Riteņbraucēju skaits četru gadu laikā, kā liecina uz Rīgas tiltiem iegūtie dati, pieaudzis par 40%. Apvienības „Pilsēta cilvēkiem“ 14. septembrī veiktā velosipēdistu skaitīšana uzrāda, ka Vanšu tiltu stundā šķērso gandrīz 600 riteņbraucēju, kas ir teju piecas reizes vairāk nekā pirms 10 gadiem.
Organizēta velobraucēju skaitīšana Rīgā notika pēc trīs gadu pārtraukuma — agrāk to regulāri veica Latvijas Riteņbraucēju apvienība. Lai dati būtu salīdzināmi, arī “Pilsēta cilvēkiem” skaitīšanu veica piektdienas rītā no plkst. 8 līdz 9. Riteņbraucēji tika skaitīti 26 punktos Rīgas ielās, uz tiltiem un pārvadiem, informē apvienības valdes priekšsēdētājs Kaspars Zandbergs.
Salīdzinot ar 2014. gada septembrī veikto velobraucēju skaitīšanu, riteņbraucēju skaits uz Rīgas tiltiem pieaudzis par 40%, kas ir pārsteidzoši labs rādītājs, ņemot vērā, ka ne uz viena no Rīgas tiltiem joprojām nav ierīkota veloinfrastruktūra. Velosipēdistu skaita pieaugums nozīmē arvien bīstamāku un nedrošāku situāciju uz tiltu ietvēm, pa kurām velosipēdisti lielākoties pārvietojas — 97,9% velobraucēju bija izvēlējušies braukt tieši pa tiltu ietvēm.
Vislielākais riteņbraucēju skaits stundas laikā tradicionāli fiksēts uz Vanšu tilta, par kuru pieejami dati kopš 2008. gada. Desmit gadu laikā velosipēdistu skaits uz Vanšu tilta ir gandrīz pieckāršojies un pietuvojies 600 cilvēku atzīmei stundā.
Tas nozīmē, ka plānotās Vanšu tilta rekonstrukcijas projektētājiem būs jāparedz Latvijas valsts standartiem atbilstoša platuma veloceļu ierīkošana, jo šāda satiksmes intensitāte pieprasa platākus veloceļus nekā līdz šim Rīgā veidoti.
Lai arī Vanšu tilts joprojām ir riteņbraucēju skaita rekordists, velosatiksmes intensitāte, pretstatā 30% pieaugumam uz Vanšu tilta, daudz straujāk augusi uz citiem tiltiem un pārvadiem — Salu tiltam 46%, Gaisa tiltam par 49%, Brasas dzelzceļa pārbrauktuvē 50%, Zemitānu tiltā 89%.
Ja uz tiltiem ļoti maz velosipēdistu izvēlas brauktuvi, tad pilsētas centrā situācija atšķiras. Vietās, kur uz brauktuves ir riteņbraukšanai drošāki apstākļi, piemēram, iezīmētas velojoslas, pa ietvi pārvietojas pavisam neliela daļa riteņbraucēju. Piemēram, Krišjāņa Barona un Lāčplēša ielas krustojumā brauktuvi izvēlas 95% velosipēdistu. Iegūtie dati apstiprina vispārzināmo — jo nedrošāka brauktuve, jo vairāk velosipēdistu izvēlas ietvi.
Četru gadu laikā sieviešu velobraucēju skaits palielinājies par 48,9%, savukārt vīriešu skaits audzis par 35,1%. Lai gan sieviešu skaita pieaugums ir straujāks, vīriešu īpatsvars kopējā riteņbraucēju satiksmē joprojām veido gandrīz divas trešdaļas. Šāda disproporcija ir indikators tam, ka Rīgas ielas vēl arvien nav gana drošas braukšanai ar velosipēdu. To pašu pierāda arī nelielais skaits bērnu, ko pārvadā ar velosipēdiem.
Apvienība secina, ka velobraucēju skaits Rīgas ielās turpina strauji pieaugt, neraugoties uz drošas veloinfrastruktūras trūkumu. Lai Rīgas dome varētu plānot veloinfrastruktūras tīklu un piemeklēt pieprasījumam atbilstošus risinājumus, būtu nepieciešama pastāvīga velosatiksmes plūsmu uzskaite, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, kā tas notiek citās Eiropas, Baltijas un arī Latvijas pilsētās, bet diemžēl kopš 2012. gada solījumiem ierīkot velosipēdu skaitītājus, tas nav izdarīts. Ar nožēlu apvienība atzīst, ka arī veloinfrastruktūras attīstība Rīgā ir faktiski ir pārtraukta jau kopš 2014. gada.
Infografiku par varat apskatīt šeit.
Pagaidām nav neviena komentāra