Par ceļotājiem, cukuru un projekcijām nākamībā

Vienā no divām Džozefa Konrāda festivāla klausītāju zālēm notiek saruna ar poļu rakstnieci Olgu Tokarčuku. Foto ― Roberts Slušņaks
Ingmāra Balode
Print Friendly, PDF & Email

Braucu apciemot savu dvēseli, kuras ievērojama daļa dzīvo šajā pilsētā

Šī pilsēta ir pārāk salda. Uzmanību, šī pilsēta ir pārlieku salda jums, kas gatavi novembrim blokmājās, vilcienos, tramvajos vai pie ledaina auto stūres, šī pilsēta var izraisīt nogurumu no brīžam bezādaina, bezkaunīga skaistuma, bet ādas vietā tai ir gotiski ķieģeļi un barokāls apmetums. Šī pilsēta var izrādīties pārāk skaista mums. Bet mēs atgriezīsimies, lai laiku pa laikam samērotos ar to, lai pavērotu arī savu nodilumu. Lai justos parasti, sabružāti, ne visai moži pēc garā ceļa. Lai atžirgtu. Lai pār Venēcijas ielu (Venēcijas iela! Šajā pilsētā! Tas nav prātīgi, tas nav normāli, viņiem nav mēra sajūtas, it nekādas!), kad tu stāvi nosalis pie namruņa un zvani uz dzīvokli ar koka durvīm un misiņa slēdzenēm, kliedzot pārlido gulbji. Gulbji. Pilsētas centrā. Vismaz vakara gaismā to spārnapakšas izskatās pelēkas, vismaz tās. Balts ir par košu Krakovai, starp citu. Pat Venēcijas ielā. Šeit košumu veido kas cits. Būs vēl vairākkārt jāievelk elpa, lai jums to izstāstītu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu