Darbaspēka tirgus 2018. gada sākumā atspoguļo strauju ekonomikas izaugsmi — strādājošo skaits pieaug, bet bezdarbnieku skaits — samazinās. Lai arī ziņās parasti vislielāko uzmanību pievērš bezdarba līmenim, vēl svarīgāks rādītājs ir nodarbinātība. Izmērītais bezdarbs var samazināties arī tad, ja cilvēki zaudē cerību atrast darbu vai aizbrauc uz ārzemēm. Citiem vārdiem, gan labu, gan sliktu iemeslu dēļ.
Strādājošo skaits 1. ceturksnī šogad bija lielākais kopš 2009. gada, kad darba tirgū vēl nebija pilnībā atspoguļojusies tad notiekošā straujā IKP krituma ietekme. Šī gada sākumā strādāja 898 tūkstoši cilvēku, par 15,5 tūkstošiem jeb 1,8% vairāk nekā pirms gada. Nodarbinātības kāpums bija straujākais vairāk nekā divu gadu laikā. Pārskatot pagātnes norises, rodas sajūta, ka nodarbinātība ir izteikti atkarīga no norisēm celtniecībā. Piemēram, 2015. gadā nodarbinātība pieauga par 1,3%, bet 2016. gadā tā par 0,3% saruka. IKP pieaugums abos gados bija gandrīz vienāds, bet tos atšķīra krasais celtniecības apjomu kritums 2016. gadā. Šobrīd strauji aug gan ekonomika kopumā, gan celtniecība.
Tātad bezdarba samazināšanās patlaban notiek apsveicamu iemeslu dēļ. Bezdarbnieku skaita samazinājums gada laikā jeb 11,3 tūkstoši ir pat mazāks nekā nodarbinātības pieaugums. Tas izskaidrojams ar ekonomiski aktīvo cilvēku skaita kāpumu gada laikā par 4,2 tūkstošiem.
Darba meklētāju īpatsvars samazinājās līdz 8,2%, šī indikatora kritums gada laikā bija 1,2 procentpunkti, tāds pats kā pērnā gada beigās, bet pirms tam bezdarbs straujāk pēdējo reizi samazinājās 2015. gada sākumā.
Bezdarba līmeņa indikators ir, tā teikt, bez aizķeršanās šķērsojis robežu, kuru mēdza dēvēt par dabiskā bezdarba līmeni jeb apmēram 10%. CSP dati par algām vēl nav pieejami, taču privātā sektora pētnieku aptaujas nesignalizē par izteiktu algu kāpuma paātrināšanos šogad, vismaz ne tādu, ko virzītu tirgus procesi. Gaidāmo algas kāpuma paātrinājumu statistikā izraisīs minimālās algas kāpums. Savukārt inflācija šogad ir bijusi negaidīti zema, ievērojami zem pērnā gada sākuma līmeņa, tiesa gan, daļēji pasaules tirgus procesu ietekmē. Par vietējo izmaksu spiedienu signalizējošā pakalpojumu cenu inflācija svārstās ar līmenī, kas ir bijis raksturīgs jau vairākus gadus jeb apmēram 3%, nesignalizējot, ka nodarbinātības pieauguma potenciāls būtu pilnīgi izsmelts.
Secinājums — krājas signāli, kas liek domāt, ka ekonomikas izaugsmes potenciāls ir nedaudz lielāks, nekā tika vērtēts. Šādas sajūtas pastiprina arī straujā eksporta nozaru struktūras maiņa. Šķiet, ka vidēja termiņa izaugsmes, līdz ar to arī valsts budžeta iespēju prognozes, iespējams, varēs nedaudz paaugstināt.
Pieticīgās “oficiālās” prognozes jeb IKP pieaugumu vidēji par apmēram 3% gadā lielā mērā balstās uz cirkulāro jeb apļveida loģiku – izaugsme būs vāja, jo samazināsies iedzīvotāju skaits, savukārt iedzīvotāju skaits samazināsies tāpēc, ka izaugsme būs vāja. Šāda scenārija risks noteikti pastāv, varbūt ekonomikai tiešām neizdosies nobremzēt demogrāfijas negatīvo tendenču smago vilcienu. Taču, kā mēdz sacīt, mēģināts nav zaudēts. Straujā ES fondu apgūšana šogad un nākamgad, lielais neizmantotais kreditēšanas potenciāls rada iespēju logu.
Ir skaidrs, ka nodarbinātība augs ne visur Latvijā. Kontrasti ekonomikā un darba tirgū starp reģioniem ir ļoti izteikti, un tie drīzāk vēl pastiprināsies. Laikā no 2010. gada līdz 2016. gadam 83% no kopējā aizņemto darbavietu skaita kāpuma notika Rīgā un Pierīgā, tai skaitā pašā galvaspilsētā — vairāk nekā puse. Deviņos Pierīgas novados katrā darbavietu skaita pieaugums bija lielāks nekā visā Latgales reģionā kopā. Šajā laikā lielākajā daļā lielo pilsētu un novadu gada vidējais darbavietu skaits auga, kopumā par 92,3 tūkstošiem, bet 32 novados un lielajās pilsētās samazinājās kopā par 4,4 tūkstošiem.
Attīstoties mājokļu būvniecībai galvaspilsētas reģionā, pārējās Latvijas iedzīvotājiem paplašināsies iespējas pārcelties uz šo augsto algu, nodarbinātības un izglītības iespēju reģionu. Labas iespējas palielināt iedzīvotāju skaitu ir vēl vairākiem pilsētu reģioniem, bet ir daudzi novadi, kuri attīstībai nepieciešamo resursu kritisko masu jau ir neatgriezeniski zaudējuši.
Autors ir bankas “Luminor” ekonomists
Pagaidām nav neviena komentāra