Omārmaizīte
Nevar tā vienkārši apēst Amerikas okeāna vēzi
Ir septiņdesmitie, ASV ziemeļaustrumi, iespējams, Bostona vai Ņujorka.
Turīgs vīrietis aizgājis ar ģimeni uz glaunu zivju restorānu un nolēmis pasūtīt labāko, dārgāko, kas atrodams ēdienkartē. Pēc kokteiļiem (vecākiem martini vai whiskey sour, bērniem Sprite vai 7Up ar indīgi sarkanu maraschino — sīrupā piesūcinātu — ķirsi) un uzkodām pienāk laiks pamatēdienam.
Sievai atnes kādu vistas ēdienu (diēta). Bērniem liek priekšā kaut ko, ko viņi ēdīs (tātad noteikti ar frī kartupeļiem). Savukārt vīram — nu, tas jau ir vesels rituāls. Nazi un dakšiņu viesmīlis nomaina ar īpatnējiem instrumentiem — riekstu knaiblēm un garu, tievu, divžuburainai harpūnai līdzīgu dakšu. Priekšā noliek mazāku bļodiņu ar kausētu sviestu un arī lielāku, kas gan vēl pagaidām tukša.
