Padomju laikā Elma Zadiņa no ekskursijas Igaunijā atveda kamas miltus. «Nopirku, sajaucu ar kefīru un uzreiz sajutu bērnības garšu. Tas pats kurzemnieku pūtelis! Kad sākās brīvvalsts laiks, teicu: jādabū viņš gatavs!» Foto — Gints Ivuškāns
Sātīgs paēdiens vakariņās. Veselīgi, un vēders ir mierīgs. Tā runā Elma, iecilādama rūgušpienā brūnganu pulveri. «Man jau pašai viņš tā kārojas, ka nevar sagaidīt!» norij mutē siekalas. «Ar koka karoti vajag maisīt, tas piederas vairāk pie pūteļa.» Klāt — mājas zemeņu ievārījums. Tiešām garšīgi!
Pūtelis, kā sauc šo brīnumu, Elmai Zadiņai pazīstams kopš bērnības. «Saldus pusē ir arī folklorists ar tādu uzvārdu. Cita žurnāliste gan vienreiz bija uzrakstījusi «pūdelis». Uzmanieties!» viņa brīdina.
82 gadus vecā kundze no Dundagas, pensionēta agronome, ir palikusi pēdējā zināmā, kas gatavo kurzemnieku tradicionālo ēdmaņu. Rudzi un kvieši, audzēti tepat, ģimenes zemnieku saimniecībā, vispirms lielā katlā jāuzbriedina, tad jāvāra. Jākaltē uz karstas krāsns, jāsamaļ elektriskajās dzirnavās un jāiemaisa rūgušpienā. Pūtelis gatavs!
Katru piektdienu tirgus kioskā pretī Dundagas baznīcai Elma pārdod gan pūteļa «bāzi», gan pašceptus sklandraušus. «Vasarā savi 100 sklandrauši ir vajadzīgi. Ziemā ir mazāks noiets, kādi 70—80,» viņa lēš. Un cik kilogramu pūteļa miltu aiziet tautās? «Domā, ka es sveru? Nav jau masveida ražošana,» saimniece met ar roku. «Tonnām ne, pēc vajadzības. Kad ir lielāki pasākumi, piemēram, lībiešu svētki Mazirbē, tad sagatavoju vairāk.»
Pastāvīgi klienti ir paši dundadznieki. «Kam garšo, tas pērk, kam negaršo, tas jau nepirks.» Kādu laiku pirms mūsu viesošanās vietējais tūrisma informācijas centrs palūdzis ar pūteli un sklandraušiem pabarot 25 vācu tūristus. Ēduši un slavējuši. Elmas Zadiņas dzimtās mājas bija izvēlētas arī par pēdējo punktu novadniekam Krišjānim Baronam veltītajā maršrutā akcijā Pēdas.lv. Protams, viņa ekskursantus cienājusi ar sklandraušiem un pūteli.
Elmas bērnībā pūteli taisīja mamma. «Daudzas vecās saimnieces taisīja. Tas bija kā launaga ēdiens. Tur vēl ir lielā, sastīpotā bļoda, ar kuru mamma nesa uz pļavu strādniekiem launagu,» Elma rāda. «Ēda katrs ar savu karoti. Vislabāk pūtelis garšo vasarā, karstā laikā, ir atspirdzinošs.»
Mammas meistarstiķis bijis arī cits kurzemnieku ēdiens — skābputra. «Izvāra putraimus, ielaiž iekšā rūgušpiena kunkuļus, pieliek krējumu klāt, tad tam kādu dienu ir jāpastāv, jāieskābst.»
Elmas vīrs, vidzemnieks, par skābputru neesot bijis sajūsmā. «Vairs nevārījām, tas process ir aizmirsts,» viņa nopūšas.
Bet Imants Ziedonis Kurzemītes ceļojumos skābputru dažādās mājās baudīja un tik poētiski aprakstīja, kā kunkuļi noslīd kaklā! Vai pie Zadiņiem arī nebija iemaldījies. «Bija, bija!» Elma priecīgi atsaucas. «Viņš tur, kur ir Valpenes piramīda (pēc Ziedoņa ieceres par godu Krišjānim Baronam veidots akmeņu krāvums — red.), vēl stādīja bumbulvītolus. Man arī iedeva vienu stādu. Tas mūsu ceļa galā iestādīts, re, tur šķūnim pretī!»
