Šī glezna
Sabiezināt krāsas, sabiezināt krāsas
Uz nospriegotā auduma portāla,
Uz šīs aizspogulijas atblāzmas, drēbju skapja, kas
Vien ved pie vārtiem, kur kalts:
«Lasciate ogni speranza, voi ch’entrate.»
Indigo puantilisms, sēpijas arabeskas,
Kaleidoskopiskas kolāžas —
Vien daži no rīkiem, no viszinātā ruporiem,
Ne manas balss fiksētājiem.
Ota, šis Dāmokla zobens, līdzvērtīga žiletei,
Spermai un jaunavas kaunuma asinīm.
Ne par to es atbildu,
Vien klausu.
Svētas, svētas, svētas ir šīs sabiezinātās krāsas,
Svētas kā mēris pēc kara,
Svētas kā nāve 27 gadu vecumā,
Svētas kā noklusēta mīlestība,
Ko destilēt, fermentēt, raudzēt par
Melanholijas filozofu akmeni.
Šī simetrijas kvintesence, šis izsmalcinātās
Agonijas zelta griezums —
Tā būs tiesa, kas nebeigsies,
Tā būs tiesa, kas liks eņģeļiem raudāt
Spalvas un spirtu,
Tā būs tiesa, kas liks tēviem izraut
Savus pirmdzimtos no sievu vēderiem
Un notiesāt dzīvus;
Tiesa, kas izraisīs simtgadu karu,
Kam sekos miera tūkstošgade.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.