Kāpēc klusējam par Kārli Ulmani?

Subjektīva atbilde: tāpēc, ka okupācijas un trimdas gados vairākums latviešu ir aizaudzināti no nacionālās pašapziņas – savas tēvzemes, dzimtenes, tautas, valsts mīlestības un kalpošanas tām. Valsts virzību noteicošajam vairākumam šīs mīlestības vienkārši nav. To pierāda turpat puse pēdējās Saeimas vēlēšanās nepiedalījušos, bet trešdaļa – ar balsojumu par ‘’Saskaņu” un ZZS.

Tautas laime un nelaime

Kā tas var būt, ka Latvijas valsts dibināšanas atceres simtgadē klusējam par vīru, kurš stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa un kapa – Kārli Ulmani?! Patriotu, kurš savu dzīvi piepildīja, sekojot Kronvalda vārdiem: ‘’Mans augstākais prieks, manas lielākās bēdas stāv latviešu tautas laimē un nelaimē.”

Atbildot uz Saeimas atlaišanu 15.maijā, Dr.iur. Romāns Apsītis secināja: ‘’Ja mēs 1990.gada 4.maijā būtu rīkojušies citādi, šodien mums nebūtu atjaunotās Latvijas Republikas.” ‘’Stingru varu, ko šodien prasa tauta, var panākt arī ar demokrātisku Satversmi, kurā ievērots varas dalīšanas princips,” skaidro K.Ulmaņa valdības Kultūras departamenta vadītājs J.Labsvīrs.

Vērtējot nepretošanos 1939./1940.g. okupantiem, J.Labsvīrs raksta: ‘’Kad es Munteram toreiz teicu: tauta to atzīst par kaunpilnu rīcību, viņš atbildēja: ‘’Kur izšķiras tautas un valsts likteņi, personīgam lepnumam un stājai jākapitulē.’’ Uz pārmetumiem Kārlis Ulmanis atbildēja: ‘’Vai tad man bija tiesības riskēt ar mūsu kareivju un virsnieku dzīvībām? Ja mums būtu bijis kaut viens procents, ka mēs varētu uzvarēt savu pretinieku, mēs būtu cīnījušies… Un palīdzību šajā momentā mēs arī ne no viena gaidīt nevaram… Tas ir vēstures gājiens…”.’’

Vēsture spriedīs

Kārlim Ulmanim bija iespēja atstāt Latviju, pirms to okupēja. Viņš to nedarīja, noraidot vairāku valdības locekļu ierosinājumus: ‘’Es to nedarīšu. Es nedošu nevienam iemeslu teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās laimīgās dienās, bet pametis to visgrūtākā likteņa stundā. Vai es daru pareizi vai nepareizi, par to spriedīs vēsture. Tā Latvija, kurai mēs kalpojām, vairs neatgriezīsies, bet tai, kura nāks pēc visām ciešanām, es vairs nebūšu vajadzīgs.”

Tā laika kontekstu papildina publicists Franks Gordons: ‘’Ulmanis nebija ne nodevējs, ne gļēvulis… Aplenkta no trim pusēm – ko Latvijai darīt? Latvijas armijas sakāve bija neizbēgama, un Ulmanis negribēja veltīgi izlieto, upurēto asiņu. Raugoties uz ‘’15.maija režīmu” un 1940.gada ‘’Baigo vasaru”, vienmēr jātur prātā tā laika konteksts.” (‘’Latvijas Avīze”, 23.10.2018.)

Drosme uzņemties atbildību

Tautsaimniekam un valstsvīram Kārlim Ulmanim bija drosme stāties valdības priekšgalā 1918.gadā, kad tikai retais ticēja Latvijas valstij. Viņam bija drosme uzņemties atbildību par Satversmes apturēšanu un Saeimas atlaišanu.

Taču vēl lielāka drosme un atbildība bija vajadzīga tad, kad, pretēji paša sludinātajai nostājai ‘’labāk stāvus mirt, kā uz ceļiem kalpot’’, viņš piekāpās visiem krievu ultimātiem un prasībām, noliecās zemāk par zāli. Ja ne šis, vēl arvien apstrīdētais Ulmaņa solis, var droši iztēloties – tikai varbūt būtu lasāma vienīgi leģenda par latviešu varonību.

Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis par 15.maija apvērsuma ilgtermiņa pozitīvajām sekām, saka tieši: ‘’Ja nebūtu to sešu gadu, kad valdīja Kārlis Ulmanis, diez vai mēs šodien sarunātos latviski. Tie nenosargāja Latviju pret okupāciju, bet saglabāja Latviju nākotnē.”

Kārļa Ulmaņa dzimšanas atceres 120.gadadienā profesors Jānis Stradiņš uzsvēra: ‘’Kārlis Ulmanis pieder Latvijai, pieder visai latviešu tautai un pieder mūžībai. Kamēr vien pastāvēs jēdziens Latvija, dzīvos arī šis vārds.”

Autors ir pensionēts agronoms no Burtniekiem.