Postpatiesība ceturtās industriālās revolūcijas priekšnojautās
Par 2016. gada vārdu Oksfordas vārdnīcā tika kronēts jaunvārds «postpatiesība» (post-truth). Tā dzimšana, iespējams, attiecināma uz 1992. gadu, kad serbu amerikāņu dramaturgs Stīvs Tesičs (Tesich) it kā ironiski nodēvējis par postpatiesības laikmetu brīvo amerikāņu brīvprātīgo izvēli un piekrišanu dzīvot ASV politizētas un deformētas informācijas gaisotnē. 2004. gadā vārds jau bija ieguvis vietu uz daudzu grāmatu autora Ralfa Kaiza (Keyes) kārtējā ražojuma vāka. Taču par gada vārdu to titulēja tikai dažus mēnešus pēc tā masveidīga lietojuma Brexit un Donalda Trampa vēlēšanu pārsteidzošo iznākumu kopsakarā.
Reti kāda vārda vēsture izrādījusies tik pieprasīta un slavena. Vienlaikus ar Oksfordu to par pirmo gada vārdu starp 10 citiem atzina arī Vācijas sabiedrība, lokalizējot par postfaktisch Vīsbādenē. Šobrīd Google uzrāda vairāk par tūkstoš post- jeb pēcpatiesības lietojumiem latviešu valodā, kas, protams, ir niecīgs skaitlis salīdzinājumā ar miljoniem rezultātu angļu valodā. No parasta vārda tas pārtapis par jēdzienu, bez kura it kā vairs nav iespējams pilnīgāk raksturot laikmetīgumu ar tā interneta un īpaši sociālo tīklu «patiesībām», politisko diskursu aptuvenību, populismu, neoliberālismu un citām mūsdienīgām izpausmēm. Tātad dzimis gaidīts un patiesi pieprasīts vārds, kurš lieliski iekļaujas daudzu citu post-veidojumu ķēdē blakus pierastajiem poststrukturālismam, postmodernismam, postpozitīvismam, posttotalitārismam vai mazāk pazīstamajiem posthumānismam, postfeminismam, postvēsturei, posttūkstošgadei un daudziem citiem. Latvijas publiskajā telpā tas ievadīts jau 2017. gada sākumā Rīgas Stradiņa universitātes docenta Ivara Neidera rakstā žurnālā Rīgas Laiks.
Vārdu darinājumi ar post- nav nekas jauns. Ar tiem var iepazīties ikvienā latīņu valodas vārdnīcā. Tie uzrāda vairākas nozīmes: aiz, pēc, pēc tam, vēlāk, viņpus, kopš un citas. Mūsdienīgam lietojumam šķiet vairāk pietuvināma Nīčes (Nietzsche) ‘viņpus’ (jenseits) nozīme, kura attiecināma uz vērtību pārvērtēšanu. Kā lai nepiemin vācu domātāja izaicinošo pravietojumu par Dieva nāvi, kuru tomēr neviens vēl toreiz neiedomājās nosaukt par postdieva laikmetu. Zaratustras priekšruna savukārt adresēta pēdējam visnicināmākajam pēc-cilvēkam, kurš, lepodamies ar savu izglītību, pats nespēj apjaust savu pieticīgo domāšanu un vājo saprastspēju, jo, būdams niecīgs, visu sev apkārt spēj padarīt mazu, taču ilgstoši saglabā dzīvotspēju līdzībā ar citiem, daudziem, par daudz daudziem. Jau tad, 19. gadsimta beigu «viņpus laba un ļauna» un degradētā cilvēka noskaņās, iespējams, aizsācies pieprasījums pēc jauna vārda būtisku pārmaiņu vēstījumam.
Skaidrojumi
Post-darinājumos iekļauti daudzi un dažādi beigu, gala, robežu sasniegšanas un pārkāpšanas sa- un paredzējumi: kaut kas ir noslēdzies, pagājis, beidzis savu pastāvēšanu. Sasniegta robežlīnija, aiz kuras sagaidāms kas cits, citāds, savādāks un atšķirīgs. Post- vienlaikus raksturo procesa noslēgumu un norāda uz jaunu sākumu, uz pārmaiņām, citu attīstības virzienu, kuram piemīt pārejas jeb nenoturīga hibrīdveidojuma raksturs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.