzidra padomju sistēmas pazīme bija pilsoniskās sabiedrības neesamība. Pavisam vienkārši — padomju iekārtā politiskā un sabiedriskā dzīve nebija ikdienas cilvēku kompetencē. Cilvēks parastais tikai varēja reaģēt uz signāliem, kuri nāca no augšas. Ja Rietumu demokrātijās sabiedrība apvienojas un kļūst par partneri varai (kuru tā pati ievēl), tad postkomunistiskā sabiedrība sastāv no savstarpēji atsvešinātiem indivīdiem, kuri neprot apvienoties un sadarboties, lai mijiedarbotos ar varu, to ierobežojot un uzraugot.

Neļaut cilvēkiem biedroties bija centrālais instruments, kā padomju sistēma varēja saglabāt kontroli, jo — skaldi un valdi.

Šodien biedrošanās prasmes neesamība ir galvenā problēma, kas traucē demokrātiskas, uz kopsadarbības principiem būvētas pašvaldības pārvaldes iekārtas attīstībai Rīgā.

Mēs esam tik atsvešināti, ka nesveicināmies pat ar savu bērnu klasesbiedru vecākiem, kurus zinām sejā, bet izliekamies nepazīstam. Par kādu kopsadarbību, kopējo labumu, kopējo lietu, kopējiem mērķiem, kopēju rīcību, kopējām vērtībām un kopējām interesēm vispār šādā situācijā var būt runa?

Jebkurš cilvēks, protams, ir savtīgs egoists un ir dabīgi tendēts jebkurā situācijā meklēt tūlītēju pašlabumu, cenšoties sasniegt savas individuālās izdzīvošanas un komforta mērķus. Bet zinātnieki, Nobela prēmijas laureāti, pētot, kā cilvēki pieņem lēmumus, ir secinājuši — ja cilvēki uzticas cits citam un sadarbojas kopēju interešu realizācijai ilgtermiņā, egoisma līmenis būtiski sarūk. Sakārtotās un ilgtspējīgās attiecībās savtīgums samazinās!

Bet, tā kā mēs nedz mākam sveicināties, nedz sadarboties un nespējam vienoties par kopējas nākotnes pamatprincipiem, jo esam atsvešināti un attālināti, pie varas esošie var ērti realizēt īslaicīgas un tuvredzīgas egoistiskas intereses.

Tāpēc, ka krievs

Postpadomju atsvešinātā mentalitāte nav vienīgais faktors, kas dzemdējis astoņkāji, Rīgas domes izlaupītāju. Otrs aspekts ir sabiedrības etniskais dalījums un vēsturiskais aizvainojums.

Nevienam nav noslēpums, ka daudzi krievvalodīgie izjūt naidu un aizvainojumu. Tas nav tikai Kremļa propagandas rezultāts, jo viņi, kuri šeit dzimuši, Latvijā nejūtas cienīti un gribēti. Gluži pretēji — viņi tiek pazemoti, tiek ierakstīti nepilsoņos, tiek saukti par okupantiem. Lai arī ārēji sabiedrība ir mierīga, daudziem iekšā kņud naids un viņi alkst atspēlēties. Varbūt ne tieši, bet pastarpināti. Man pašam bija situācija, kad, Ķengaraga pagalmos pasta nodaļu meklējot, prasīju padomu vietējam, kurš krieviski atbildēja, ka nezinot, lai gan labi zināja, ka pasta nodaļa ir tepat aiz stūra, jo tieši no turienes viņš nāca!

Rīgas domes plašā mēroga laupīšanas čempionāts lielā mērā balstās tieši šādā dusmu izpausmē. — Vot jums pīrādziņi kādus paši tos izcepāt. Nogaršojiet. Tagad mēs te mazliet pasaimniekosim. —

Un viņi to var darīt, jo viņiem ir vairākums, un mazāk nebūs. Un viņi jūtas dusmīgi, atsvešināti un aizvainoti. Un viņi neizjūt piederību šai valstij, un negrib no tās neko izveidot. Negrib neko kopīgu un ilgtspējīgu. Jo nav uzticēšanās, un tādēļ arī prevalē egocentrisms un tūlītēja savtīga ieguvuma meklēšana. Katrs grābj sev, ko var pagrābt. Un pie varas nokļuvušie burtiski “sadala laupījumu” sev un savējiem, jo nekā citādāk rīkoties viņi vienkārši nav spējīgi.

