Putins un Tramps: kurš kuru?*

Pirms dažām dienām tikās divi pasaules līderi – vai varbūt jāsaka, divu pasauļu līderi – Donalds Tramps un Vladimirs Putins. Un loģiski domājošā sabiedrības daļa burtiski uzsprāga, jo tāda disonanse viena līdera rīcībā nav pieredzēta. Protams, runa ir par ASV prezidentu Donaldu Trampu.

Neatkārtošu to, ko jau citi paspējuši savos komentāros pateikt par Trampa vizīti Eiropā; vēlos tikai izcelt dažus punktus. Trampa atbalstītāji gan tajos nekā īpaši nosodāma nesaskatīs, bet tāda ir mūsdienu realitāte. Mēs dzīvojam laikā, kad emocijas aizstāj racionālismu un kurā pat ASV prezidents var mainīt viedokli par 180 grādiem pirms katras tikšanās, pārāk smagas kritikas gadījumā to norakstot uz “pārteikšanos” un atkal mainot viedokli… līdz nākamajai reizei.

Lai cik tas būtu nepatīkami, nākas uzdot jautājumu, kas jau uzreiz pēc prezidentu preses konferences tika izteikts liberālā laikraksta “The Guardian” publikācijā: vai Tramps vienkārši nav Putinam parādā?

Ar domu – tiešā atkarībā, kabatā un īsā pavadā (laikrakstā lietots apzīmējums “beholden to”, kas angliski nozīmē “having a duty to someone in return for help or a service” – tas ir, pienākums kāda priekšā kā atmaksa par palīdzību vai pakalpojumu).

Iepriekš tādu “efektu” redzējām bijušā Vācijas kanclera Šrēdera gadījumā, kurš tagad ir augstā amatā Kremļa kontrolētajā “Rosņeft” un arī intervijās klāsta, cik ļoti Eiropai paveicies ar tādu prezidentu kā Putins, un apšauba “mītus par Krievijas agresīvo politiku”. Bet Šrēderam vēl arvien ir liela ietekme Vācijas sociāldemokrātu vidū, un tas ir tāpēc, ka Angelai Merkelei grūti panākt 2% aizsardzībai. Un tad mums vēl ir Nord Stream 2…

Nupat arī Itālijas iekšlietu ministrs Maskavā izteicies, ka ES vajagot atcelt sankcijas pret Krieviju. Ja savā laikā Staļins finansiāli atbalstīja “komunistisko internacionāli”, tad nav ko brīnīties, ka Putins dara to pašu, šoreiz tikai nomainot komunistu partijas pret labējiem populistiem, kas ievēlēti un tagad valstu līmenī atbalsta Putinu. “Brexit” nav vienīgais iekšējais izaicinājums ES vienotībai un centieniem neatgriezties 1930. gados.

Vai Trampa gadījumā tā ir tikai neracionāla rīcība? Vai arī apzināta rietumu politikas graušana? Lai atceramies kaut vai Trampa tikšanos ar Apvienotās Karalistes premjeri Terēzu Meju, kurai ASV prezidents esot ieteicis sūdzēt tiesā Eiropas Savienību.

Vispār Donalds Tramps ir arī pirmais ASV prezidents, kurš pats nav deklarējis savus ienākumus; nebijis precedents ASV vēsturē. Kas notiktu Latvijā, ja tā rīkotos kāds no mūsu prezidentiem! Un ASV mums taču allaž bija labais piemērs amatpersonu finanšu atklātībā… Te der atcerēties arī to, ka vēl 2008. gadā ASV prezidenta vecākais dēls Donalds Tramps juniors izteicās, ka ģimenes uzņēmumos esot pārāk daudz Krievijas naudas.

