HIV un AIDS jauniešu vidū – realitāte, nevis virsraksti mācību grāmatās

Latvija patlaban ieņem līderpozīciju jaunatklāto HIV gadījumu skaitā Eiropas Savienībā – turklāt gandrīz 10% no HIV inficētajiem ir jaunieši. Tas nav nekas tāds, ar ko Latvija varētu lepoties, un, meklējot iemeslus šādai situācijai, diemžēl jāsecina, ka liela daļa atbildības par to jāuzņemas skolām un valsts izglītības sistēmai.

Veiksmes stāsts ir gadījumi, kad par HIV ar jauniešiem runā gan vecāki, gan skola, gan ģimenes ārsti un citi veselības jomas speciālisti, taču realitāte ir citāda – vairāk nekā puse jauniešu par seksualitātes jautājumiem nav runājuši ar vecākiem, bet HIV ir vēl retāk sastopams temats vecāku sarunās ar bērniem. Turklāt pirms pāris gadiem veikts pētījums apliecina, ka arī vecāku zināšanas par HIV nav pietiekamas. Tātad – pat, ja vecāki runā ar bērniem, ir jautājums – vai sniegtā informācija ir pareiza. Tādēļ tieši skola jaunietim bieži vien ir vienīgā vieta, kur gūt informāciju par šo infekciju un zināšanas par veidiem, kā no tās izvairīties.

Inficēšanās līmenis jauniešu vidū nenoliedzami ir augsts. Patlaban Latvijā vecuma grupā no 13 līdz 25 gadiem ir 133 inficējušos cilvēku, tātad aptuveni viens jaunietis uz katriem 2000. Turklāt Latvijas neatkarības gados miruši jau 26.

Tam iemesls lielā mērā ir jau iepriekšminētais zināšanu trūkums. Nav jaunāku pētījumu par jauniešu informētību, taču 2011. gadā veiktā aptauja rāda, ka zināšanas par šo vīrusu Latvijā ir ļoti zemas. Tajā nozīmīga loma ir izglītības sistēmai un nepilnībām tajā. Tomēr ir arī vēl kāds cits faktors, kas noteikti veicina ne tikai jauniešu, bet arī pieaugušo inficēšanos. Proti, augstās prezervatīvu cenas, salīdzinot ar vidējiem ienākumiem valstī. Jauniešiem pieci eiro ir liela nauda un, izvēloties, kur izlietot jau tā ierobežoto budžetu, virsroku visbiežāk gūst citas prioritātes.

Ir pierādīts – lai novērstu jaunus inficēšanās gadījumus, nepieciešama ļoti attīstīta prevencijas jeb profilakses sistēma. Epidēmiju var novērst tikai tad, ja viss ir kārtībā visos trīs tās līmeņos – no darba ar sabiedrības informēšanu līdz pat inficēto cilvēku ārstēšanai.

Jauno inficēšanās gadījumu skaitu mūsdienās var pat likvidēt pavisam, jo tam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi. Diemžēl Latvijā visos trijos profilakses līmeņos ir nopietnas problēmas.

Tās manāmas jau 1. līmenī – uzrunājot un izglītojot veselus cilvēkus. Ja citām slimībām šajā profilakses sākumposmā iespējama, piemēram, vakcinācija, tad HIV atliek vienīgi sabiedrības informēšana, izglītošana un aizsardzības līdzekļu pieejamības nodrošināšana. Diemžēl ar to Latvijai neveicas īpaši raiti, kavējot jauno inficēšanās gadījumu skaita strauju samazināšanos. Tāpat trūkst efektivitātes pasākumiem 2. un 3. līmenī, kas saistīti ar operatīvu HIV diagnostiku un ārstēšanās iespēju nodrošināšanu jau inficētajiem pacientiem, tādējādi krietni ierobežojot vīrusa izplatību.

