Izglītības satura reformai – JĀ!

Mēs, izglītības profesionāļi, esam par izglītības satura reformu. Ir radies mīts, ka satura reforma nevar notikt bez sešgadnieku reformas, bez skolu optimizācijas, bez minimālā bērnu skaita noteikšanas klasēs un citiem formāliem parametriem. Arī mācības valsts valodā ir būtiski svarīgas Latvijai, bet tam nav sakara ar izglītības saturu. Saturs ir par to, ko un kā mūsdienās mēs darām mācību stundās. Ierosinātajos likumu grozījumos satura reforma ir apkrauta ar liekām birokrātiskām detaļām, kas kavē jaunās, mūsdienīgās satura reformas īstenošanu.

Uzskatu, ka izglītības satura reformas īstenošana ir kritiski svarīgs Latvijas uzdevums, turklāt tā jāsāk šodien visos izglītības sistēmas līmeņos. Tai ir jānotiek tagad.

Jaunais, kompetenču (lietpratības) pieejā balstītais mācību saturs ir viena no aktualitātēm ne vien pedagogu, izglītības iestāžu vadītāju un valsts amatpersonu vidū, bet arī vecāku un pat vecvecāku vidū. Interesanti, ka skolēni, atšķirībā no iepriekš pieminētajām grupām, par Skola2030 projektu satraucas vismazāk un, šķiet, pat reizēm ar lielu interesi vēro notiekošo.

Skola2030 paredz jaunā mācību satura ieviešanu atbilstoši mūsdienu prasībām ar mērķi koncentrēties ne tikai uz atsevišķu zināšanu iegaumēšanu un izprašanu, bet arī spēju integrēties mūsdienu mainīgajā pasaulē, jo kurš gan spēj pateikt, kādās profesijās strādās šodienas pirmklasnieki un tie, kuri vēl tikai sāk bērnudārza gaitas.

Cik jauna ir “jaunā pieeja”

Te nu liela daļa pedagogu, kuri piedalās projekta aprobācijā, kā arī tie, kuri par to dzirdējuši no kolēģiem vai medijiem, brīnās, vai tas ir vajadzīgs, vai lietderīgs, kurp tas ved un kas no tā iznāks. Bieži ir nācies klausīties, ka nekā jauna šajā pieejā nav, ka tā ir tik vien kā aizgūta no ārvalstīm un patiesībā rada tikai apjukumu skolu, skolotāju un sabiedrības vidū.

Jāpiekrīt, arī pārstāvot vienu no pilotskolām, es pati esmu uzdevusi sev jautājumu, vai patiesi viss ir vajadzīgs un pareizs, tomēr jāteic – lai arī pati projekta ieviešana patiešām prasa skaidrāku iesaistīto pušu un sabiedrības informēšanu, patiesībā ir iesākta visnotaļ pareizi – ar pedagogu domas maiņu.

Jau kopš aizvadītā gada vasaras 100 projektā iesaistītās pilotskolas regulāri tiekas skolas komandu mācībās, kur gūst priekšstatu par projekta mērķiem un to, kā tos sasniegt. Tāpat skolu komandas intensīvi strādā ārpus mācību semināriem, proti, regulāri sanāk kopā, ģenerē idejas, jā, arī izmēģina, kā iespējami labāk sasniegt katras skolas individuāli izvirzīto mērķi. Vēlāk, atkal tiekoties skolu komandu mācībās, dalībnieki iepazīstina ar paveikto, pārskata izstrādātos plānus un nosaka nākamos uzdevumus mērķa sasniegšanai. Manuprāt, tieši šī savstarpējā sadarbība gan vienas skolas skolotāju, gan dažādu skolu starpā, ir visnotaļ būtisks aspekts veiksmīgai pārmaiņu ieviešanai, kas līdz šim ir iztrūcis vai pamatā ir pildīts visai formālā veidā.

Tā kā patlaban jaunais mācību saturs sākumizglītībā un pamatizglītībā ir iesniegts caurskatīšanai ministrijā, nākamajā mācību gadā projektā iesaistītās pilotskolas aprobēs jau konkrētu produktu – jauno mācību standartu, tāpēc nav brīnums, ka šis gads ir ticis veltīts tieši skolu – to vadītāju un skolotāju – domas ievirzīšanai “pareizajā virzienā”. Jo paralēli tam, kas tiek mācīts skolā, ne mazāk būtisks ir veids, kā sasniegt nepieciešamo rezultātu, kā mācīt.

Vai esam aizdomājušies, cik patiesībā mēs, skolotāji, reizēm maz ļaujam skolēniem domāt un izzināt pašiem? Jā, caur kļūdām, caur mēģinājumu un pētniecības metodēm zināšanu apguves process ir laikietilpīgāks, tomēr tieši šādas zināšanas būs nostiprinājušās skolēnos, turklāt būsim veicinājuši viņos ne tikai spēju nosaukt un atpazīt, bet arī prasmīgi lietot, izvērtēt un beigās izjaukt, lai, iespējams, radītu ko pavisam jaunu, kā arī, vistcamāk, spēsim noturēt viņu interesi par apgūstamo mācību vielu.

