Nevainīguma prezumpcija attiecas arī uz Saeimas deputātiem

Līdz ar Saeimas deputātu balsojumu par Jaunās konservatīvās partijas politiķa Jura Juraša izdošanu kriminālvajāšanai, Jurašs ir zaudējis tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs deputāta statusā. Šis balsojums aktualizēja arī jautājumu par to, vai būtu nepieciešami grozījumi Saeimas Kārtības rullī, kas ļautu turpināt darbu arī tiem tautas kalpiem, kuri ir izdoti kriminālvajāšanai.

Saeimas Kārtības ruļļa 17. panta otrā daļa nosaka – “Ja Saeima piekrīt kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas locekli, attiecīgais Saeimas loceklis zaudē tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju, kā arī citu to institūciju sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, līdz kriminālvajāšanas izbeigšanai vai līdz brīdim, kad stājas spēkā notiesājošs tiesas spriedums. Šajā laikā prokuratūrai un tiesai ir tiesības piemērot attiecīgajam Saeimas loceklim visus kriminālprocesuālajos likumos noteiktos piespiedu līdzekļus.”

Vairāki Saeimas deputāti, ne tikai šajā sasaukumā, ir pauduši aicinājumu grozīt Saeimas Kārtības rulli, pamatojoties uz to, ka Latvijā neviens nav atcēlis nevainīguma prezumpciju. Tā paredz, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Tas nozīmē, ka arī deputātam nevajadzētu atņemt tiesības piedalīties Saeimas darbā, kamēr viņa vaina nav pierādīta.

Izvairīties no brutālas politiskās izrēķināšanās

Ir jāapzinās, ka rosinājums izdot parlamenta deputātu kriminālvajāšanai var būt arī politiski angažēts. Pieprasījums sākt kriminālvajāšanu var būt arī safabricēts, tāpēc grozījumi ir ļoti diskutējams jautājums, ko nedrīkst sasteigt.

Šeit būtiski piebilst, ka Latvijā pastāv deputāta imunitāte, kas vēsturiski radīta, lai pasargātu vēlētos tautas priekšstāvjus no brutālas politiskās izrēķināšanās un nodrošinātu netraucētu parlamenta darbu. Pārstāvnieciskajā demokrātijā deputāta imunitātei ir īpaši būtiska loma, jo viņi kā tautas vēlēti priekšstāvji realizē tās gribu. Latvijā Saeimas deputāta neaizskaramību jeb imunitāti nosaka Satversme.

Neaizskaramības princips paredzēts divu iemeslu dēļ – lai nodrošinātu parlamenta netraucētu darbību un pasargātu tā locekļus pret nepamatotām un politiski motivētām apsūdzībām.

Diskutējot par to, vai līdz ar izdošanu kriminālvajāšanai būtu jāaptur deputāta darbība Saeimā, jāņem vērā arī tas, cik smags ir noziedzīgais nodarījums, par kuru tiek uzsākts kriminālprocess pret attiecīgo Saeimas deputātu. Domāju, ka šajā aspektā nevajadzētu vispārināt.

Saeimas Kārtības rullis paredz arī atalgojuma jautājumu

Plašas debates skāra arī jautājumu par to, kāpēc Saeimas deputāts, pret kuru sākta kriminālvajāšana un kurš nevar piedalīties Saeimas darbā, var saņemt atalgojumu. Šeit gribētu viest skaidrību, jo Saeimas Kārtības ruļļa 19. pants nosaka, ka šādam deputātam “mēnešalgu izmaksā piecdesmit procentu apmērā. Ja deputātam tiek piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums, viņam uz apcietinājumā pavadīto laiku tiek pārtraukta arī mēnešalgas izmaksa. Ja krimināllieta izbeigta, nekonstatējot deputāta vainu, vai arī deputāts tiek attaisnots, viņš saņem visu par atstādināšanas laiku viņam neizmaksāto mēnešalgu, kā arī un kompensācijas”. Domāju, ka Saeimas Kārtības rullis paredz demokrātiskai un tiesiskai valstij atbilstošu risinājumu.

Amatu savienošana grauj darba kvalitāti

Viena lieta, ko Saeimas Kārtības rullis saistībā ar deputātu darbu neparedz, bet kas pēdējās nedēļās ir aktualizējusies publiskajā telpā, ir amatu apvienošana gadījumos, ja ievēlētais deputāts iegūst ministra amatu. Lai gan priekšlikums liegt politiķim apvienot Saeimas deputāta un ministra amatus netika atbalstīts, norādot, ka tas ir uz vienu personu attiecināts likumprojekts, prakse liecina, ka gandrīz katrā Saeimas sasaukumā ir kāds, kurš vēlas sēdēt uz diviem krēsliem – 12. Saeimā tas bija deputāts un veselības ministrs Guntis Belēvičs, šajā saukumā – deputāte un labklājības ministre Ramona Petraviča.

Es gribētu vērst uzmanību, ka šajā gadījumā stāsts nebūt nav par konkrētām personām, bet gan par amatiem. Ir absolūti skaidrs, ka apvienošanas gadījumā cieš abi darbi. Ja kādu personu nominē par Ministru kabineta locekli, viņam ir jāvelta visi spēki šo pienākumu pildīšanai, tieši tāpēc ir paredzēta iespēja nolikt deputāta mandātu uz laiku, kamēr tiek pildīti ministra pienākumi, ļaujot šo amatu ar t.s. mīksto mandātu ieņemt nākamajam aiz svītras palikušajam kandidātam.

 

Autors ir biznesa augstskolas “Turība” profesors, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs