Vasarā bieži dodamies peldēt, makšķerēt, ogot un sēņot, taču jāatceras, ka mūsu valstī nav bezsaimnieka mežu, upju un ezeru. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Juridiskās fakultātes docente Inga Kudeikina atgādina, ko drīkst un ko nedrīkst darīt valsts, pašvaldības un privātajā īpašumā.
Valsts un pašvaldības mežos ogošana, sēņošana un augu vākšana pašpatēriņam nav ierobežota, arī peldēties un makšķerēt var brīvi. “Protams, ikvienam jāsavāc savi atkritumi un ugunskuru drīkst kurināt tikai tam speciāli paredzētās vietās. Tas, ka īpašnieks ir valsts, nozīmē, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir šā resursa īpašnieki un pret savu mantu jāizturas kā gādīgam saimniekam,” skaidro RSU docente Kudeikina.
Latvijā ir 203 publiskie ezeri, kas ir valsts īpašums. Publiskās upes statuss ir 42 upēm. Jāpiemin gan, ka dažas no upēm ir publiskas visā to garumā, citas – tikai noteiktos posmos. Lielākais valsts mežu apsaimniekotājs ir akciju sabiedrība Latvijas valsts meži, kas pie valsts mežiem ir izvietojis informatīvo zīmi ar savu logo.
Īpaši atbildīgi atpūšoties jāizturas aizsargājamās dabas vai mikrolieguma teritorijās, piemēram, Ķemeru, Gaujas un Rāznas Nacionālajā parkā. “Par noteikto prasību pārkāpumiem paredzēta administratīvā atbildība. Naudassods par atsevišķiem pārkāpumiem var sasniegt 1000 eiro. Ja ir nodarīts būtisks kaitējums videi, cilvēku veselībai, mantiskajām vai saimnieciskajām interesēm, var iestāties arī kriminālatbildība.”
Jāatceras, ka privātīpašumā esošajos mežos, ezeros utt. bez īpašnieka atļaujas nedrīkst ogot, sēņot, peldēties vai veikt citas aktivitātes. Arī tad, ja teritorija nav iežogota.
Kad zeme pie publiskā ezera, upes vai jūras pieder privātpersonai, īpašniekam jānodrošina brīva pieeja pie ūdenstilpnes. To paredz tauvas josla – sauszemes josla gar ūdeņu krastu, ko bez maksas un bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku drīkst izmantot kājāmgājēji.
Pagaidām nav neviena komentāra