Liela daļa cilvēku ir pieraduši, ka viss tiek iedots

Centrālās statistikas pārvaldes pētījums liecina, ka ar savu dzīvi ļoti apmierināti ir 15,3% Latvijas iedzīvotāju, vidēji apmierināti – 58,3%, savukārt neapmierināti – 26,4%. Visaugstākā apmierinātība ar dzīvi ir jauniešiem vecumā no 16 līdz 24 gadiem (7,5 balles), savukārt, iedzīvotājiem kļūstot vecākiem, apmierinātība sarūk. Visaugstākā apmierinātība ar dzīvi ir jauniešiem vecumā no 16 līdz 24 gadiem (7,5 balles), savukārt, iedzīvotājiem kļūstot vecākiem, apmierinātība sarūk (6,1 balle senioriem vecumā pēc 75 gadiem). Gadiem ejot, cilvēki mēdz iestrēgt gaidīšanas stadijā, cerot, ka viss atrisināsies pats no sevis vai tiks paveikts viņu vietā. Visbiežāk tā nenotiek, tāpēc pieaug neapmierinātība arī dzīvi kopumā.

Iestrēguši gaidīšanas stadijā

Liela daļa cilvēku ir pieraduši pie tā, ka viņiem viss tiek iedots. Dzīvojam ar domu, ka valsts vai pašvaldība visu izdarīs mūsu vietā. Varētu teikt, ka esam iestrēguši gaidīšanas stadijā. Strādājot ar cilvēkiem, redzu, ka daļa nemitīgi gaida kādu, kurš dzīvi padarīs laimīgāku un labāku, pārveidos mūs un virzīs pareizajā virzienā.

Lielākoties tā nenotiek, gaidas netiek apmierinātas un rodas neapmierinātība vai daļēja apmierinātība ar savas dzīves kvalitāti. Spilgts piemērs ir  uzņēmējdarbība un Eiropas Savienības fondu projekti – tie, protams, ir lieliska iespēja uzņēmējiem augt un attīstīties, bet, no otras puses, cilvēki pierod, ka nemitīgi var saņemt papildus finansējumu, un neaizdomājas, ko darīs, kad projektu nebūs.

Šis atbalsts nereti noved pie tā, ka pārstājam rūpēties par uzņēmuma konkurētspēju un savu personīgo izaugsmi. Tas pats attiecas arī uz cilvēku kā indivīdu – nevajadzētu dzīvot ar pārliecību, ka mums kāds piedāvās labu darbu un sniegs iespējas izaugsmei, tā vietā biežāk vajadzētu aizdomāties par darba vietas radīšanu sev un citiem. Savu dzīvi jāveido pašiem, paļaujoties uz sevi, nevis ārējiem faktoriem.

Laimes formula nekur tālu nav jāmeklē

Laimīgākie un ar dzīvi apmierinātākie cilvēki ir tie, kuri negaida, kad kāds visu paveiks viņu vietā, bet ņem dzīves grožus savās rokās. Ikdienā sniedzot koučinga konsultācijas, esmu nonākusi pie secinājuma, ka laimīgākie ir tie, kuri dzīvo ar apziņu – es pats esmu savas dzīves noteicējs. Jo ātrāk sāksim mainīt lietas, kas mūs dzīvē neapmierina, jo ātrāk redzēsim rezultātu – pavisam vienkārši un loģiski. Laimes formula nekur tālu nav jāmeklē! Turklāt jāņem vērā, ka laimes formula un dzīves piepildījums katram var būt pilnīgi citādāks. Nav vienotas mērauklas visiem. Nevajag sekot bara instinktam vai šķietami pieņemtām normām. Mūsu dzīvi nedzīvo kāda sabiedrības daļa, bet gan mēs paši.

Dzīvē ir situācijas, kuras atstāj ļoti paliekošu emocionālu iespaidu. Arī es pati tādā savulaik esmu bijusi iesaistīta, kad, iekļūstot smagā avārijā, brīnumainā kārtā izdzīvoju. Šis notikums lika paraudzīties uz dzīvi no cita skatu punkta. Sāku domāt, cik efektīvi izmantoju laiku ikdienā.

To vienmēr stāstu arī citiem. Mums katram diennaktī ir dotas 24 stundas, un tas, kā šo laiku tērējam, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Visiem labi zināms, ka darba vietā pavadām vismaz astoņas stundas katru dienu piecas reizes nedēļā, citi – vēl vairāk. Rodas jautājums, vai vērts darīt darbu, kas nepatīk tikai tāpēc, lai nopelnītu? Praksē lieliski pierādījies, ka darbavietā gūtais prieks vai gandarījums par paveikto krietni uzlabo darbinieku noskaņojumu ne tikai algas dienā, bet visa mēneša garumā. Neapmierinātība, stress, dzīvošana pastāvīgās bailēs var radīt ļoti jūtamus veselības traucējumus, ko esmu novērojusi cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nācies strādāt un saskarties.

Domāt, rīkoties un uzņemties atbildību

Uzskatu, ka kompetenču pieejas iekļaušana izglītības sistēmā un mācību procesā iemācīs jauniešiem domāt un spriest citādāk, jo patlaban tā ir aktuāla problēma. To esmu novērojusi darbā ar jauniešiem, vadot izaugsmes treniņus skolās.  Šī pieeja spēs iemācīt cilvēkus vairāk domāt par sevi un savu dzīvi, un saprast, ka galvenie savas dzīves apmierinātības un laimes veidotāji esam paši.

Cerams, ka tas palīdzēs attīstīt arī atbildības uzņemšanos par to, ko dzīvē darām, par izvēlēm un sekām. Jo vairāk šī prasme tiks ieaudzināta bērniem jau skolas laikā, jo mierīgāk varēsim raudzīties nākotnē. Diemžēl tagadējā izglītības sistēma sagatavo patērētājus. Jaunietis iziet no skolas sola un iet meklēt darbu. Skolā bieži dzirdam frāzi „labi mācīsies, būs labs darbs”. Jauniešus nemāca domāt, bet sekot sabiedrībā pieņemtajiem. Patlaban, protams, grūti spriest, cik ātri būs saskatāmas izmaiņas, jo ikvienām pārmaiņām nepieciešams laiks. Cilvēks pēc savas būtības nekad nav bijis ļoti elastīgs straujām izmaiņām.

Jauniešu salīdzinoši augstais dzīves apmierinātības līmenis ir skaidrojams ar to, ka viņiem vēl nav bijusi saskarsme ar īstas atbildības uzņemšanos, ņemot vērā, ka lielākā daļa vēl dzīvo vecāku apgādībā. Kļūstot pieauguši, sākam uzņemties atbildību par savu dzīvi un pieņemtajiem lēmumiem, veidojam karjeru un ģimeni. Šajā posmā cilvēks aizvien biežāk saskaras ar situācijām, kas var sekmēt neapmierinātību, taču tieši tajā laikā cilvēka dzīvē visbiežāk ienāk kāds cits faktors, kas dzīves kvalitātes latiņu spēj pacelt ļoti augstu, un tie ir bērni. Bērni ir liels mūsu dzīves piepildījums, viņi raugās uz dzīvi pavisam citādāk, daudz pozitīvāk, viņi redz pasauli kā lielu iespēju zemi. Vecāki šo dzīves uztveri mācās no saviem bērniem, paši kļūstot priecīgāki.

 

Autore ir izaugsmes trenere