«Man patiešām ir priecīgi dzīvot, neraugoties uz visām grūtībām. Iespējams, tāpēc mani pieņem arī cietumā. Jo dodos uz to ar prieku,» saka Daina Strelēvica. Foto — Reinis Inkēns
Daina atver savas mājas durvis smalka un trausla, neliela auguma. Ar platu smaidu. Bet stingru, noteiktu stāju. Pirmrindniece pēc dabas, pati par sevi saka. Morālais kompass ielikts jau bērnībā ģimenē un mācoties Stendes pamatskolā, kur skolotāja mācēja arī komunistisko materiālismu skaidrot kā ētiskas nostādnes. Paklusām abas ar māsu padomju laikos nokristītas luterticībā. Tomēr Daina iestājusies arī komjaunatnē. «Man vienmēr bijis aktuāls jautājums — kā varu palīdzēt citiem? Dažiem tas varbūt nav paticis, ne jau visiem mana palīdzība ir vajadzīga, arī tas jāsaprot, bet tāda ir mana daba. Esmu iemācījusies toleranci, smalkjūtību.»
Baznīcas dzīvē Daina iesaistījās Atmodas laikā. Vēlējās nokristīt savu tobrīd 10 gadus veco puiku un arī pati pārkonvertējās katoļticībā. Iesaistījās draudzē, sāka strādāt Katoļu ģimnāzijā. Līdz krustmeita Ilze Dātava uzaicināja atnākt uz cietuma Mātes un bērnu namiņu. Darboties ar mazuļiem. «Par Dievu jau ar viņiem nerunāju, spēlējos. Bet sāku aizdomāties, ka turpat netālu ir arī sievietes, kurām varētu palīdzēt.» Nu jau 23 gadus Daina vairākas reizes nedēļā dodas uz Iļģuciema sieviešu cietumu, lai tiktos ar ieslodzītajām, rīkotu tikšanās ar garīdzniekiem, koncertus, dažādus pasākumus. Biedrībā Iļģuciema sievietes viņa vada arī vairākus sabiedrības integrācijas projektus.
