Ilustrācija — Patrīcija Māra Vilsone
Apraksts
Pošoties projām no Krievijas, toreizējās PSRS, 80. gadu sākumā, kad kabatā bija vienvirziena biļete un ārzemju pase ar franču vīzu un padomju zīmogu «uz pastāvīgu dzīvesvietu», citiem vārdiem, bez tiesībām atgriezties Maskavā, mani bija tik ļoti pārņēmuši sapņi un minējumi par dzīvi noslēpumainajos Rietumos, valstī, kuras valodu tik tikko pratu un kur nevienu nepazinu, izņemot Parīzē gaidošo manu Tbilisi pastaigu zinātkāro pavadoni, ka neko daudz nelikos zinis par tiem, no kuriem bija lemts šķirties: ģimenes, draugiem, paziņām. Toties viņi ļoti labi apjēdza, ka mūs gaida šķiršanās, iespējams, pat uz mūžu. Cilvēki, kas aizbrauca no PSRS, reti atgriezās atpakaļ. Dzelzs priekškars aiz viņu mugurām nolaidās, pamazām viņi zuda no realitātes, kontūras izplūda, palika tikai atmiņas.
