Ziepju burbuļu investīcijas

Ilglaicīgie un gurdenie ekonomikas stimulēšanas pasākumi krīzes vārdzinātajā pasaulē sāk attaisnoties, un šur tur jau redzam samērā solīdus ekonomiskos rādītājus. Tas sev līdzi nes arī vairāk naudas un mazāku piesardzību par tās tērēšanu vai investēšanu. Kā jau vienmēr, ir jomas, kurās piesardzība investīcijās ir mazāk nepieciešama, tomēr ir jomas, kur apdomība par ļaunu nenāk, īpaši, ja tas skar iedzīvotāju grūti sapelnīto naudu.

Pēdējā laikā lielu uzmanību ir ieguvusi blokķēžu tehnoloģija un kriptovalūtas. Populārākās no tām – Bitcoin un Ethereum. Šo digitālo “valūtu” straujā popularitāte un pieprasījuma kāpums atstājis galvu reibinošas cenu izmaiņas un apdullinājis ne mazums cilvēku, liekot domāt par vieglu un ātru peļņu. Daudz dzirdēts un arī pašam galvā ienācis domu grauds – ja nu es būtu nopircis, kad kriptovalūtu vērtība bija niecīga, tagad varētu vairs nestrādāt.

Bet šajā ziņā kriptovalūtas ne ar ko neatšķiras no sporta totalizatoriem, kur kāda neticama uzvara padarījusi daudzus bagātus vai – gluži pretēji.

Kā tad vērtēt kriptovalūtas – vai tajās var investēt un kā tās atšķiras no citiem aktīviem? Nevērtēšu, cik kriptovalūtas ir labas vai sliktas, vai tām ir nākotne un kur virzīsies to cena. Tā vietā apskatīšu no zināmo sakāmvārdu “Liec naudai strādāt” vai “Nauda taisa naudu” perspektīvas.

Ļoti novienkāršojot, investīciju pamatdoma ir dot vai aizdot naudu, lai ar tās palīdzību pievienotu papildus vērtību un galā iegūtu vairāk naudas. Vistiešākajā veidā tas īstenojas ieguldījumos uzņēmējdarbībā dažādos veidos. Uzņēmējam, piesaistot kapitālu ar akciju emisijas palīdzību vai tiešo investoru veidā, mērķis ir radīt pievienoto vērtību, pārvēršot izejvielas produktā, radot pakalpojumu vai atvieglojot noteiktu preču pieejamību un tamlīdzīgi. Veiksmīgas darbības rezultātā uzņēmums dalās ar peļņu, kā arī tas kļūst vērtīgāks. Līdz ar to ieguldījumi akcijās seko principam “nauda taisa naudu”.

Obligāciju gadījumā būs līdzīgi, jo aizdotā nauda uzņēmumam vai kādai valsts iestādei dos solījumu par noteiktu procentu saņemšanu, līdzīgi kā depozīta noguldījums bankā. Par aizdoto naudu uzņēmums īsteno savas biznesa ieceres tā, lai varētu līdzekļus atgriezt aizdevējam, kā arī samaksāt solītos procentus. Tātad – “nauda taisa naudu”. Pat, ja vērtspapīrus iegādājieties biržā vai pie citiem to turētājiem, jebkurā gadījumā ieguldītā nauda ir pie uzņēmējiem, kas ar to strādā līdz brīdim, kad to atgriež atpakaļ. Arī ieguldot līdzekļus ieguldījumu fondā un pērkot tā apliecības, tiek apliecināts, ka jūsu ieguldītā nauda darbojas noteiktos uzņēmumos vai valstīs.

Arī nekustamo īpašumu, reālu dārglietu, vērtslietu vai vīna ieguldījumos tā ieguldītājs pievieno vērtību, uzturot šo īpašumu atbilstošā kārtībā, nodrošinot tā likumīgu pastāvēšanu, administrēšanu un drošību, kā arī veicot reālus uzlabojumus. Līdz ar to “nauda taisa naudu” princips tīri labi darbojas arī šeit.

Savukārt ir vairums aktīvu, kurus investori pērk, lai vēlāk pārdotu tikai spekulatīvu motīvu vadīti, kas nav ieguldījumi un neseko “Liec naudai strādāt” principam. Tās, piemēram, ir valūtu spekulācijas, kur investors cer nopelnīt uz valūtu savstarpējo vērtību izmaiņām, īsti nepievienojot nekādu papildus vērtību. Līdzīgi ir ar dažādiem finanšu instrumentiem, kuri ir piesaistīti kādu aktīvu cenu svārstībām, piemēram, zeltam, naftai, graudiem, tai skaitā arī kriptovalūtām.

Arī tieša kriptovalūtu iegāde nepievieno vērtību, jo līdzekļi netiek novirzīti noteikta produkta vai pakalpojuma radīšanai, kas vēlāk atspoguļosies uzņēmuma peļņā vai vērtības izmaiņās. Kriptovalūtas pircējs nezina, kā strādā viņa ieguldītā nauda.

Iegādātā kriptovalūta arī nepārstāv kādu noteiktu reālu aktīvu – kā īpašumu, uzņēmumu vai vērtslietu. Savā ziņā, pērkot šādu valūtu, pircējs pērk ziepju burbuli, kuram grūti noteikt reālo vērtību, tāpat kā kriptovalūtai. Tomēr, ja ziepju burbulis kļūst pieprasīts un liela daļa vēlas to iegādāties, tad tā cena būs pakļauta tikai un vienīgi pieprasījuma un piedāvājuma sakarībai bez piesaistes pie kādas reālas vērtības.

Ieguldījumus no spekulācijām atšķir arī riska līmenis, kur spekulācijām tas būs daudz augstāks grūtās prognozējamības dēļ. Īpaši sarežģīti ir prognozēt kriptovalūtu cenu svārstības, jo tās īsti nevar novērtēt kādos noteiktos parametros. Tradicionālo valūtu savstarpējo reālo kursu attiecībām izmanto vairākus vērtēšanas paņēmienus un zinātniskas metodes, piemēram, savstarpējo tirdzniecības bilanci starp valstīm vai, piemēram, neformālo Big Mac indeksu.

Iespējams, arī kriptovalūtām veidosies kādas noteiktas metodes to reālās vērtības noteikšanai, tomēr patlaban katram jāpaļaujas uz savām sajūtām, saprotot, ka kriptovalūtu darījumi ir ievērojami riskantāki par citiem naudas ieguldīšanas risinājumiem.

Autors ir Swedbank Finanšu institūta vadītājs