Ilustrācija — Sanita Skvarnavica
Stāsts
Rīga kā pamesta sieva tumšām, izdzisušām logu acīm raudzījās tuvojošās briesmās. Uz Juglas pusi pie debesīm grābstījās liesmu mēles. Jau varēja sadzirdēt cīņu troksni, un cauri bēgļu pilnām ielām traucās armijas automašīnas. Pāri Daugavas tiltam kustējās zirgu, mantu un cilvēku miesas straume. Šo cilvēku gars ar sastingušu domu pirkstiem turējās pie pamestā.
Tumsa izlīda no māju pakšķiem, kur tā bija slapstījusies visu dienu, bailīgi un gaidoši.
Kapteinis Hasso fon Vitgenšteins atstāja savu triecienrotu pirmā vada komandiera ziņā un devās uz iekšpilsētu. Rotas vīri noguruši bija nespēkā pakrituši Bastejkalna piekājē. Taisni. Pa labi. Atkal taisni. Un te viņš bija — pie savas bijušās mājas. Hasso zināja — māja bija tukša, vecāki jau pirms mēnešiem bija devušies uz Vāciju. Tukša māja, pamestības gaisotne, vientulības smarža... Kādēļ gan viņš visu to vēlreiz vēlējās pārdzīvot? Mājas? Jā, šī bija viņa māja, kuras sašķiebtā jumta ģēvele liecās pie otras, tikpat vecas un pagurušas. Šajā mājā vairāk nekā četras Hanzas tirgotāju ģimenes bija dzīvojušas, pārciešot visas grūtības, kuras bija piemeklējušas šo mazo zemnieku valstiņu. Viņš — Hasso — gan bija devies uz Vāciju, sekodams Vadoņa aicinājumam, bet vecāki bija palikuši, un viņš bija atgriezies, atgriezies ar pirmajām triecienvienībām. Viņš atcerējās skrējienu pāri Daugavas tiltam, kritušos un degošo Rīgu. Arī toreiz viņa pirmais gājiens bija bijis uz šo māju, kaut arī vecāki bija pārcēlušies uz dzīvi pie kāda bijušā muižas kalpa ģimenes.