Tajā pašā laikā jāatgādina, ka korelācija starp izglītības sistēmas prioritātēm un sabiedrības veselības rādītājiem ir liela. Tādēļ skola noteikti ir viens no stūrakmeņiem to uzlabošanā. Lielisks piemērs tam ir Somija, kur ir gan vieni no labākajiem sabiedrības veselības rādītājiem, gan liela uzmanība pievērsta tieši veselības izglītībai skolās. Latvijā agrāk par veselības un seksuālo izglītību jauniešiem atbildīgs bija sociālo zinību skolotājs. Patlaban par cilvēka anatomijas un fizioloģijas jautājumiem, arī seksuālo veselību un HIV, skolās tiek runāts, taču stundu apjoms, kas šīm tēmām atvēlēts, ir niecīgs. Tāpat neatliek laika aplūkot cilvēka seksuālo veselību no psiholoģiskajiem un sociālajiem aspektiem, kuri arī, it sevišķi vēl nenobriedušām personībām, ir ļoti būtiski.

Tiesa, pie jauniešu izpratnes un zināšanu trūkuma nav vainojama izglītības sistēma vien. Liela daļa atbildības par jauniešu izglītošanu jāuzņemas sabiedrībai kopumā: ārstiem un citiem veselības jomas speciālistiem, jauniešu vecākiem, masu medijiem, arī pašiem inficētajiem cilvēkiem. Šķiet, lielākā problēma Latvijā ir tā, ka nav konkrēta otra svaru kausa, kurā likt pareizo, uz faktiem balstīto informāciju, atspēkojot visus mītus un stereotipus, ko jaunieši iegūst internetā, no draugiem un citos ne vienmēr uzticamos avotos. Neviens nav atcēlis gadu gaitā pierādīto faktu, ka jaunieši vairāk ieklausās sev līdzīgajos, tādēļ viens no veiksmīgākajiem risinājumiem noteikti būtu vienaudžu izglītība jeb peer education.

Pats galvenais – izglītošanai jānotiek sistemātiski un kompleksi, nevis kampaņveidīgi, kā tas ir bijis līdz šim, kad maksimālais, ko skolas var atļauties, ir, piemēram, Papardes zieda lekcijas divām klasēm katru otro gadu.

Saņemot pamatinformāciju stundu laikā no atraktīva, seksuālās veselības tēmas pārzinoša skolotāja un gūstot iespēju padziļināti apgūt visu par HIV un dzimumdzīvi papildus interešu izglītībā (piemēram, ar sistemātiskas vienaudžu izglītības starpniecību), ikviens jaunietis apgūtu nepieciešamo zināšanu, prasmju un attieksmju minimumu, saprastu, ka par šādām tēmām ir jārunā, turklāt spētu izglītot arī citus, tai skaitā savus bērnus.

Diemžēl seksuālo izglītību skolās Latvijā tagad kavē Izglītības likuma 10. pantā veiktie grozījumi. To dēļ šādas, dažuprāt, provokatīvas informācijas aprite skolās nereti tiek mērķtiecīgi izskausta.

Arī tie skolotāji, kuri līdz šim centušies bērnus izglītot par jautājumiem, kas skar seksuālo veselību, nevēlas riskēt ar savu karjeru likuma priekšā. Tas nozīmē, ka uz zinātniskiem pierādījumiem balstītas veselības izglītības vietā mēs izvēlamies noliegumu un klusu ciešanu, ticot, ka problēma neeksistē, ja par to nerunā.

Tā vietā, lai turpinātu šo informācijas vakuumu, riskējot ar savu līdzcilvēku un bērnu dzīvēm, Latvijas likumdevējiem un sabiedrībai kopumā būtu nepieciešams drosmīgi saukt lietas īstajos vārdos. Skaļi runāt par HIV, veidiem, kā ar to var inficēties, un līdzekļiem, kā no tā izvairīties. Runāt izglītības iestādēs, veselības aprūpes centros, masu medijos. Runāt ar visiem – lieliem un maziem. Jo zināšanas un izpratne par šiem jautājumiem ir būtisks faktors HIV epidēmijas izskaušanā kā pasaulē kopumā, tā arī mūsu valstī.

Autore ir Dr. med., sabiedrības veselības speciāliste, Baltijas HIV asociācijas biedre