Vēlētājam svarīgās līnijas

Žurnālists Jānis Domburs intervijā žurnālam Ir atbild uz jautājumiem, kurus katram vēlētājam pirms vēlēšanām vērtīgi uzdot sev pašam. Domburs ir pirmais žurnālists, kurš pirms rudens vēlēšanām ar partijām jau apspriedis vērtības, programmas un problēmas — portāla Delfi tiešraides notika maijā un jūlijā. Diskusijas žurnālists Delfos turpinās rudenī, intervijā Ir atklājot secinājumus pēc sarunu pirmā raunda.

Domburs izlasījis visas partiju, secinot: ‘’It kā prezumējam, ka valstī viss attīstās. Tad jau arī programmām vajadzētu attīstīties. Taču par kvalitāti man zināms smīns ir. [..] Kopumā partiju programmās es pietiekami nejūtu redzējumu par valsts vadmotīviem ilgtermiņā. [..] Vienai otrai partijai būtu diezgan daudz tēžu valdības deklarācijai, bet valdība tomēr dara vēl kaut ko augstāku. Te es redzu caurumus tajā sierā. [..] Vismaz no 12 partiju programmām divas trīs labas varētu sakompilēt mierīgi. Taču fundamentāli trūkst tā, ka partijas nerunā tikai no menedžēšanas viedokļa, «mēs darīsim to, to un to, bet jūs, tauta, izpildīsit». [..] Būtu vērtīgi, ka izveidotos daži konkrēti vektori, piemēram, attiecībā uz reģioniem, pašvaldību lomu, to reformēšanu un tad no dažādām pusēm varētu par to diskutēt. Izstrīdoties nevis atlikt risinājumus, bet strādāt pie tiem.’’

Citas alternatīvas nav

Vērtējot partiju reitingus un piedāvājumu, žurnālists prognozē visai sadrumstalotu jaunās Saeimas sastāvu: ‘’ Visi taču apzināmies, ka jaunajā Saeimā būs diezgan liels rasols. Kombināciju iespējas ir visdažādākās, bet neviens nedominēs. [..] Būtu jāpaplašina saruna, kā ilgtermiņā redzam Latvijas Republikas parlamentu. Mums nav pilnvērtīgas konkurences cīņā par varu. Satversme teorētiski uzbūvēta, ka uz 51 balss vairākumu, kas izveido valdību, konkurē 100 deputātu. Reāli par 51 vietu mums cīnās nevis 100 deputātu, bet plus mīnus 70. Aizvadītajos četros gados mums nav bijusi cita koalīcija nevis tāpēc, ka šī labi strādāja vai slikti strādāja, bet tāpēc, ka nebija, no kā citu izveidot. Es nesaku, ka Saskaņa šībrīža izskatā jāņem valdībā, bet runāju par sistēmisku konkurenci principā.’’

Domburs paredz, ka aizkulišu ‘’oligarhu sarunās’’ pieķertajiem trīs «A» — Lembergam, Šķēlem, Šleseram — loma Latvijas politikā būs ‘’līdz pat viņu pēdējai stundai’’: ‘’Jautājums ir par konkurenci, par politisko kultūru — ļoti daudz jautājumu zem deķa.’’

Nebalso, ja nesarunājas!

Domburs par nerisinātu problēmu uzskata zemo sabiedrības uzticēšanos politiķiem: ‘’Situācijā, kad ir ārprātīga sabiedrības neuzticēšanās politiķiem, man liktos pareizi, ja partijas ar savu retoriku rādītu, kā mērķus sasniegs kopīgi — ar sabiedriskajām organizācijām, uzņēmējiem, radošajiem un tā tālāk. [..] Politikā ir divas sadaļas: sludināt un sarunāties. Lai vēlētājs var atnākt uz politiķa stand-up un klausīties, bet pēc tam politiķis nokāpj zālē pie vēlētāja sarunāties. Nebalsojiet, ja politiķi nespēj cilvēciski runāt!’’

Žurnālists atgādina, ka vēlētājiem jāizmanto iespēja politiķus sarakstos svītrot vai likt krustiņus atkarībā no viņu pārstāvētajām vērtībām un darītajiem vai nedarītajiem darbiem.

Par svarīgākajiem uzdevumiem jaunajai Saeimai Domburs uzskata demogrāfiskās situācijas risināšanu, kas Latvijā ir viena no sliktākajām Eiropā, kā arī ļoti zemās uzticēšanās pakāpes varai uzlabošanu. ‘’Varam plaši runāt, kā vara un tauta attālinājās un nav viena konkrēta darba, kas palīdzētu to mainīt, bet kopumā — diriģentam un korim jābūt savstarpējai uzticībai. Tā jāpanāk, jo citādi nebūs rezultāta. Tev var būt lielisks repertuārs un lielisks kora sastāvs, bet, ja nebūs uzticēšanās, nekas nesanāks,’’ skaidro Domburs.

Vairāk lasiet šīs nedēļas žurnālā Ir.