Nacionālās apvienības un „Saskaņas“ vienprātība

Latvijā ir dīvaina kārtība, ko nosaka Satversmes 12. pants: „Jaunievēlētā Saeima sanāk uz pirmo sēdi novembra mēneša pirmajā otrdienā, kad arī izbeidzas iepriekšējās Saeimas pilnvaras.“

Vecie, 12. Saeimas, deputāti, kuru liela daļa vairs nav 13. Saeimā, 11. oktobrī sprieda par grozījumiem Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā. Grozījumus šā gada 9. martā ierosināja astoņi Saeimas deputāti, bet pēc PBLA un trimdas baznīcas protestiem tie labu laiku gulēja bez tālākas virzīšanas. Debatēs 11. oktobrī deputāts Ilmārs Latkovskis paskaidroja: „Paskatāmies, kā šis likumprojekts tika virzīts. Astoņi deputāti tur bija – no visām frakcijām. Bet šobrīd… No astoņiem ir pārvēlēts tikai viens, kas šo likumprojektu virza, – Jūlija Stepaņenko no Saskaņas. Seši nav ievēlēti, viens nepiedalījās vēlēšanās. Varbūt arī tas ir zināms iemesls nevirzīt šo likumprojektu tālāk.“

Likuma būtība ir tāda, kas nosaka, ka vienīgā latviešu evaņģēliski luteriskā baznīcā Latvijā ir Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB), kuru vada arhibīskaps Jānis Vanags, proti: „ar šo likumu apstiprina Baznīcas darbības nepārtrauktību Latvijā un to, ka tā ir vienīgā tiesību pārmantotāja tai Baznīcai, kas darbojās Latvijā līdz 1940. gadam“.

Ar vārdu sakot, arhibīskapa Grīnberga atrašanās trimdā pēc kara kopā ar pusi no latviešu luterāņu mācītājiem nozīmē vienīgi viņu svītrošanu no jebkādām tiesībām Latvijā.

Arī tas, ka viņi pēc kara pārstāvēja Latvijas evanģēliski luterisko baznīcu starptautiskos forumos neko nenozīmē. Jo likums nosaka okupētās Latvijas baznīcas nepārtrauktību.

Protams, likuma pamatā ir manta. Kam pieder baznīcas ēkas? Katoļu baznīcai Latvijā tās nepieder ne Vatikānam, ne Rīgas diecēzei. Ārzemju latviešu luterāņu dievnami pieder draudzei, kura tos izmanto. Bet Latvijā visi dievnami pieder centrālai organizācijai.

Ja ārzemju latviešu draudze izstājas no Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL), tā patur savu dievnamu. Bet Latvijā ir paredzēta putnu brīvība. Ja draudze izstājas no LELB, tad „ir uzskatāms, ka draudzes locekļi ir individuāli izstājušies no Baznīcai piederīgās draudzes“ ar sekām, ka „tās manta pāriet Baznīcas īpašumā“. Ar vārdu sakot – nepatīk, izstājieties, bet mēs savāksim jūsu dievnamu.

Kā 2009. gadā norādīja pašreizējo likuma grozījumu bīdītājs Ringolds Balodis (pie frakcijām nepiederošs deputāts): „Luterāņu baznīca izveidojās 16. gadsimtā reformācijas periodā. Šie īpašumi, kas ir luterāņiem, nonāca tādā veidā, ka katoļu draudzes kļuva par luterāņu draudzēm – ar visu savu īpašumu pārejot pie luterāņiem.“ Bet tagad tāda pāriešana ar visu dievnamu pat starp luterāņiem tiks ar likumu aizliegta.

Saeimas balsojums pieņemt pret trimdu vērstos likuma grozījumus pirmā lasījumā ir interesants. Tos atbalstīja gandrīz visi Nacionālās apvienības un Saskaņas deputāti, bet pretojās gandrīz visi Vienotības un Zaļo un Zemnieku savienības deputāti.

Bēdīgi.

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors