Treneris Viktors Lācis (centrā). Publicitātes foto
Latvijā strādājošo treneru skaits strauji sarūk, jauniešu skaits treniņu grupās ir pārāk liels un, piemēram, vieglatlētikai akūti trūkst šim sporta veidam piemērotas infrastruktūras. Tādēļ jau tagad jomā strādā lielākoties tikai dedzīgākie entuziasti, kuriem trenera darbs ir aicinājums un kuri, ignorējot visas grūtības, ir gatavi veltīt tam savu dzīvi. Vai ar treneru entuziasmu pietiek, lai Latvijas sportisti nākotnē sasniegtu regulārus, augstus rezultātus pasaules mērogā? Baidos, ka kādā brīdī ar to var izrādīties par maz, jo fanātisko treneru skaits turpina samazināties.
Sportistu sniegums sacensībās ir atkarīgs ne tikai no pašu talanta, bet arī no trenera profesionalitātes, spējas motivēt savus sportistus un pašizaugsmes, kas ilgtermiņā ietekmē treniņprocesa kvalitāti. Trenera darbs, tāpat kā sportista aicinājums, ir dzīvesveids. Tas prasa neatslābstošu interesi par savu sporta veidu, nepārtrauktu mācīšanos un profesionālo pilnveidošanos, individualizētu pieeju katram sportistam.