Tagad kā pēkšņu kontrastdušu piedzīvojam ASV prezidenta uzstājīgu, pat šantažējošu pieprasījumu par sabiedroto valstu aizsardzības izdevumu dubultošanu (4% no IKP). Neticu, ka kaut ko tādu viņam būtu varējis ieteikt kāds no padomniekiem, tas ir absurds. Pat pašām ASV šobrīd nemaz nav 4% (saskaņā ar SIPRI datiem – 3,1% no IKP 2017. gadā), kaut arī tā ir lielvalsts ar globāliem pienākumiem un interesēm!

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs allaž ļoti uzmanīgi strādā pie šādu tikšanos organizēšanas, un arī viņam šie Trampa pēkšņie paziņojumi visdrīzāk ir kā pērkons no skaidrām debesīm, jo raisa nestabilitāti. Starp citu, par šo tēmu iesaku izlasīt Latvijas Ārpolitikas institūta vadītāja Andra Sprūda komentāru.

Kurš prezidents visā vēsturē ir publiski noliedzis pats savas valsts drošības dienestus par labu citas valsts prezidentam, kurš stāv turpat blakus un tiešām ir iejaucies ASV politikā, kā arī piedevām virza karu Ukrainā? Un nākamajā dienā – nē, es tomēr ticu saviem dienestiem, jūs mani nepareizi sapratāt…

Runa nav par to, vai šī iejaukšanās, piemēram, ASV prezidenta vēlēšanās kaut ko mainīja vai nemainīja. Runa ir par to, ka tā vispār tiek pēkšņi “piedota” kā tāda. ASV sabiedrība ir sašķelta, un ir pat spēki, kas gatavi partiju intereses stādīt augstāk par nacionālajām interesēm, piemēram, bremzējot īpašā prokurora Roberta Millera vadīto izmeklēšanu par Krievijas iejaukšanos ASV politikā.

Otrdien “The Washington Post” tika kritiski pieminēta pēdējās nedēļās daudzkārt Trampa atbalstītāju vidū izskanējusī Trampa-Putina sarunu salīdzināšana ar vēsturiskajām Reigana-Gorbačova sarunām.

Tā taču ir vienkārši neizglītotības pazīme, ja kāds tiešām uzskata, ka Putins ir jelkādā veidā pielīdzināms Gorbačovam! Gorbačovs vēlējās reformēt PSRS, atkāpties no Afganistānas utt. Putins savukārt nekur negrib atkāpties, bet tieši pretēji – celt impēriju.

Kā šādā situācijā lai pasaule objektīvi izskaidro Trampa uzvedību un kā lai to saprotam mēs Latvijā?

Galu galā, arī G20 samita laikā Hamburgā Tramps un Putins tikās aiz slēgtām durvīm, vienīgais “izredzētais” bija Putina tulks. Visi pārējie, tajā skaitā amerikāņu puses tulks, palika aiz sliekšņa, – lai gan parasti šādās tikšanās dalībniekus pavada tulki, padomnieki u.c. Un tas darīja mūs ļoti bažīgus, jo neviens nezina, kas tieši tur tika runāts un sarunāts.

Šobrīd viss notiekošais mums jāvērtē ļoti rūpīgi un ar vēsu prātu – jo uz spēles ir Eiropas nākotne un vispār pasaules drošība. To, ka Eiropa nevar sevi nosargāt bez ASV atbalsta, jau pierādījuši trīs pasaules kari – Pirmais, Otrais un Aukstais; tāpat Dienvidslāvijas kari (1991-2001), kuri ar neiedomājamām asinsizliešanām, 300 tūkstošiem upuru un miljoniem bēgļu bija lielākais militārais konflikts Eiropā pēc pasaules kariem. Tomēr, kā teicu jau savā video par Rīgā notikušo augstākā līmeņa konferenci “Europe. After 100 Before” – ja Eiropas Savienība būtu dibināta uzreiz pēc Pirmā pasaules kara, otrs vispār nebūtu noticis un mēs (ne tikai Latvija, bet visa Eiropa) dzīvotu daudz labākā pasaulē.

Autors ir Saeimas deputāts, Vienotība

* Mazliet par virsrakstā izmantotās frāzes vēsturi https://en.wikipedia.org/wiki/Who,_whom%3F