Izkāpt no mūsdienās ērtās virtuālās vides

Mēs nevaram radīt idejiski jaunu transportlīdzekli, to būvējot ar veciem paņēmieniem un pēc jau pārbaudītas instrukcijas. Tieši tāpat mēs nekad nebūsim spējīgi skolēnus rosināt domāt radoši, radīt inovācijas un risināt nestandarta problēmas, kamēr paši neiziesim no savas komforta zonas un nemeklēsim veidus, kā saglabāt kvalitatīvu pamatzināšanu nodrošināšanu kopā ar dziļu izpratni par apgūstamo mācību vielu.

Tāpēc, mīļie kolēģi, būsim pacietīgi projekta ieviešanas procesā un raudzīsim, kā jaunais saturs izskatīsies reālā skolas vidē nākamajā gadā, bet projekta ieviesējiem iesaku biežāk izkāpt no mūsdienās tik ērtās virtuālās vides un skaidrāk izklāstīt projekta būtību un tajā notiekošos procesus sabiedrībai.

Viens no tā mērķiem nešaubīgi ir bijis mazināt skolēnu noslogotību un atslogot visnotaļ pārblīvēto standartu. Ir grūti spriest, vai šis mērķis patiešām ir sasniegts, jo joprojām mācību priekšmetu standarti paredz lielu apjomu apgūstamās vielas. Visdrīzāk, ka, raugoties no mācību stundu plānojuma, joprojām skolēna diena skolā izskatīsies visai līdzīgi, un visdrīzāk, ka mācības vismaz tuvākajā nākotnē lielākoties norisināsies mācību kabinetos.

Tomēr, raugoties uz izmaiņām, redzam, ka jaunais mācību saturs ir veidots, ne vairs koncentrējoties uz to, cik daudz un kādā apjomā jāapgūst attiecīgajā mācību priekšmetā, bet tieši no skolēnu vajadzību skatpunkta. Beidzot skolēns ir mācību procesa centrā ne tikai formāli, bet arī skaidri saskatāmi no mācību priekšmetu standarta viedokļa. Katra mācību priekšmeta standartā ir “Lielās Idejas”, kas nosaka sasniedzamos rezultātus – lietpratību – skolēnam, beidzot pirmsskolu, 3., 6., 9. un 12. klasi, tomēr skolotājiem un skolām ir piešķirta visai liela autonomija, izvēloties, kā šos rezultātus sasniegt, atbilstoši skolēnu vajadzībām un mūsdienīgas lietpratības izglītībai. Arī pats mācību saturs ir kļuvis daudzdimensionāls, to veido ne tikai pamata prasmes mācību priekšmetos un jomās, bet arī caurviju – pašizziņas un pašvadības, domāšanas un radošuma, sadarbības un līdzdalības, digitālas – prasmes, kā arī ieradumu nostiprināšana un vērtību un tikumu stiprināšana mācību procesā.

Šādā veidā mums bija jāstrādā jau sen

Jā, šādā veidā mums bija jāstrādā jau sen, un tikai retais skolēns spēj pateikt, kāpēc viņam skolā jāapgūst kāds no tematiem bioloģijā, jāraksta pārspriedums valodas stundā vai jāizpilda kāds no sporta normatīviem. Tāpēc skaidra reālu, bet augstu mērķu izvirzīšana skolēniem ir vēl viena būtiska jaunās pieejas komponente. Šodien bieži skolēna vienīgā motivācija ir tikai vērtējums, lai gala rezultātā tiktu pabeigta skola vai attiecīgais posms tajā, un tādēļ mums ir jāļauj skolēniem noticēt, ka ikviens no viņiem spēj sasniegt vairāk un ka ikvienam no viņiem ir iespējas tiekties uz izaugsmi. Spēja domāt par savu mācīšanos arīdzan nereti ir atstāta novārtā, jo vienmēr ir bijis par maz laika, lai patiesi iedziļinātos, cik daudz katrs no skolēniem klasē ir “paņēmis” no stundās mācītā un kā viņiem palīdzēt sasniegt vairāk. Parasti novērtējumu skolēns saņem kā gala rezultātu – vērtējumu pārbaudes darbā, tomēr skolēnam ir svarīgi saņemt vērtējumu visa mācīšanās procesa laikā, jo tikai tā viņš ir spējīgs uzlabot savu sniegumu. Tātad vērtēšanai pēc būtības ir jākļūst atbalstošai.

Protams, kā jau katrs jaunievedums, arī šis projekts neiztiek bez kļūdām, dažbrīd šķietami utopiskām idejām, tomēr mums visiem ir jāatceras, ka labu rezultātu sasniegšana ir iespējama tikai, izvirzot augstus mērķus un virzoties uz to īstenošanu. Jebkurām, pat vispārdomātākajām pārmaiņām ir vairāki riski, uz kuriem būtu arī jānorāda, tomēr, vai tāpēc, ka tādi pastāv, mēs bremzēsim procesu, tikai bažījoties par nezināmo? Nākamais gads rādīs, vai izdosies projektā paredzēto iedzīvināt reālajā skolas vidē.

Mācību gada izskaņā novēlu katram pedagogam, skolas vadītājam un vecākiem apdomāt, kā mēs spēsim aizvest Latvijas jauno paaudzi progresīvā, ar skatu nākotnē vērstā virzienā. Esmu par satura reformu!

 

Autore ir Daugmales pamatskolas angļu valodas skolotāja, Neatkarīgās izglītības biedrības biedre