Skaidrīte Lasmane
Postpatiesība ceturtās industriālās revolūcijas priekšnojautās
Par 2016. gada vārdu Oksfordas vārdnīcā tika kronēts jaunvārds «postpatiesība» (post-truth). Tā dzimšana, iespējams, attiecināma uz 1992. gadu, kad serbu amerikāņu dramaturgs Stīvs Tesičs (Tesich) it kā ironiski nodēvējis par postpatiesības laikmetu brīvo amerikāņu brīvprātīgo izvēli un piekrišanu dzīvot ASV politizētas un deformētas informācijas gaisotnē. 2004. gadā vārds jau bija ieguvis vietu uz daudzu grāmatu autora Ralfa Kaiza (Keyes) kārtējā ražojuma vāka. Taču par gada vārdu to titulēja tikai dažus mēnešus pēc tā masveidīga lietojuma Brexit un Donalda Trampa vēlēšanu pārsteidzošo iznākumu kopsakarā.
Reti kāda vārda vēsture izrādījusies tik pieprasīta un slavena. Vienlaikus ar Oksfordu to par pirmo gada vārdu starp 10 citiem atzina arī Vācijas sabiedrība, lokalizējot par postfaktisch Vīsbādenē. Šobrīd Google uzrāda vairāk par tūkstoš post- jeb pēcpatiesības lietojumiem latviešu valodā, kas, protams, ir niecīgs skaitlis salīdzinājumā ar miljoniem rezultātu angļu valodā. No parasta vārda tas pārtapis par jēdzienu, bez kura it kā vairs nav iespējams pilnīgāk raksturot laikmetīgumu ar tā interneta un īpaši sociālo tīklu «patiesībām», politisko diskursu aptuvenību, populismu, neoliberālismu un citām mūsdienīgām izpausmēm. Tātad dzimis gaidīts un patiesi pieprasīts vārds, kurš lieliski iekļaujas daudzu citu post-veidojumu ķēdē blakus pierastajiem poststrukturālismam, postmodernismam, postpozitīvismam, posttotalitārismam vai mazāk pazīstamajiem posthumānismam, postfeminismam, postvēsturei, posttūkstošgadei un daudziem citiem. Latvijas publiskajā telpā tas ievadīts jau 2017. gada sākumā Rīgas Stradiņa universitātes docenta Ivara Neidera rakstā žurnālā Rīgas Laiks.