Vai viņi ir slikti cilvēki? — Nē, nav! Zinātniskie pētījumi un psiholoģijas eksperimenti apliecina, ka cilvēka uzvedība ir atkarīga no vides, kādā viņš nokļūst. Visinteliģentākie un rāmākie indivīdi, kļuvuši par cietumsargiem, savai jaunajai sociālajai lomai pielāgojas dažu dienu laikā, kļūstot rupji, vulgāri un vardarbīgi. Taču labā ziņa ir, ka arī eksperimenta žurkām var piedāvāt narkotikas, bet par narkomānēm kļūs tikai no grupas izstumtās un tās, kurām nebūs pieejas interesantām aktivitātēm. Tāpat kā zviedru nāciju savulaik no alkoholisma izārstēja, mērķtiecīgi uzlabojot dzīves vidi un telpu ar to, ko šodien visā pasaulē pazīst kā “skandināvu dizainu”.

Cilvēkam ir noteiktas psiholoģiskās vajadzības — ar kaut ko lepoties, justies svarīgam, piederēt, veidot jēgpilnu identitāti — un, ja tās netiek realizētas, paveras ceļš destrukcijai. Ja Latvijas politiķi ir pārāk aizņemti ar shēmošanu, lai parūpētos par trešdaļas valsts iedzīvotāju iekļaušanu, nevajag brīnīties par izzagtu un izpostītu galvaspilsētu, kur tramvajus mazgā ar nanoūdeni un katrs projekts, pirmkārt, ir iespēja nozagt.

Atpakaļ nākotnē

Šodien, līdz ar vairāku koruptīvo shēmu atklāšanu, un sekojošo Ušakova un Amerika evakuāciju uz neaizskaramības zonu Eiroparlamentā, Saskaņas un GKR monolītajā blokā ir parādījušās plaisas. Daudzi līksmo un sagaida jaunas iespējas un jaunu ēru Rīgas domē, bet rīdzinieki vēlētāji nekur nebrauks, viņi paliks tepat. Domās un rīkosies tāpat kā iepriekš. Un ja tā, kas tad var mainīties? Tāpat kā agrāk, vēlētāji paliks atsvešināti un neorganizēti, nespējīgi vienoties par kopīgu nākotni, kopējiem pamatprincipiem un vērtībām, nespējīgi kontrolēt un pieskatīt varu.

Ušakova sarakstā varbūt nebūs, bet kas viņam traucē “būt tepat blakus” un iedvesmot vēlētājus? Pat ja Ušakovs pazudīs no ekrāniem, svēta vieta tukša nepaliks, un vienas sejas vietā nāks trīs citas.

Ja kāds domā, ka Saskaņas vēlētājs, uzzinājis par korupcijas skandāliem nu šausmās saķēris galvu sēž un nezina, ko darīt, jūs maldāties. Cilvēki Ušakovam tic, bet ticība nav racionālā prāta funkcija, un cilvēki burtiski būs gatavi apgalvot, ka melnais ir balts, lai tikai nebūtu jāmaina savas dziļākās pārliecības.

Tieši tāpēc arī līdz šim Ušakovs ir spējis kā teflona vairogs un daiļa fasāde stāvēt priekšā visām rebēm, kuras valda domē, un piesegt visu notiekošo kā burvju mākslinieks, kurš novērš uzmanību no tā, kas notiek īstenībā.

Kāpēc cilvēki Ušakovam tā tic? Tāpēc, ka dzīve bez ticības ir bezjēdzīga un cilvēkiem vajag kaut kam ticēt — tieši tāpat kā cilvēkiem vajag ēst. Bet neko citu, kam krievvalodīgie varētu noticēt, neviens tā arī nav spējis piedāvāt. Un kur tad viņiem likties?

Ko iespējams iesākt? Praktiski neko daudz, jo cilvēki arvien neapzinās savu varēšanu kaut ko mainīt, un tautas politiskā aktivitāte aprobežojas ar dusmīgu galvas grozīšanu pie televizora. Atsvešinātība un neprasme organizēties, rezultējas pie varas esošo bezatbildībā un visvarenības sajūtā, un atļauj rīkoties realizējot šauras, īslaicīgas un egoistiskas intereses.

Kas notiks tālāk? A’ nekas. Iekrišanas tiks lokalizētas, gali apcirsti, situācijas izrullētas, sejas izglābtas, kam vajadzēs — tiem samaksās, un turpināsies tas pats, kas līdz šim, tikai diskrētāk, bet tik pat nahaļna, jo viņi vienkārši citādāk nemāk. Un — kāpēc vispār, lai mācētu? Nav taču pieprasījuma. Cilvēki ir pieņēmuši, ka neko ietekmēt nevar, un pat necenšas.

Un tā turpināsies tik ilgi, kamēr jūs, televizoru nācija, nesāksiet sveicināties ar cilvēkiem, kurus esat redzējuši, bet vēl neesat pietiekami pazīstami, lai spētu vienoties par kopīgiem principiem un kopīgu rīcību kopīgas nākotnes vārdā.

 

Autors ir publicists